Manuprāt, mēs nemākam domāt par valsti.

Ar šo apgalvojumu es nevēlos moralizēt Džona F. Kenedija stilā (nejautā, ko valsts var darīt tevis labad; jautā, ko vari paveikt valsts labā). Viss, ko apgalvoju: mūsu līdz šim izmantotais “konceptuālais aparāts” 21.gadsimta valsts aprakstīšanai vairs nav derīgs. Teikšu pat skarbāk – tas kavē pozitīvas pārmaiņas.

Pēdējā gada laikā Latvijā par valsti – tās mērķiem, funkcijām, samazināšanu, izplešanos, attiecībām ar sabiedrību, utt. – runāts daudz. Gandrīz visa diskursa pamatā atrodama viena un tā pati metafora: valsts kā sabiedrisks līgums.

Metaforām ir milzu nozīme cilvēka domāšanā. Tās ļauj mums vizualizēt kaut ko attālu un abstraktu, izmantojot analoģijas ar daudz saprotamākām un reālai dzīvei pietuvinātākām parādībām. No tā, KĀDĀ KONKRĒTĀ FORMĀ mēs vizualizējam abstrakciju, var būt atkarīga mūsu attieksme pret šo parādību. Dzīvnieku tiesību aktīvists, visticamāk, būs cilvēks, kurš abstrakciju “dzīvnieks” ‘automātiski vizualizēs kā kaķēnu, nevis kā niknu bulterjeru. Metaforām ir vēl lielāks spēks: tās spēj mainīt domāšanas parametrus par kādu konceptu. Piemēram, koncepts “politika” var tikt metaforiski izskaidrots ar konceptiem “karš”, “šaha spēle”, “crowdsourcing”(masu sadarbība) vai pat kā kolektīva city-building žanra spēle. Tas, kurš no šiem vizualizāciju atvieglojošajiem jēdzieniem tiks izvēlēts domāšanai par politiku, ietekmē gandrīz visas atbildes uz konkrētiem jautājumiem par politiku:

• Vai kompromisi ir vēlama parādība? Ja domājam par politiku kā par karu, tad, visticamāk, atbilde ir nē. Ja kā par kolektīvu būvniecības spēli, tad, kompromisi, protams, ir neizbēgami un vajadzīgi.
• Vai politika ir elites vai masu nodarbe? Ja politika ir karš, tad lēmumus, saprotams, pieņem ģenerāļi (elite), bet ja politiku iztēlojas kā ideju/rīcību/resursu talku (crowdsourcing), tad teikšana ir katram.
• Vai politikas procesiem jābalstās vairāk dažādu spēku/ideju konkurencē (konceptualizācijas: karš, šahs) vai sadarbībā (konceptualizācijas: crowdsourcing; kolektīvs city building)?

Līdzīgi ar “valsts” skaidrošanu, izmantojot metaforu “līgums”. Tas joprojām ir dominējošais veids, kā tiek domāts par valsti (protams, ne vienīgais – piemēram, valsti var iedomāties arī kā organismu, kapitālistu instrumentu proletariāta apspiešanai utt.) 17. un 18.gadsimtā doma par valsti kā par sabiedrības līgumu bija ārkārtīgi progresīva, un tai bija nepārvērtējama atbrīvojoša ietekme. Tas tādēļ, ka tā aizstāja divas tobrīd jau novecojušas, laikam neatbilstošas koncepcijas – “valsts kā dievišķās gribas iemiesojums” ( => kas tādēļ ir nemainīgs) vai “valsts kā valdnieks īpašums”( => ar kuru valdnieks var izrīkoties pēc savas patikas).

Taču šodien, domājot par valsti kā par līgumu (vai pat kā līgumpartneri, ar kuru līgums tiek slēgts – šīs koncepcijas ne vienmēr tiek skaidri nošķirtas), mēs, manuprāt, rīkojamies kā stagnāti, kas vēlas jaunās dzīves parādības ietilpināt vecajās kategorijās, kuras tām jau sen ir kļuvušas “par šauru”.

