Foto: E.Rudzītis © AFI
Brežņevs ļoti demokrātiski atļāva bez speciālās sankcijas pulcēties un diskutēt slēgtajās telpās – virtuvēs. Tagad mums jācīnās par tiesībām turēt mājās vairāk kā divus litrus alkohola, jo pretējā gadījumā virtuves demokrātijai būs vāks.
Diskursa jēdziens nozīmē to, ka cilvēku savstarpējās attiecības tiek veidotas valodā un tiek uzspiestas ar valodu. Pēdējo nedēļu politiskais diskurss veido mitoloģisko pasauli, kurā rīkojas tumsas spēki un naidīgas rokas. Saucieni pēc gaišiem prātiem katram prasa pieņemt vienu no pusēm. Racionālo loģisko izvēli nav iespējams izdarīt pēc definīcijas, jo tas, kurš nav ar “mums”, tas ir pret “mums”. Pasakā “12 mēneši” untumainai princesei decembrī sagribējās sniegpulkstenīšu. Ar vienu pavēli tika pasludināts marts, ar otru pavalstniekiem pavēlēja sagādāt puķes. “Ir dumpinieks tas, kurš saka, ka sniegpulkstenītes nezied!” – iedzīvotājus brīdināja princeses policija.
Aizvadīto nedēļu presē bija divas galvenās tēmas – valdības veidošana un krievu skolu reforma. Abu tematu iztirzāšana norāda uz diskursīvās demokrātijas trūkumiem. Problēma ir ne tik daudz žurnālistos, katrā ziņā ne tikai viņos. Pašu politiķu teiktais abos jautājumos bija pārpildīts ar tautoloģijām, ko varētu uzskatīt par jautrām vārdu spēlēm, ja vien tas nebūtu kareivīgi primitīvi.
26. februārī laikrakstā Diena toreizējais izglītības ministrs K.Šadurskis uzstājās ar trāpīgi nosauktu rakstu “Dialogs ar sabiedrību – mīti un patiesība”. Ministra piesauktais buramvārds “dialogs” gan neradīja jaunu demokrātisku realitāti. Viņa diskursīvās uzvedības stils pierāda, ka amatpersona domā mitoloģiskajās kategorijās, sašķirojot cilvēkus “labajos” un “sliktajos zēnos”. Atšķirīgo viedokļu paudējus autors izslēdz no to personu loka, kam būtu tiesības runāt par skolu reformu un visus nediferencēti pielīdzina cilvēkam, “kas ienīst šo valsti”. Uzskatu dažādības izpausme ir vispārināti definēta kā “cīņa pret Latvijas valsts interesēm”, “labi organizēta pret mūsu valsti vērsta graujoša darbība”. Varu iedomāties, kādu leksiku izglītības ministrs lietojis “dialoga” situācijā savā kabinetā, ja rakstā nacionālajā kvalitatīvajā liberālajā laikrakstā parādās šāda retorika. Bijušais ministrs rakstā nav pieminējis ieinteresētās grupas argumentus pret reformas saturu, nav analizējis šaubas un bažas, lai mierinātu un pārliecinātu oponentus. Nu, mēs jau zinām, ka “muļķu zemes iedzīvotāji” ir paši vainīgi, ka nekā nesaprot.
Pretējā puse neatpaliek. Zinātņu doktors J.Pliners zinātņu doktoram K.Šadurskim iekož ar “Marta tēzēm” 12. marta Čas: “histērija”, “politiskie kucēni”, “Kanādas pensionāre”, “izdzimteņu demokrātija”. Vārdu krājums rosināja manu fantāziju un es jau iztēlojos, kā pedagogs Pliners ar lineālu sit pa pirkstiem skolēniem, kas nesaprot skolotāja Plinera pasniegto priekšmetu.
