Foto: Ikars Kubliņš

Pagājusi nedēļa, kopš atjaunotās Latvijas vēsturē ilgāk strādājušais premjers Valdis Dombrovskis uzreiz pēc tikšanās ar prezidentu Andri Bērziņu iznāca TV kameru priekšā, un, sev netipiski - grūti noslēpjamu sarūgtinājuma emociju pārņemts - paziņoja par savu demisiju. It kā uzņemoties atbildību par Zolitūdes traģēdiju un "visiem ar to saistītajiem apstākļiem", it kā, lai nodrošinātu, ka valstī "šajā brīdī būtu rīkoties spējīga valdība".

Politikas ideālisti tik ļoti vēlas noticēt tam, ka tas tiešām bija “valstsvīra solis”, kas “paaugstinājis politiskās atbildības latiņu” un bezmaz uznesis Latviju Rietumvalstu politikas standartu stratosfērā, ka izliekas nemanām uzkrītošas nesakritības, kas varētu liecināt, ka patiesie Dombrovska demisijas iemesli ir citi un sekas tai būs daudz mazāk ideālistiskas.

To, ka viņa paša valdība “nav rīkoties spējīga”, Dombrovskis acīmredzot saprata tikai sarunā ar prezidentu, jo pirms tam absolūti nekas neliecināja (to atzinuši gan žurnālisti, kas viņu intervēja vēl trešdienas rītā, gan Dombrovska partijas biedri), ka premjeram padomā būtu demisija; kopš traģēdijas bija pagājusi jau gandrīz nedēļa, bet tikai divas dienas iepriekš viņš LTV vēl bija paudis: “Kādam arī jāstrādā”, bet LR1 “Krustpunktā”, pirmdienā, 25. novembrī pauda gatavību enerģiski rīkoties, lai, piemēram, mainītu būvniecības normatīvo regulējumu (LSM portāla atreferējums: “Jautāts, vai kādam būtu jāuzņemas politiskā atbildība par Zolitūdē notikušo traģēdiju, premjers atzīst, ka valdības politiskā atbildība šobrīd ir darīt visu iespējamo, lai tiktu noskaidroti šīs traģēdijas cēloņi, lai vainīgos sauktu pie atbildības un nepieļautu līdzīgu šādu traģēdiju atkārtošanos“). Tātad Dombrovskis sešas dienas rūpīgi slēpj no visiem iekšējās pārdomas par savu atkāpšanos, turklāt lieliski izliekas, ka grasās palikt premjera amatā, bet tad, tiekoties ar Valsts prezidentu, pēkšņi tomēr izlemj, ka jādemisionē, turklāt tas notiek “bez jebkāda spiediena no prezidenta puses”?

Arī Dombrovska neverbālā izturēšanās paziņojuma laikā bija vairāk nekā savāda. Protams, varētu saprast, ka cilvēks pēc 4 gadu premjerēšanas, paziņojot par savu demisiju, ir satraukts, saviļņots vai saskumis. Taču Dombrovskis izskatījās drīzāk frustrēts, aizvainots, pazemots. Šādas emocijas publikas priekšā tik introverta rakstura cilvēkam, kāds ir Dombrovskis, var liecināt tikai par to, ka lēmums bijis absolūti pēkšņs un uzspiests, un, ka iepriekšējo sešu dienu laikā premjera prātā doma par demisiju labākajā gadījumā varēja būt iezagusies tikai kā attāla, teorētiska iespēja, nevis nopietni apsvērts lēmums. Nav jābūt psihologam, lai redzētu, ka “Dombrovska lēmums” nemaz nebija viņa lēmums.

Protams, Dombrovskis kā personība un kā politiķis tiešām šķiet tāds cilvēks, kurš teorētiski arī varētu demisionēt politiskās atbildības vārdā (ja to izdarītu, piemēram, Nils Ušakovs, šķiet, tam nenoticētu neviens). Taču šoreiz demisijas apstākļu pretrunas un Dombrovska izturēšanās paziņojuma brīdī norāda uz to, ka šis, visdrīzāk, tomēr nav tas gadījums (lai arī kā mums visiem gribētos tam noticēt).

Vai tiešām “Rietumu politiskās atbildības standarti”?

