Labrīt, lasītāji! Šodien presē atrodams viens komentārs un viena intervija ar idejām, kuras ir pārdomājamas, bet vienlaikus neizbēgami arī strīdīgas. Runa ir par Saeimas deputāta Aināra Latkovska (JL) komentāru Latvijas Avīzē un par interviju ar kādreizējo premjerministru Valdi Birkavu Atkarīgajā Rīta Avīzē.

Saeimas deputāts aicina valdību apsvērt tā dēvēto bezbērnu nodokli. Viņš atceras, ka padomju laikos sešu procentu nodokli maksāja bezbērnu vīrieši vecumā no 20 līdz 50 un precētas bezbērnu sievietes vecumā no 20 līdz 45 gadiem. A. Laktovskis šādu nodokli apraksta ar vārdiem “pozitīva diskriminācija” un raksta, ka labāk varbūt būtu bērnu vecākiem nodrošināt nodokļa atlaides, bet pašreizējos apstākļos tas būtu problemātiski, un tāpēc varētu padomāt par bezbērnu nodokli.

Varētu gan, jā, bet arī pati doma tomēr ir problemātiska. Ir ļoti, ļoti daudz dažādu iemeslu, kāpēc ļaudis izvēlas dzīvi bez bērniem. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka viņi bērnu vienkārši nevar atļauties, un tādā gadījumā ir labāk nedzemdēt, nekā ievest bērniņu pagalam trūcīgā pasaulē. Ir cilvēki, kuri bērnus nevēlas tāpēc, ka sevī nesaskata prasmi, kāda vajadzīga vecākiem. Ja šādi cilvēki tomēr dzemdē bērnu, tad viegli var rasties mūspusē visai ierasti procesi — bērnam tiek kaitēts, viņš tiek dedzināts ar cigareti vai, kā tas bija vismaz vienā gadījumā, izmests pa logu. Pietiekami daudzos gadījumos jaunā māmiņa no sava bērna vienkārši atsakās, patlaban vismaz mums ir tā dēvētais “baby box,” bet vienalga vakar presē bija lasāms par pamestu zīdaini, kura ķermenis jau bija sācis sadalīties. Ir cilvēki, kuriem vienkārši nelaimējas atrast savu otro pusīti. Ir cilvēki, kuri ir sterili. Šādiem ļaudīm likt maksāt nodokli, kura pamatā ir nenovēršama situācija — nu, tas neliekas īpaši godīgi.

Savukārt V. Birkavs intervijā stāsta, ka ir pienācis laiks prezidentālai republikai ar tautas vēlētu prezidentu. Viņš zūdās, ka premjerministram nav pietiekami lielu tiesību un prezidentam arī ne. “Es domāju, ka mums jāpāriet uz prezidentālu republiku. Vienmēr esmu bijis pret, sevišķi pirms iestāšanās ES un NATO, bet tagad domāju, ka mums vajadzīgs stiprs visas tautas vēlēts prezidents” — tā Birkavs.

Nelaime ir tāda, ka tautas vēlēts prezidents ne par visu varu būs īpaši “stiprs.” Ja mums ir Saeimas, pašvaldību un Eiropas parlamenta vēlēšanas, kurās piedalās velna ducis un vairāk partiju, tad nav iemesla domāt, ka tikpat daudz kandidātu nebūtu arī prezidenta vēlēšanās. Tādā gadījumā viegli var rasties situācija, kurā par prezidentu kļūst mazākais no ļaunumiem un nebūt ne pats labākais no kandidātiem. Katrā ziņā patlaban valsts redzamāko politiķu starpā būtībā ir ļoti maz cilvēku, kuriem es būtu gatavs uzticēt Rīgas pils atslēgas. Zombējošas reklāmas kampaņas ir pietiekami sliktas, ja runa ir par Saeimu, kurā viena cilvēka ambīcijas atšķaida 99 citi deputāti. Prezidents mums ir tikai viens.

Abos gadījumos — uzmanīgi pār tiltu.

Jauku visiem dienu!