Foto: A. Jansons © AFI
Ja ieteikums dzīvot taupīgāk paliks vienīgā valsts pārvaldes atbilde uz inflācijas kāpumu, tad aizvien lielāka daļa darbspējīgā vecuma iedzīvotāju nokļūšanu vietā, kur var dzīvot no algas, saistīs ar vienvirziena biļeti uz Īriju.
“Kur mēs esam?”
7. jūlija rītā kārtējo pārsteigumu Latvijas autobraucējiem bija sagādājuši degvielas tirgotāji. “Statoil” degvielas uzpildes stacijās viens litrs 95. markas benzīna maksāja 58,5 santīmus[1].
Ja inflāciju Latvijā aprēķinātu, balstoties tikai uz degvielas cenām, tad tās līmenis pēdējos 2 mēnešos būtu sasniedzis 19,66%, jo 7. septembra rītā 95. markas benzīna cena “Statoil” degvielas uzpildes stacijās bija jau 70 santīmi par litru, savukārt inflācijas līmenis kopš 2003. gada janvāra būtu 79%[2].
Taču, ja inflāciju rēķinātu, balstoties, nevis uz degvielas, bet, piemēram, rīsu cenām, tad rādītājs būtu pavisam interesants, jo rīsu cena kopš 2003. gada marta ir pieaugusi par aptuveni 93%[3].
Taču inflāciju Latvijā rēķina nedaudz citādi, bet par to vēlāk. Tagad par to, ka patiesībā mēs veltīgi satraucamies par cenu kāpumu, jo arī mūsu ienākumi, pašiem to gluži nemanot, nepārtraukti pieaug, un pagājušajā gadā ienākumu pieaugums pārsniedza inflācijas līmeni. 2004. gadā strādājošo vidējā neto darba samaksa pret iepriekšējo gadu bija pieaugusi par 8,8 %[4], bet patēriņa cenas, kas ir arī inflācijas rādītājs[5], tikai par 6,2%.
Tomēr, neskatoties uz diezgan optimistiskajiem darba samaksas pieauguma rādītājiem, daudzi Latvijas iedzīvotāji, tai skaitā pat augstas valsts amatpersonas, atzīst, ka no algas grūti izdzīvot. Interesanti būtu uzzināt, no kā dzīvo tie 22% iedzīvotāju, kas saskaņā ar a/s Hansabanka un OMD Latvija veiktā pētījuma datiem pēdējos gados ir ņēmuši hipotekāro kredītu[6].
Ja pieņem, ka kredīta vidējais apjoms ir 15 000 latu, atmaksas termiņš 10 gadi, bet procentu likme – 5% mēnesī, tad ikmēneša maksājums ir aptuveni 160 Ls. Taču, balstoties uz a/s Hansabanka datiem, kredīta vidējais apjoms ir 32 500 latu, bet vidējais atmaksas termiņš – 13 – 15[7]. Pie šādiem skaitļiem ikmēneša maksājums svārstās starp 220 un 270 Ls mēnesī atkarībā no procentu likmes un atmaksas termiņa. Šajā kontekstā interesants šķiet fakts, ka vidējā strādājošo darba samaksa ir 173 Ls[8], bet vidējais ienākums uz mājsaimniecības locekli sabiedrības grupā, kuras dzīves līmenis ir visaugstākais, 2004. gadā bija 230 lati[9]. Lai gan kādas pazīstamas bankas mājokļu kredītu daļas vadītāja intervijā atzinusi, ka bankas rēķinās, lai pēc kredīta nomaksas cilvēkam ikdienas tēriņiem paliek ap 100 latu[10], tomēr nevar ignorēt, ka viena iedzīvotāja pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtība 2005. gada otrajā ceturksnī ir 104 lati.
Mēģinot izpētīt šos šķietami pretrunīgos skaitļus, ir vērtīgi tuvāk aplūkot divus statistikas rādītājus – Patēriņa cenu indeksu (PCI) un Iztikas minimumu[11].
Vispirms par iztikas minimumu, kas ir nekas cits kā preču un pakalpojumu apjoms, kas nodrošina cilvēkam sabiedrībā pieņemto minimālo iztikas līmeni. Pirmais interesantais fakts ir tas, ka tā saturs apstiprināts ar Ministru Padomes 1991.g. 8.aprīļa lēmumu Nr. 95. [12] un kopš tā laika nav mainījies.
Kādas preces un pakalpojumi tad atrodas šajā grozā? Tajā ir gan pārtika (piemēram, augļi un ogas – 32 kg gadā, 217 olas, 56 kg gaļas un gaļas produktu), gan apģērbi un apavi (piemēram, 1,96 pāri zeķu, 3,04 pāri zeķubikšu, 0,5 pāri kurpju un 0,18 kostīmi gadā), kā arī vēl vesela virkne noderīgu lietu – divas grāmatas, trīs 60W spuldzītes, četri friziera apmeklējumi, īres maksa 9 m2 dzīvojamajai platībai, elektrība 360 kWh gadā un transporta pakalpojumi, kas naudas izteiksmē sastāda 2,4 % no patēriņa groza jeb 2, 46 latus (12,48 biļetes braucienam Rīgas sabiedriskajā transportā vai aptuveni 3,56 litri degvielas).
Pārāk ciniski laikam būtu jautāt, kurus 30% no šajā grozā iekļautajām lietām regulāri upurē pensionāri, jo vidējā pensija valstī ir 68,83 lati[13], bet vēl ciniskāk būtu interesēties par to, kuru pusi no groza satura ikdienā izmanto tie 25% Latvijas iedzīvotāju, kuru patēriņa izdevumi ir 59 lati mēnesī[14].