Otra nedēļas tēma – valdības veidošana. Šis process tiek interpretēts divējādi, no vienas puses kā eksakta tehniska procedūra (viss ir “pilnīgi skaidrs” tam, kurš prot skaitīt līdz 51), no otras puses kā civilizācijas katastrofa (arī viss ir “pilnīgi skaidrs”, jo tie, kas nav ar mums, ir pret mums). No politiķu teiktā nebija iespējams saprast, ko viņi zina par šo valsti, no kā tā sastāv, kur ir kādas problēmas, kādi ir risinājumi. No kritiķiem nevarēja saprast, kādas ir intereses valdībai, kāpēc tādas un kāpēc 13. neatkarības gadā pēkšņi latvieši izrādījās tik promaskaviski noskaņoti. Netika izvērtēts arī “Jaunā laika” fenomens sabiedrībā. Runāja par personālijām – biežāk medicīniskā (“nenosvērts”), retāk astronomiskā žargonā (“marsietis”). Arī Tautas partija, kurai vienmēr ir gatavas programmas un grafiki, nevarēja izstāstīt, ko izdomājusi, sēdēdama opozīcijā. A.Slakteris kādā partijas pasākumā, kura fragmentu rādīja TV “Panorāma”, gandrīz vai raudāja, stāstot par “Jaunā laika” atstāto mantojumu. Tā sirsnīgi, emocionāli. Ko darīt, jaunajā valdībā zina tikai kultūras ministre: ministrijas darbinieki būtu jāpārtaisa par skandināviem. Valdības deklarācija savukārt sola “veicināt”, “attīstīt” un “sekmēt”. Tādu darbības vārdu, kas liecinātu par atbildības uzņemšanos par domām un rīcību, nav. Mūsu kultūrā nav tradīcijas uzņemties atbildību par teikto vai darīto, tāpēc plāni vienmēr tiek izteikti ar darbības vārdiem “veicināt”, “sekmēt”, nekad – “es uzskatu, ka jādara tā, jo”.
Politiskais diskurss ir pārliecināts, ka pasauli uz priekšu virza saliedēta gaišo prātu grupiņa. Vienīgā problēma – kā likvidēt pretestību no to cilvēku puses, kuri neizprot savu labumu. Kā, kāpēc un ko gaišie prāti zina par apkārt notiekošo – šis jautājums nav debatēts un atgriezeniskā saite tiek ignorēta. Neatkarības gados pilsoniskā sociālā aktivitāte ir bijusi zema. Tam ir daudzi iemesli: marksisma kā ideoloģiskā piesega diskreditācija, arodbiedrību vājums, bezdarba draudi un sociālās solidaritātes trūkums sabiedrībā. Šādos apstākļos nebija grūti diskvalificēt atšķirīgos viedokļus, šķeļot interešu grupas. Skolotāji streikotāji tika pretstatīti vecākiem, medmāsas – pensionāriem, zemnieki – autopārvadātājiem. Raidījumā “Kas notiek Latvijā?” K.Kariņš perfekti demonstrēja, kā var izvairīties no diskusijas. Uz vēsturnieces I.Kreituses aizrādījumiem par politiskā procesa īpatnībām Latvijā K.Kariņš atbildēja lakoniski: “viņa mani kritizē tāpēc, ka es viņai nepatīku”. Vēsturniece I.Kreituse samulsa un apklusa. Ko gan var pateikt šajā situācijā?
Politiķu praktiskā rīcība ir ticība vārda maģijai. Atkārtojot frāzi “mēs esam labējie”, cilvēki kļūst par labējiem, realitātes reformēšanai pietiek nodrukāt dekrētu. Ja vārds nematerializējas, tad par vainīgo tiek uzskatīts ierindas cilvēks, nejēga, kurš skolas reformas likumu interpretē ne tā, kā tas būtu jāinterpretē. Jaunā kultūras ministre uzskata, ka problēmas ir tāpēc, ka ministri lieto formālu uzrunas formu.
