Foto: Jonca Chare
Valdības deklarācijā uzskaitītie desmit pasākumi būtībā ir zāles temperatūras ātrai nodzīšanai, nevis nopietns valsts pārvaldes veselības uzlabošanas plāns.
Ir sākusi strādāt Valda Dombrovska (JL) valdība. Sākusi ar zemu sabiedrības uzticēšanās līmeni, toties ar apņemšanos rīkoties un ar formulētu vēlmi samazināt birokrātiju. Līdzīgas idejas ir ietvertas arī šīs valdības deklarācijā. Uz Ministru Kabineta apņemšanos samazināt valsts pārvaldi var lūkoties no diviem atšķirīgiem skatu punktiem — gan no formālās pozīcijas, kas ietverta deklarācijā, gan arī analizējot tās rīcības.
Saprātīgi taupības pasākumi
Vispirms par rīcībām Dombrovska valdības pirmajās dienās. 9.martā Dombrovskis, vēl tikai premjera amata kandidāts, piedāvāja samazināt atalgojuma fondu valsts pārvaldē par 20%. Savukārt 17.martā viņš — nu jau pilntiesīgs premjers — pieprasīja informāciju par valsts pārvaldes — ministriju, padotības iestāžu un aģentūru — atalgojuma fondiem, lai jau uz šīs informācijas bāzes veiktu samazinājumus. Trīs dienu laikā — līdz 20.martam — iestādēm bija jāpasaka, cik kurš saņem, kādi ir telefonu, automašīnu īres un komandējumu rēķini. Turklāt līdzšinējais valdības formulējums „pasakiet, no kā varat atteikties” ir mainījies uz „sniedziet informāciju, kur tērējat naudu”[ 1 ]. Tas iezīmē mazliet autoritāru un centralizētu vadības stilu, kas ir attaisnojams situācijā, kad svarīgs ir katrs lats.
Tātad ir nepieciešama informācija par izdevumiem, tikai — kas ar visu savāktās informācijas apjomu notiks tālāk? Ja informāciju analizēs slēgtā cilvēku lokā, tad, pilnīgi iespējams, daļa no potenciālajiem ietaupījumiem netiks pamanīti. Turklāt informācijas vētīšana šaurā lokā būs pamats iedzīvotāju baumām un šaubām par to, ka datu savākšana varētu būt bijusi tikai imitācija un „acu aizmālēšana”. Otra iespēja ir šos saņemtos datus publiskot. Domāju, ka reakciju uz šādu soli nav grūti prognozēt. Tas būtu šoks par izdevumiem gan sabiedrībai, gan arī pašām valsts pārvaldes iestādēm. Sabiedrības šoks ir saprotams, jo sabiedrībā valsts pārvaldes nemīlēšana ir sava veida solidaritātes simbols. Arī iestāžu šoks nebūtu nekas neparasts tāpēc, ka, nav noslēpums, starp valsts pārvaldes iestādēm arī treknajos gados valdīja savdabīga skaudība, jo bija un ir „bagātās” un „nabagās” iestādes.
Tomēr minēto datu publiskošana un tai sekojošā konkrētā rīcība, veicot saprātīgus taupības pasākumus, valdībai neapšaubāmi kopumā dotu papildus sabiedrības uzticēšanās punktus. Starp citu, atklātības nodrošināšana valsts pārvaldes darbā ir viens no pamatprincipiem, kas ietverts valdības deklarācijā. Vienlaikus arī jāatceras, ka šādu datu publiskošana vēl vairāk var padziļināt plaisu starp sabiedrību un valsts pārvaldi. Bet ko gan premjers darīs, ja dati netiks iesniegti vai ja iestādes skaidri un gaiši pateiks, ka tām vairs nav iespēju ietaupīt? 20.marta pēcpusdienā izskanējusī informācija liecināja vien par to, ka iestādes turpina iesākto pašaizsardzības taktiku, apgalvojot, ka visas iespējas taupīt ir izsmeltas. Tad nu premjeram atliks vien būt konsekventam, prasīt informāciju un zināmā mērā autoritāri vētīt.
Amata vietas un strādājošo skaits
Valdībai ir vēlme samazināt valsts pārvaldi 2006.gada līmenī, tikai skaidri nav pateikts, vai valsts domā atgriezties pie tā iestāžu skaita un struktūras un darbinieka skaita, kas bija, piemēram, 2006.gada vidū. Loģiski secinot, no tā izriet, ka visas iestādes, kas veidotas pēc 2007.gada 1.janvāra, automātiski būtu jālikvidē. Ja valsts atkāpjas pie 2006. gada civildienesta ierēdņu skaita, tad mērķis ir aptuveni 13 000 valsts civildienesta ierēdņu[ 2 ]. Bet ir atšķirība starp amata vietu un darbinieku skaitu. Pieņemot 2006.gadu kā sava veida etalonu, mums būtu jānonāk pie tā, ka, piemēram, Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) tiks „samazināta” līdz 181 strādājošajam (šajā skaitā ietilpst gan ierēdņi, gan ministrijas darbinieki), kaut gan ministrijā tajā laikā bija 281 amata vieta[ 3 ], savukārt 2008.gada septembrī IZM faktiski bija nodarbināti 265 cilvēki[ 4 ]. Cits piemērs ir Satiksmes ministrija, kur 2008.gada otrajā pusē faktiski nodarbināti tika 186 cilvēki[ 5 ], bet 2006.gadā faktiski strādāja 154, kaut gan bija 176 amatu vietas[ 6 ]. Atliek vien cerēt, ka valdība, atgriežoties 2006.gada līmenī, par pamatu ņems tajā laikā faktiski strādājušo, nevis štata vietu skaitu.
