Foto: Foto - A.Jansons © AFI
Nododot privatizācijā Saulesdārza teritoriju, valsts zaudēs ap 6-7 miljoniem dolāru, kurus varētu iegūt, zemi pārdodot izsolē. Valdības piņķerīgie skaidrojumi apliecina argumentu trūkumu un, šķiet, ka šoreiz valsts intereses pilnīgi sajauktas ar uzņēmēju interesēm.
Šis raksts ir turpinājums rakstu sērijai par Saulesdārzu – īpašumu 9 ha lielumā Ķīšezera krastā, kuru 1913.gadā par tautas saziedotiem līdzekļiem nopirka latviskās kultūras kopšanai. Šoreiz izvērtēta valdības argumentācijas kvalitāte un atvērtība dialogam. Argumentācija pinas un mainās, taču tās mērķis paliek nemainīgs – pierādīt privatizācijas lietderību.
Nespēja pamatot lēmumu pieņemšanu ne tikai pasliktina politikas kvalitāti, bet rada valsts negatīvu tēlu sabiedrības acīs. Dialoga smagums no Saulesdārza privatizācijas lietderības tiek pārsviests uz apmētāšanos ar normatīvo aktu pantiem, kas apliecina vai nu argumentu trūkumu, vai nespēju jēdzīgi tos izklāstīt. Tas apgrūtina arī dialoga uzturēšanu no sabiedrības puses. Šai ziņā šedevrs ir tieslietu ministres I.Labuckas šā gada 15.marta 16 lappušu garā atbilde uz sabiedrisko organizāciju 4 lappušu iesniegumu, kurā vienlaikus atzīta gan papildus izmeklēšanas nepieciešamība, gan pārkāpumu trūkums.
Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) versijai par Saulesdārza nonākšanu līdz privatizācijai (proti, ka nepietiekamā finansējuma un neveiksmīgas saimnieciskās darbības dēļ ministrijai nav bijis citas izejas, kā vien teritoriju iznomāt) ir daži trūkumi. Pirmkārt, dīvaini šķiet, ka risinājums netika meklēts sadarbībā ar pašvaldību, kā to paredz Izglītības likuma 15.23 pants. Lai gan Latvijas Izglītības klasifikācijā papildus izglītības iestādes ir minētas, amatpersonas meklē arī aizbildinājumus, lai Saulesdārzu neatzītu par bērnu izglītības iestādi, bet drīzāk kādu sakņu dārzu – to savā vēstulē konstatē I.Labucka, norādot, ka Izglītības likums nemaz neparedz tādu izglītības iestādes veidu kā papildus izglītības iestādes.
Otrkārt, nav skaidrs, kāpēc IZM “bērnu izglītību” glābj, pirmo nomas līgumu slēdzot bez jebkāda konkursa, bet otrajam rīko slēgtu konkursu ar vairākiem kritērijiem. “Apstākļu sakritība”, kas minēta IZM šā gada 27.februāra vēstulē, diezin vai varētu būt iemesls teritorijas iznomāšanai bez konkursa. Pretendentu apzināšana otram konkursam, pēc IZM pārstāvja A.Vasipa vārdiem, notikusi pēc principa “kas gribēja, tas uzzināja”. Abos gadījumos pie nomas līguma tikusi Skonto meitas firma Ķeizarmežs. Ņemot vērā Saulesdārza vēsturi, loģiski būtu bijis iznomāšanas faktu publiskot, tādējādi atvairot aizdomas par iespējamo korupciju un saņemot pēc iespējas vairāk apsaimniekošanas priekšlikumu (tai skaitā pašvaldības un sabiedrisko organizāciju).
Līdzīgi IZM pamato arī privatizāciju – tā ļaušot efektīvāk apsaimniekot teritoriju, paredzot lielāku investīciju drošību, bet “bērnu intereses” nodrošināšot saistoši privatizācijas noteikumi. Te IZM argumentē kā nomnieks, no kura viedokļa privatizācija par sertifikātiem ir izdevīgāka par nomu vai zemes pirkšanu izsolē. Taču no valsts interešu viedokļa trūkst skaidrojuma, kāpēc privatizācija būtu labāka par nomu, jo tā neparedz papildu priekšrocības valstij. Tieši otrādi, nododot privatizācijā abus zemes gabalus, valsts zaudēs ap 6-7 miljoniem ASV dolāru, kurus varētu iegūt, teritoriju pārdodot izsolē.
Pēdējā mēneša laikā dialogā iesaistījusies arī Rīgas dome, piedāvājot konceptuāli labāku risinājumu – izveidot Saulesdārzu par parku latviskās kultūras kopšanai un izglītības veicināšanai. Domes priekšlikums sākotnējā formulējumā varētu apmierināt ieinteresētās sabiedriskās organizācijas un iedzīvotājus, tai skaitā arī jaunatnes futbola attīstības piekritējus.
Otra argumentācijas līnija, kura parādās līdz ar Saulesdārza nodošanu privatizācijā, balstās uz “teritorijas sakoptību”, kas tiek locīta pēc vajadzības. No vienas puses, IZM un premjers kā attaisnojumu privatizācijai min nesakoptības argumentu – labāk sakoptas privātmājas nekā nesakopta piekraste. Noraidot 53 sabiedrisko organizāciju un ap 1300 privātpersonu aicinājumu pārskatīt lēmumu par Saulesdārza privatizāciju, premjers ar preses sekretāra A.Lapiņa starpniecību privatizācijas pretiniekus apvaino mēģinājumā “saglabāt teritorijas nesakoptību, lai to izmantotu kā pastaigu laukumu suņiem”. No otras puses, lai pamatotu privatizāciju, Saulesdārzs vienlaikus tiek pasniegts arī kā sakopts, ko apstiprina IZM 2001.gada 29.oktobra apsekojuma akts. Ķeizarmeža direktors A.Trops 2001.gada 24.jūlija iesniegumā par Saulesdārza privatizāciju apgalvo, ka nomas objektā ieguldīti 650 000 latu, bet pilnīgai sporta un atpūtas centra Mežaparks attīstībai nepieciešams investēt vēl 3 miljonus latu.
Jāpiebilst, ka par ieguldījuma summu A.Tropa kungs ir maldinājis IZM, jo šā gada martā izrādījās, ka pat pusgadu vēlāk objektā kopumā ieguldīti 520 tūkstoši latu, tātad par 130 tūkstošiem latu mazāk, nekā minēts privatizācijas iesniegumā. Turklāt pats sporta un atpūtas centrs atrodas nevis Saulesdārzā, bet gan tam blakus. Skatot detālplāna projektu, Saulesdārza teritorijā atrodas tikai daļa no diviem jaunbūvējamiem futbola laukumiem, bet lielākā teritorija paredzēta savrupmāju izbūvei. Tādējādi Saulesdārza teritorija faktiski tiek piedāvāta apmaiņā pret blakus esošās sporta bāzes pakalpojumiem par pašizmaksu.
Politisko spēku samērs un lobiji ietekmē lēmumu pieņemšanu visās valstīs, taču svarīga ir šīs ietekmes pakāpe. Saulesdārza gadījumā šķiet, ka uzņēmēju intereses ir pilnībā sajauktas ar valsts interesēm, tāpēc valdības skaidrojums par savu rīcību ir piņķerīgs un pretrunīgs, nemainīgu saglabājot vien nostāju par to, ka Saulesdārzu vajag privatizēt tieši SIA Ķeizarmežs.