Vājā atgriezeniskā saite, savukārt, neļauj pārbaudīt, vai eventuālie lēmumu izpildītāji saprot un spēj izpildīt to, ko prasa burtu kombinācijas dekrētā. Un, kā izrādās, šo burtu nozīmes tiešām nav stingras. Piemēram, Rīgas Domes amatpersona E.Vēbers Neatkarīgajā Rīta Avīzē 8. martā skaidro, ka “valsts valodā mācāmās vielas apjoms mazliet pārsniegs 50 procentus, bet nesasniegs 60”. Oliņš-Boliņš Alisei mācīja: “Kad es lietoju vārdu, es ar to apzīmēju tieši to, ko es gribu apzīmēt”. Piemirstajā padomju valodā skaitlis “60” vienmēr ir nozīmējis “gandrīz 60”, “varbūt 60”. Atkarībā no konteksta.
Valsts pārvalde izvairās no negatīvās atgriezeniskās saites, ierobežojot kolektīvās rīcības iespējas, jo baidās risināt problēmas šeit un šodien. Jaunajos likuma grozījumos par bīstamu uzskatīts arī tāds pasākums kā “tikšanās ar deputātiem”. Grozījumi gan atstāj bumbu ar laika degli, ļaujot bez pieteikuma rīkot gājienus, ko organizē valsts iestādes. Likums vēlreiz būs jāgroza, kad gājienus sāks rīkot iestāžu birokrāti, piemēram, pieprasot algu paaugstinājumu vai solidarizējoties ar nelikumīgi atlaistajiem amata brāļiem. Īstenībā, uzreiz varētu ierakstīt frāzi “vairāk par trim nepulcēties”. Piedodiet par nenopietno toni, bet ir jocīgi saskatīt paralēles ar pagātni, no kuras mēs gribam aizbēgt. 1968. gada augustā tos dažus cilvēkus, kas Sarkanajā laukumā Maskavā mēģināja protestēt pret iebrukumu Čehoslovākijā arestēja ne jau politisko motīvu dēļ. Milicijas protokolā bija teikts ka viņi traucēja potenciālai transporta kustībai. (Un, protams, pikets nebija sankcionēts Maskavas pašvaldībā). L.Brežņevs ļoti demokrātiski atļāva bez speciālās sankcijas pulcēties un diskutēt slēgtajās telpās – virtuvēs. Tagad mums ir jācīnās par tiesībām turēt mājās vairāk kā divus litrus alkohola, jo pretējā gadījumā virtuves demokrātijai būs vāks.
Bailes no publiskā vārda rada demokrātijai nepatīkamu situāciju. Nevaru atcerēties, ka pēdējā laikā kādas sociālās grupas prasība tiktu uzskatīta par pamatotu. Maigākā gadījumā prasītāji tiek definēti kā nejēgas, kuri nesaprot Valsts budžeta veidošanas principus, sliktākā gadījumā – kā naidīgs spēks. Demokrātiskie varas mehānismi automātiski tiek izslēgti, interešu grupas nevar paust savas rūpes diskursīvi un izjustās netaisnības apstākļos tām atliek tikai nediskursīvais rīcības mehānisms. Netiek pieļautas pat teorētiskas diskusijas par jautājumu, kas notiktu, ja, piemēram, skolu reformu atceltu. Tā, savās fantāzijās jau savlaicīgi varējām pieļaut, ka iestāšanās ES izraisīs cenu pieaugumu un šodien mums jau būtu rīcības plāns vismaz komunikācijai ar pilsoņiem. Šobrīd liekas, ka politiķi bērnišķīgi meklē attaisnojumu: gribējām kā labāk, bet sanāca atkal forsmažors. Atkal pie gramatikas kļūdām ir vainīga pildspalva.
Visbeidzot, bailes no publiskā vārda ir pamatotas. Doktora J.Plinera un doktora K.Šadurska kvalifikācija vēl negarantē viņu publiskās runas atšķirību no ormaņu diskursa. Mūsdienu postindustriālās sabiedrības stabilitāti nodrošina trausla līdzsvara noturēšana starp dažādām sociālām grupām, kas prasa savstarpēju interesi par to, kā otra puse izprot un interpretē realitāti.