Tagad par Patēriņa cenu indeksu (PCI), kas ir galvenais inflācijas rādītājs. PCI grozā ir 423 preces un pakalpojumi, kam regulāri tiek reģistrētas cenas. Lai nodrošinātu, ka kopējo PCI lielumu adekvāti ietekmē tās preces un pakalpojumi, par kuriem ģimenēm ir lielāki izdevumi, tiek rēķināti svari – katras preces izdevumu proporcija no kopējiem mājsaimniecību izdevumiem[15]. Piemēram, aplūkosim svaru struktūru Latvijā un citā Eiropas valstī – Īrijā.
Uzkrītoši ir tas, ka mēs daudz vairāk nekā īri tērējam pārtikai, bet ievērojami mazāk restorāniem, kafejnīcām un viesnīcām. Arī atpūtai un kultūrai Īrijā tērē vairāk. Turklāt ne tikai procentos, bet arī reālajos skaitļos, jo vidējā alga mēnesī pirms nodokļu nomaksas Īrijā ir 2312 Eiro [16], bet Latvijā 301[17] Eiro.
Protams, vēl joprojām ir dažas lietas, kas Īrijā ir dārgākas, bet, kopš degviela Latvijā maksā aptuveni 1 Eiro litrā (un degvielas cenas, kā zināms, ietekmē daudzu preču un pakalpojumu cenu veidošanos), šķiet, ka līdz Īrijas cenu līmenim mums vairs nav ilgi jāgaida.
Tāda nu ir atbilde uz jautājumu “Kur esam?”.
Daudz īsāka ir atbilde uz jautājumu “Kur gribam būt?”. Domāju, daudzi man piekritīs, ka gribas būt vietā, kur no algas var izdzīvot gan valsts prezidents, gan skolotājs un policists.
“Kā tur nokļūt?” ir pēdējais jautājums, uz kuru atbildes steidzami jāmeklē valsts pārvaldes līmenī.
Kā labs sākums būtu izvērtēt Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšlikumus situācijas uzlabošanai – Pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmes samazināšanu pārtikai, minimālās algas un ar nodokļiem neapliekamā minimuma paaugstināšanu, kā arī pārējās rekomendācijas[18]. Var iet pat vēl tālāk un, lai samazinātu mazumtirdzniecības cenas, noteikt maksimālo uzcenojumu noteiktām preču grupām[19].
Taču laikā, kad valsts pārvaldei vajadzētu visus centienus veltīt optimāla un visas iesaistītās puses apmierinoša risinājuma meklēšanai, ir sākusies vainīgo meklēšana. Valdība vēl nav izlēmusi izmantot savu slepeno plānu, lai mazinātu cenu pieauguma ietekmi uz Latvijas mājsaimniecību budžetu. Tā vietā premjers un prezidente aicina būt taupīgiem[20], bet aizvien lielāka daļa darbspējīgā vecuma iedzīvotāju nokļūšanu vietā, kur var dzīvot no algas, saista ar vienvirziena biļeti uz Īriju. Interesanti, kāda būs atbilde uz jautājumu “Kur mēs esam?” pēc gada.
[1] LTV Panorāma, 2005. gada 7. jūlijs.
[2] Patēriņa cenas, ceturkšņa biļetens, 1/2003, LR Centrālā Statistikas pārvalde.
[3] Patēriņa cenas, ceturkšņa biļetens, 1/2003 un 1/2005, LR Centrālā Statistikas pārvalde.
[4] LR Centrālās Statistikas pārvaldes dati.
[5] Patēriņa cenu indekss (PCI) atspoguļo patēriņa preču un pakalpojumu cenu pārmaiņas noteiktā laika periodā. PCI mēra cenu izmaiņu vidējo līmeni patēriņa preču un pakalpojumu atlases fiksētam kopumam (patēriņa grozam). Mūsu valstī šis indekss tiek pielietots kā galvenais inflācijas rādītājs. Cenu pārmaiņas gada laikā (gada inflācija) parāda cenu pārmaiņas 12 mēnešu robežās, t.i. atskaites mēnesī, salīdzinot ar iepriekšējā gada atbilstošo mēnesi.
[6] „Esam piesardzīgi kredītu ņemēji”, Apollo, 2005. gada 30. augusts.
[7] „Plīsīs vai neplīsīs”, Sestdiena, 2005. gada 10. – 16. septembris, 20. lpp.
[8] LR Centrālās Statistikas pārvaldes dati.
[9] LR Centrālās Statistikas pārvaldes sniegtā informācija par ienākumu sadalījumu mājsaimniecību kvintilēs.
[10] „Hipotekārie kredīti nav tikai pilsētnieku greznība”, Apollo, 2005.gada 7.maijs.
[11] Pilns nosaukums viena iedzīvotāja pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu grozs.
[12] LR Centrālās Statistikas pārvaldes informācija.
[13] LR Centrālās Statistikas pārvaldes dati.
[14] LR Centrālās Statistikas pārvaldes dati.
[15] LR Centrālās Statistikas pārvaldes informācija.
[16] Īrijas Centrālā statistikas biroja dati.
[17] LR Centrālās Statistikas pārvaldes informācija.
[18] Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība
[19] Latvijā jau šobrīd ir precedents, ka preces cenas veidošanas principus nosaka Ministru kabinets. Skatīt Farmācijas likumu (likums Saeimā pieņemts 1997.gada 10.aprīlī) un MK 14.06.2005. noteikumus Nr.418 Ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtība.
[20] „Valdība nevienam nekompensēs degvielas cenu kāpumu”, Apollo, 2005. gada 6. septembris.