Jau piesaucot vārdu “līgums”, mūsu pašu iepriekšējā līgumslēgšanas pieredze ļauj pieņemt, ka runa, visticamāk, būs par (1) darījumu, (2) starp divām neatkarīgām līguma pusēm, (3) kur būs noregulēti pušu tiesības un pienākumi, (4) kas visbiežāk ir savstarpēji. Šos nosacījumus (5) var mainīt (6) pušu pārstāvji (delegāti) (7) pusēm savstarpēji vienojoties. (8) Par līguma pārkāpumu viena puse otru varēs sodīt un (9) nepieciešamības gadījumā līgums var tikt arī izbeigts vai atzīts par spēkā neesošu.

Es metaforu “valsts ir līgums” cenšos neizmantot, jo, manuprāt, visi šie deviņi punkti var būt (precīzāk – gandrīz vienmēr ir!) maldinoši, domājot par 21.gadsimta valsti. Nemēģināšu detalizēti izskaidrot savas pretenzijas pret katru no punktiem (lai gan varētu); vēlos izgaismot tikai galvenās problēmas, pret kurām atduras mūsu domāšana, kad mēs vizuāli iedomājamies valsti kā līgumu. Katrs no piemēriem ir balstīts konkrētos koncepta “valsts” lietojumos, ko esmu novērojusi Latvijas publiskajās diskusijās pēdējā gada laikā.