Iepriekšējā partijas Jaunais laiks valdība savu klātbūtni vēsturē iezīmēja ar „ierēdņu tīrīšanām” 2002.—2003. gadā, kas tolaik bija neierasta prakse Latvijā un tāpēc šokēja daudzus. Līdzīgas bažas parādījās arī līdz ar Dombrovska izvirzīšanu premjera amatam un tam sekojošo viņa valdības apstiprināšanu. Taču šādas bažas nav jāsaista ar konkrētas partijas veidoto valdību, bet gan ar politisko eliti kopumā, jo modei ielikt amatos sev lojālus cilvēkus seko arī citu partiju politiķi. Pagājušajā nedēļā publiskajā telpā izskanējušās TB/LNNK priekšsēdētāja Roberta Zīles norādes, ka Satiksmes ministrijā amatus varētu zaudēt ar bijušā ministra Aināra Šlesera (LPP/LC) partiju saistītie cilvēki, kā arī Šlesera atklātā atzīšanās par „savu” cilvēku ielikšanu amatos Rīgas domē pēc varbūtējas LPP/LC uzvaras pašvaldību vēlēšanās skaidri apliecina, ka Latvija arvien vairāk attālinās no klasiskās valsts pārvaldes principiem, kur dominē ierēdniecības politiskā neitralitāte.
Ticība labai pārvaldei
Valdības deklarācijā ir iekļauts ļoti daudz pasākumu, taču dažas lietas momentā pievērš uzmanību. Pirmkārt, valdība ir apņēmusies ministriju centrālajos aparātos ieviest taupīgumu un samazināt birokrātiju. Pašreiz Latvijā ir 15 ministrijas, bet krietni vairāk ir ministriju padotības iestāžu. Piemēram, Satiksmei ministrijai ir 23 padotības iestādes, bet Ekonomikas ministrijai — 12[ 7 ]. Tātad — ne jau ministrijas veido birokrātijas aisberga lielāko daļu.
Otrkārt, valdībai ir apņemšanās elektronizēt pakalpojumus un savietot datu bāzes. Pozitīva ir vēlme beidzot to izdarīt, bet kāpēc datu bāzes netika savietotas jau agrāk? Vai tāpēc, ka nebija tehnisko iespēju, vai arī tāpēc, ka iestādēm nebija vēlēšanās savstarpēji mainīties ar savā rīcībā esošo informāciju? Manuprāt, pēdējā alternatīva ir tuvāka patiesībai, jo, piemēram, izrādās, ka valsts un pašvaldības iestādes nav naskas Valsts ieņēmumu dienesta elektroniskās deklarēšanas sistēmas izmantotājas, kamēr uzņēmēji sistēmu izmanto, jo tā taupa gan laiku, gan papīru. Tikai pēc grozījumiem likumā iestādes ir spiestas no šā gada 1.janvāra[ 8 ] nodokļu deklarācijas iesniegt elektroniski. Lai gan bija jābūt tieši otrādi — ka vispirms iestādes pašas izmanto jauninājumus, tā demonstrējot savu labo gribu pārvaldes darba uzlabošanā. Taču, tā kā šādas gribas nav, tad risinājums ir valdības lēmums un konsekventa tā ieviešana.
Treškārt, birokrātiskie šķēršļi un administratīvais slogs. Jau kopš 90. gadu otrās puses cīņa pret administratīvajām barjerām un šķēršļiem ir risinājusies aktīvi, diemžēl — ar niecīgiem panākumiem. Ir bijušas daudzas un dažādas reformas, sākot ar visaptverošām valsts pārvaldes un beidzot ar atsevišķu institūciju reformām. Tādēļ, lai administratīvais slogs vienreiz tiktu samazināts, autoritārs lēmums šķiet gandrīz vai vienīgais risinājums. Diemžēl nav pamata cerēt, ka vienas valdības laikā šī problēma tiks būtiski atrisināta.
Visbeidzot, izlasot valdības deklarācijas sadaļu par valsts pārvaldi, jāsecina, ka visi uzskaitītie desmit pasākumi būtībā ir zāles temperatūras ātrai nodzīšanai, nevis nopietns valsts pārvaldes sistēmas veselības uzlabošanas plāns. Starp citu, ASV 28. prezidents un politikas zinātnieks Vudrovs Vilsons (Woodrow Wilson) vēl tālajā 19.gadsimtā norādīja, ka „valsts [t.i. ASV] ir jāatbrīvo no birokrātiskā drudža”[ 9 ]. Ar minēto Vilsons saprata to, ka publiskās pārvaldes pārliekā aizraušanās ar procedūrām un dokumentiem, korupcija un amata vietas bez reāliem pienākumiem liedz iedzīvotājiem ticēt labas pārvaldes eksistencei. Arī Dombrovska valdība, tāpat kā visas iepriekšējās, ir paudusi vēlmi atbrīvot valsts pārvaldi no birokrātiskā drudža, taču drudzis vēl nav mazinājies.
_______________________