Tiem, kas Dombrovska demisiju salīdzina ar Rietumu politikas labākajiem paraugiem, vajadzētu minēt vismaz dažus konkrētus piemērus rietumvalstīs, kur premjeri vai citas augstākās valsts amatpersonas būtu atkāpušās no amata pēc traģēdijas, ar kuru tie nav tieši saistīti. Pārsvarā šādas atkāpšanās ir notikušas tikai gadījumos, kad amatpersonai ir ļoti tieša saistība ar kādu politisku skandālu. Piemēram:

1) Čehijas premjerministrs Petrs Nečass šāgada jūnijā atkāpās no amata pēc korupcijas skandāla, kurā iesaistīta ilggadējā Nečasa biroja vadītāja Jana Nagjova. Prokuratūra apgalvoja, ka viņa esot devusi kukuļus politiķiem un uzdevusi izlūkdienestiem veikt nelikumīgas izsekošanas operācijas

2) Vācijas prezidents Kristians Vulfs 2012. gada sākumā atkāpās no amata pēc vairākiem personīgiem skandāliem – Vulfs bija mēģinājis gan ietekmēt avīzes “Bild” saturu pēc tam, kad žurnālisti bija atklājuši, ka viņš sava nama iegādei no uzņēmēja Egona Gerkena sievas bija ņēmis 500 tūkstošu eiro kredītu laikā, kad Vulfs vēl bija Lejassaksijas federālās zemes premjers. Tāpat Vulfu turēja aizdomās arī par dāvinātiem atvaļinājumiem, ko viņš pavadīja dārgās villās, un kādas firmas reklāmas atbalstīšanu

3) 2006. gadā latviešu izcelsmes Zviedrijas ārlietu ministre Laila Freivalde atkāpās no amata pēc apsūdzībām par viņas politiski nekorektu un Zviedrijas konstitūcijai pretrunā esošu rīcību, slēdzot interneta lapu, kurā bija publicētas karikatūras par pravieti Muhamedu

4) 2012. gadā Zviedrijas aizsardzības ministrs Stēns Tolgforšs atkāpās no amata pēc tam, kad medijos izplatījās ziņas par Zviedrijas slepeniem plāniem būvēt ieroču rūpnīcu Saūda Arābijā

5) 2003. gada jūnijā Somijas premjerministre Anneli Jētēnmeki paziņoja par atkāpšanos no amata sakarā ar skandālu, kurā atklājās, ka viņa izmantojusi slepenas ar Irāku saistītas informācijas noplūdi parlamenta vēlēšanās un nav teikusi patiesību par šiem dokumentiem

Arī daudzos citos demisiju gadījumos rietumvalstīs iemesls ir bijis vai nu politisks skandāls, vai valdības krīze, vai citi iemesli (piemēram, veselības problēmas). Man neizdevās atrast nevienu gadījumu, kad kādas rietumeiropas valsts premjers, prezidents vai ministrs būtu atkāpies, uzņemoties “politisku atbildību” par valstī notikušu traģēdiju. Tas nenotika ne pēc terorisma aktiem Londonas un Madrides metro stacijās, ne pēc Breivīka masu slepkavības Oslo, ne citos gadījumos.
Tāpēc arī nav brīnums, ka rietumvalstīs Dombrovska demisiju nesaprot. Briselē joprojām valdot neizpratne par patiesajiem V. Dombrovska aiziešanas iemesliem, esot minējuši Eiropas parlamenta pārstāvji. Jāsecina, ka Dombrovska demisijas pielīdzināšana augstas politiskās kultūras etalonam ir vai nu pārspīlēta šī etalona izpratne, vai arī Dombrovskis ir uzstādījis jaunu politiskās ētikas latiņu ne tikai Latvijai, bet arī visai pasaulei.

Oligarhu trumpja dūzis

Šādu traģēdiju gadījumā nav nekādas, nedz ētiskas, nedz (kur nu vēl) praktiskas nepieciešamības atkāpties valsts augstākajām amatpersonām. Saskaņā ar aptaujām, Latvijas iedzīvotāji to nevēlējās un Dombrovska soli vērtē kā kļūdainu, bet Eiropā politiķi neizpratnē rausta plecus. Vienīgie, kas ir patiesi priecīgi par Dombrovska demisiju, ir Saeimas opozīcijā esošie “zaļie zemnieki”, kā arī “Saskaņas Centrs”, kas steidza naski paziņot par gatavību iesaistīties koalīcijā.

Līdz ar to nav jēgas jautāt – kāpēc Dombrovskis tā rīkojās? Drīzāk jājautā – kāpēc Andris Bērziņš tā rīkojās? Neviens uz to pagaidām nav atbildējis labāk, kā portāls Bnn.com, kura rakstā “Bērziņš gāž valdību; vai aiz stūra neslēpjas hūtes ēna?” var izlasīt izsmeļošu, loģisku un argumentētu versiju par Bērziņa un viņam aiz muguras, iespējams, esošā Aivara Lemberga rīcības motivāciju.