• “Valsts” tiek iztēlota kā kaut kas nošķirts no “sabiedrības” (jo valsts ir vai nu sabiedrības līgumpartneris vai arī sabiedrības locekļu līguma rezultāts). Tas traucē apzināties, cik ļoti valsts un sabiedrība ir mūsdienās savstarpēji integrētas un atkarīgas (skat. aprakstu par 40 minūtēm manā dzīvē)
• Šī koncepcija ļauj pieņemt, ka “valsts” nav nekas cits kā “sabiedrības” deleģētu diskrētu funkciju inventāra saraksts (līdzīgi kā tiesību un pienākumu uzskaitījums līgumā: nodrošināt vispārējo izglītību, iztikas minimumu u.tml.), ko pēc vajadzības var paplašināt (paņemt no sabiedrības) un sašaurināt (atdot sabiedrībai). Šādas izpratnes problemātiskums izpaužas vismaz trijos veidos: (1) tas automātiski nozīmē domāšanu zero-sum game kategorijās, kur katra jauna valsts funkcija ir sabiedrībai atņemta funkcija. Ja valsts “iegūst”, tad sabiedrība zaudē (izpratnē par “līgumu” nav vietas pozitīvam valsts vienpusēji uzņemtu funkciju novērtējumam – ja pieņem, ka valsts funkcijas ir vienošanās rezultāts, tad jebkura to paplašināšana, bez jauna sabiedrības līguma izskatās kā “uzurpācija” jeb valsts izplešanās). (2) Valsts funkcijas parasti NAV diskrēti nodalāmas – atteikšanās no vienas funkcijas var ietekmēt vai pat kavēt citu funkciju veikšanu (piemēram, ja valsts atsakās nodrošināt maznodrošinātos ar juridisko palīdzību, tad tas atstāj negatīvu viļņveidīgu ietekmi uz visu tieslietu sistēmu un citām valsts funkcijām tiesību un labklājības jomās). Tāpat vienas valsts funkcijas izpilde var radīt vajadzību pēc citām funkcijām, ko hipotētiskos bezvalsts apstākļos “sabiedrība” nebūtu veikusi; (3) Turklāt,iedomājoties valsti kā inventāra sarakstu, tiek novērsta uzmanība no tā, ka valsts ir ne tikai funkcijas, bet arī PROCESI šo funkciju veikšanai, – piemēram, valstij, bet ne “sabiedrībai” raksturīgas specifiskas lēmumu pieņemšanas procedūras, ko nosaka prasības pēc atklātības, sabiedrības deleģētu cilvēku īstenotā kontroles pār funkcijas īstenošanu, prasības par izvairīšanās no interešu konfliktiem, iekļaujošas lēmumu pieņemšanas procedūras. Argumentējot, ka kādu funkciju valsts vietā tikpat labi varētu veikt privātais sektors, par šiem valstij raksturīgajiem procesiem reti kurš aizdomājas (proti, ka sabiedriskais sektros nevēlēsies/nespēs šos standartus ievērot) .
• Izprotot valsti kā “līguma partneri” (pretēji citai bieži lietotai sabiedriskā līguma koncepcijai: valsts kā cilvēku savstarpēji noslēgtā līguma rezultāts), rodas maldinošs priekšstats par konkrēta cilvēka un valsts tiesību un pienākumu savstarpējību (tā, it kā būtu notiktu barters: apmaiņā par to, ka valsts pilda pret mani “savus pienākumus”, es pildu savējos pret valsti). Tas ir milzīgs valsts un indivīda savstarpējo attiecību vienkāršojums, kas visbiežāk tiek izmantots apstākļos, kad indivīds saņem no valsts, teiksim, 134 pakalpojumus/privilēģijas, bet vēl 3 pakalpojumu/privilēģiju (teiksim, bezmaksas bērnudārzi, “nesalāpīts” ceļa gabals, kāda nodokļa atvieglojumu atcelšana ) izpilde ir kaut kādu iemeslu dēļ atcelta. Nonākot šādā situācijā, kad valsts nepilda daļu no savām funkcijām, cilvēkiem ir raksturīgi attaisnot “proporcionālu atbildes reakciju” pret valsti. Šī reakcija izpaužas, piemēram, nodokļu nemaksāšanā, tādā veidā apgrūtinot vai pat padarot neiespējamu arī 134 saņemto valsts pakalpojumu sniegšanu. Cilvēka psiholoģijā ir kaut kas, kas šos pārējos 134 pakalpojumus pat traucē apzināties, nepadomājot, ka attieksme “nu tad man šo valsti arī nevajag!” var uzsākt lejupejošas spirāles procesus, kad valstī mazāku nodokļu apstākļos vēl vairāk tiek mazināti pakalpojumi/privilēģijas, kas, savukārt, izraisa vēl niknāku iedzīvotāju pretreakciju.
• Skatījums uz valsti kā uz līgumu vai līgumslēdzēju mudina domāt par pārmērīgi lieliem un abstraktiem jautājumiem (īpaši raksturīgi un kaitinoši: kādi ir šīs valsts mērķi?) nevis risināt konkrētas, lokālas un sasāpējušas ar valsts funkcionēšanu saistītas problēmas. Rezultātā šīs problēmas paliek nerisinātas tādēļ, ka visi ir pārliekus aizņemti domājot par “konceptuālajām/svarīgajām lietām”.
• Ja mēs dēvējam valsti par līgumpartneri, tas liek domāt, ka arī no sabiedrības puses ir jābūt kādai “līgumslēdzēja pusei” , kas varētu nepieciešamības gadījumā sabiedriskā līguma nosacījumus mainīt. Par šādiem sabiedrības pārstāvjiem tiek iztēlota sabiedrības (politiskā, kultūras, ekonomikas, radošā) elite, kurai tiek prezumēts pilnvarojums sabiedrības vārdā mainīt kopējās dzīves nosacījumus. Sabiedriskā līguma koncepcija traucē apzināties, ka “valsti” leģitīmi var mainīt arī maza “parastu” cilvēku grupa vai pat indivīds, piemēram, pierunājot pašvaldības domi uzņemties kādu papildus funkciju.
• Sabiedriskais līgums kā pamats diskursam par valsti traucē konceptualizēt ikdienas izmaiņas. Līguma noslēgšana/pārjaunošana ar/par valsti tiek iedomāts kā svinīgs, once-in-the-lifetime akts, ar kuru tiktu būtiski mainīti cilvēku savstarpējās pastāvēšanas nosacījumi. Ignorējot to, ka realitātē valsts “izmēri” mainās katru dienu, – ar tiesas spriedumiem (kas pasaka, kā valsts iestādei bija jārīkojās => paraugs turpmākai rīcībai līdzīgos gadījumos), konkrētām valsts vai pašvaldību darbinieku praksēm,kurās pārmaiņas var izraisīt pat viena indivīda entuziasms un griba.

