Vakar, kad kārtējo reizi cilāju svarus, pilnīgi nesagatavotu trenažieru zāles vidū mani pārsteidza ziņa, ka visas trīs zviedru opozīcijas partijas ir vienojušās veidot kopēju valdību, ja tās uzvarēs vēlēšanās 2010. gadā. Jā, sociāldemokrāti un zaļie ir noslēguši vienošanos ar komunistu līderi – Lāršu Olī! Jā, ar to pašu nepieklājīgo politiķi, kurš televīzijas studijā rādīja savai oponentei vidējo pirkstu, kad viņš domāja, ka kamera ir vērsta uz viņa runājošo ideoloģisko pretinieci. Un, jā, var gadīties, ka šis eiroskeptiķis valdībā sēdēs kā ārlietu ministrs, ja zviedru vēlētāji patiešām izlems uzticēt varu „sarkanzaļajai putrai”, kā visai krāšņi šīs trīs partijas savā laikā nosauca bijušais premjers Kārls Bilts.
Par laimi svari bija nolikti vietā, kad mans trenniņbiedrs pastāstīja šos jaunumus (kāds viņa kolēģis, žurnālists, bija atsūtījis viņam sms), jo citādi es patiešām būtu guvis smagu trenniņa traumu. Tik pārsteidzoša šī ziņa man bija!
Lai arī pēdējā laikā tika plaši runāts par iespējamu sadarbību visu trīs opozīcijas partiju vidū, to neviens neņēma nopietni, jo sociāldemokrāti un zaļie līdz šim tuvinājās centram, turklāt zviedru komunistiem ir slikta slava kā nopietniem valdības partneriem. Šeit gan jāatzīmē, ka sociāldemokrāti vienmēr ir valdījuši vieni paši, mazākuma valdībā, bet atbalstu guvuši no taktiskiem un stratēģiskiem partneriem – te zaļajiem, te komunistiem, citu reizi no liberāļiem vai centristiem. Tāpēc fakts, ka sociāldemokrāti slēdz šādu vienošanos pirms vēlēšanām vien ir uzmanības vērts.
Otrais, turpat vai vēsturiskais fakts ir, ka sociāldemokrāti pauž nopietnu apņemšanos valdīt kopā ar komunistiem. Šeit ir jāatzīmē, ka 20.gs. sākumā notika šķelšanās tā saucamajā strādnieku kustībā – ideālistiskie, revolucionārie komunisti izstājās no sociāldemokrātijas, kura viņuprāt bija kļuvusi par ideoloģisku aprēķinātāju, proti, partiju, kas dzenas tikai pēc varas, bet aizmirsusi par strādnieku īstajām problēmām. Kopš tā laika komunistiem ir bijis visai trakulīgs ceļš – viņi biedrojās ar pro-staļinistiem, pro-maoistiem, pro-sovjetiskiem spēkiem, tad pozēja kā sarkanā feminisma aizstāve un tagad mocās ar absolūtu identitātes krīzi un populisma sērgu.
Viens no šāda populisma izpausmēm ir pilnīgi ekonomiski neiespējamu budžeta priekšlikumu drukāšana ikrudens budžeta debatēs. Deficīta mērķi, līdzsvarotas valsts finanses – tir ir absolūti svešvārdi komunistiem un man ir tiešām interesanti uzzināt, kādēļ sociāldemokrāti tik mazohistiski devās šinī aprēķina laulībā ar sarkanajiem.
Treškārt, no tīri politoloģiska skatu punkta ir interesanti paraudzīties, kā veidojas bināra alianšu politiskā sistēma. Formāli to nevar saukt par divpartiju sistēmu, kā daži zviedru politologi iespējams atrodoties vispārējā šoka stāvoklī ir nodevējuši. Galu galā runa vēl joprojām ir par dažādām partijām: labējā alianse sastāv no četrām un tagad kreisā alianse – no trim partijām. Kaut kas ļoti līdzīgs ir izveidojies arī Itālijā, kur pie varas ir vai nu labējo partiju bloks, vai arī iekšējo pretrunu vājināts kreiso bloks. Šķiet, ka Zviedrijas politiskā sistēma pamazām var līdzināties Itālijas – un ir pavisam droši, ka arī šeit komunisti būs kreiso partiju alianses Ahileja papēdis.