Līdz ar Anitas Kovaļevskas pievienošanos kandidātu rindām nu jau var runāt par nopietnu sacensību. Uzvarētājs piecus gadus sēdēs tiesībsarga krēslā. Un tāpēc ir ļoti svarīgi izvēlēties tiešām labāko un spēcīgāko kandidātu. Kā rāda līdzšinējā pieredze, mūsu tautas kalpi Saeimā nav nemaz tik naski, reaģējot uz tiesībsarga neizdarībām. Arī tad, kad bija skaidrs – Romāns Apsītis ar savu klātbūtni velk visu Tiesībsarga biroju purvā. Un attiecīgi Saeimai bija viņu jāatbrīvo no amata saskaņā ar Tiesībsarga likuma 10. pantu.

Anita Kovaļevska ir patiešām kompetenta un pieredzējusi kandidāte. Tādu cilvēktiesību ekspertu Latvijā nav daudz. Diemžēl, kā jau Anita pati to apstiprinājusi, viņas izredzes tikt ievēlētai nav lielas. Politiskais tirgus jau ir ievirzījies tādās sliedēs, kur galvenais vairs nav kandidātu kompetence un pieredze, bet gan politiķu murgi par amatpersonu kvotām, valdības koalīciju, cilvēku atpazīstamību vai neatpazīstamību politiskās elites aprindās… Vārdu sakot – neizskatās, ka 100 Saeimas gudrajām galvām ir politiskā griba stiprināt Tiesībsarga biroju.

Un šeit nu patiešām vietā ir Anitas teiktais žurnālistiem: “Ievēlēšana man nav pats svarīgākais, svarīga ir konkurence.” Tieši tā. Un tieši tāpēc es arī neatsaukšu savu alternatīvo kandidatūru. Lai politiķi kaut ko patiešām izvēlētos (nevis vienkārši bīdītu uz attiecīgo krēslu kādu kandidātu), ir jābūt izvēles iespējām. Un trīs izvēles iespējas – tas ir labāk un demokrātiskāk neka tikai divas. Jāatzīst, ka četras vai pat piecas būtu vēl labāk. Vienīgā problēma – pie demokrātijas nepieradušajiem Saeimas deputātiem varētu sareibt galva. Bet demokrātija bez plurālisma, dārgie draugi, ir prasta (un atzīsim – visbiežāk arī stulba) vairākuma diktatūra.