Retrospektīvi vērtējot, Dombrovska demisija faktiski ir Valda Zatlera rīkojuma nr.2 seku likvidēšana. Nav brīnums, ka Zatlers ļoti skarbi izteicās par Dombrovska mugurkaulu, komentējot viņa atkāpšanos. Diemžēl patlaban valstī viņš ir gandrīz vai vienīgais, kas atļāvies to šādi komentēt, jo visi pārējie, kādreiz pret oligarhiem tik aktīvi karojušie žurnālisti un politiķi, acīmredzot pārāk lielā pietātē pret Dombrovska paveikto viņa premjerēšanas laikā, godbijīgi klusē vai labāk izvēlas izpušķot realitāti ar skaistām pasakām par politiskās atbildības uzņemšanos, nekā skaļi, skaidri un asi brīdināt par bīstama regresa signālu Latvijas politikā, faktiski oligarhijas varas atgriešanos.

Andris Bērziņš, iespējams, tomēr būs izrādījies bijušo oligarhu iestrādātās “backdoors” Latvijas politikas programmatūras kodā. Bēdīgākais, ka patlaban vairs nav neviena politiskā spēka, kurš kaut vārdos iestātos pret oligarhijas klātbūtni politikā. Visas pašreizējās koalīcijas partijas jau paziņojušas par atbalstu ZZS uzņemšanai valdības sastāvā. Vai tiešām kāds nopietni tic, ka ZZS ir distancējušies no Lemberga ietekmes?

Reformu partija jau sen izrādījusies tukša čaula, kuras sākotnējos ideālus acīmredzot uzturēja tikai divi cilvēki – Zatlers un Sprūdžs. Abi ir pieļāvuši politiskas un morālas kļūdas, paguruši un atstumti no ietekmes partijā. Pārējiem RP biedriem par kādreizējās “sarkanās līnijas” (solījums, ar kuru tie ienāca politikā, nopelnīja vēlētāju atbalstu!) pārkāpšanu acīmredzot nekas nav sakāms.

Vienotība lielā mērā pati jau sen pārtapusi Tautas partijai līdzīgā dubulto standartu, koruptīvu shēmu un politisko manipulāciju lielmeistaru partijā. Protams, ka kopumā šai partijai sastrādāties ar ZZS nebūtu nekādu ētisku problēmu. Tomēr “Vienotības” Saeimas deputātu rindās taču ir arī cilvēki ar šķietami augstiem politiskajiem ideāliem. Kas par ZZS (Lemberga ietekmes aģenta) atgriešanos valdībā situācijā, kad tīri matemātiski bez tā pilnīgi mierīgi var iztikt, ir sakāms, piemēram, bijušajai “Delnas” korupcijas apkarotājai Lolitai Čigānei? Ilmai Čepānei? Andrejam Judinam? Andrim Buiķim? Janīnai Kursītei-Pakulei? Bijušais KNAB vadītājs un “lietussargu revolūcijas” tautas “sirdsapziņa” Aleksejs Loskutovs uz manu jautājumu Tviterī atbildēja šādi: “Situācijā, kad nevar paļauties uz koalīcijas partneri, ir vienīgā izeja – paplašināt koalīciju.” Aicināts precizēt, vai tad labāk ir rēķināties ar Lemberga, nevis Nacionālās apvienības interesēm, Loskutovs gan klusē. Iznāk, ka Vienotības politiķiem Nacionālās apvienības ultimāti par pārsvarā jau tomēr valstij un tautai būtiskām lietām (var dažādi vērtēt NA pozīciju, taču skaidrs, ka atbalsts demogrāfijai vai uzturēšanās atļauju tirgošanas mazināšana tomēr ir valstisku diskusiju jautājumi, nevis kādi slēpti, šauru un savtīgu interešu lobiji) sagādājuši tādas “zobu sāpes”, ka izlemts NA neitralizēt, paplašinot koalīciju ar ZZS un labāk rēķināties ar Lemberga interesēm, par kuru valstiskuma mērogu gan “nevajadzētu šaubīties”. Vienotība taču labi saprot, ka par ZZS palīdzību NA neitralizēšanā nāksies kaut ko dot pretī.

Lemberga ietekmes atdzimšana, kā izskatās, ir tikai procesa sākums. Uz politiskās skatuves pusi atkal raujas arī Ainārs Šlesers, kuram nezin kādā veidā izdevies savā orbītā dabūt Ingunu Sudrabu, kuras vēl netapušajai partijai jau esot 6 % vēlētāju atbalsts… Atliek tikai gaidīt, kad galvu no mākoņiem cels arī Andris Šķēle.

Pēdējie gadi politiskajā dzīvē Latvijā ne tuvu nebija ideāli. Tomēr, lai kādi skandāli bijuši, nekas nav piespiedis cilvēkus uz tādiem politiski motivētiem protestiem, kādi notika 2007. – 2009. gadā. Tieši tāpēc šobrīd krist atpakaļ pagātnē būtu pilnīgi lieki.