Manuprāt, šāda valsts kā sabiedriska līguma iztēlošanās laupa cilvēkam ticību savai spējai panākt pārmaiņas. Mainīt “sabiedrisko līgumu” nav viena cilvēka spēkos – ir vajadzīgas mobilizētas un lielas cilvēku masas, lai sarīkotu referendumu kaut vai par vienu jautājumu.

Manuprāt, daudz iedvesmojošāka (vismaz datorpaaudzei) un arī realitātei atbilstošāka būtu valsts kā koda koncepcija. Līdzīgi kā filmā Matrikss, kur Matriksa kods caurauž gandrīz visus cilvēka dzīves aspektus, es saskatu daudzas paralēles ar valsts izpausmēm cilvēka dzīvē (taču bez diviem elementiem: (a) bez jau sākotnēji negatīvās attieksmes pret kodu un pasauli, ko tas “rada”; (b) atšķirībā no Matrix, kodu programmē cilvēki “no iekšpuses”).

Kodam vienlaicīgi ir gan pozitīva (tas ļauj dzīvo tā, kā nav iespējams “ārpus” valsts/matriksa), gan negatīva (traucējot rīkoties/domāt tā, kā ir iespējams hipotētiskajā dzīvē “ārpusē”) ietekme. Valsts kods bieži mainās, jo lokālā līmenī to programmē daudzi cilvēki. Taču pamatuzstādījumi (piemēram, konstitūcija) mainās retāk, jo tur lēmumu pieņemšanas tiesības ir salīdzinoši šaurai “programmētāju” grupai. Kodam nav pašam sava mērķa – tas kalpo tām vajadzībām, kas ir svarīgas tā lietotājiem. Daļa no koda ir pārmantota no mirušajām paaudzēm, kas kodā ir ielikušas savu izpratni un priekšstatus par optimālu sabiedrības organizēšanu. Taču šis kods ir vairāk vai mazāk vienkārši maināms, ja rodas tāda vajadzība (bez garām teorētiskām diskusijām par to, vai tā ir “valsts” vai “sabiedrības” funkcija, lai gan tādas diskusijas var notikt). Līdzīgi kā Matriksā, cilvēks, kurš apzinās, ka valsts ir kods, saprot, cik milzīga ir tā ietekme uz visu sabiedrības sektoru, – arī uz biznesu vai nevalstisko sektoru, kas pašreizējā veidolā var pastāvēt tikai tādēļ, ka pastāv valsts kods. Koda pārmaiņas procesi, it sevišķi lokālā līmenī, ļoti atgādina mass collaboration, rakstot vikipēdijas tekstus – kur iniciatīva var būt ikvienam, bet rakstītajam ir jāatbilst zināmiem kritērijiem, turklāt pastāv arī sistēmas “vārtusargi”, kuriem ir konkrēta teksta (ieceres) bloķēšanas iespējas.

Valstis savstarpēji atšķiras pēc trim kritērijiem: (1) kāds ir to kods (resursu sadales mehānismi, procedūras, sabiedrības locekļu tiesības un pienākumi); (2) cik daudzi ir programmētāju (piemēram, tirānijā – maz, līdzdalības demokrātijā – ļoti daudz), kam ir tiesības mainīt kodu attiecībā uz dažādiem sabiedrības dzīves aspektiem; (3) cik atvērts ir valsts kods pāmaiņām.