Foto: A. Jansons © AFI
Privāto tiesību jomā vispārējo diskriminācijas aizliegumu nevar piemērot tieši un neierobežoti, jo tad tiktu pārmērīgi skarta indivīda rīcības brīvība. Tomēr vairākās privāto attiecību jomās diskriminācija ir aizliegta – nodarbinātībā, izglītībā, pieejā precēm un pakalpojumiem.
Tiesības uz rīcības brīvību un tiesības netikt diskriminētam – šīs divas būtiskās tiesības nereti konfliktē, īpaši privātajās attiecībās, un balanss starp tām nav likumos iedibināms. Tomēr ir gadījumi, kad valsts skaidri noteic, ka atšķirīga attieksme nav pieļaujama. Kā šo gadījumu loku iespaido pievienošanās ES tiesībām, par to šajā rakstā.
Cilvēktiesības ir instruments, ar kuru indivīds var realizēt savas tiesības pret valsti. Vienas no tām ir tiesības netikt diskriminētam, kas noteiktas arī Latvijas Republikas Satversmē[1]. No valsts tiek prasīts ievērot vienādas attieksmes principu, jo cilvēki ir vienlīdzīgi attiecībā pret valsti.
Tomēr diskriminācija ir iespējama ne tikai valsts un indivīda attiecībās, bet arīdzan horizontālā līmenī – starp privātpersonām. Šajā sakarā rodas divi būtiski jautājumi. Pirmais – cik lielā mērā atšķirīgas attieksmes aizliegums var ierobežot privātpersonu rīcības brīvību attiecībā pret citām privātpersonām? Otrais – kādi mehānismi aizsargā personas tiesības, ja cita juridiska vai fiziska privātpersona ir tās aizskārusi, pārkāpjot vienādas attieksmes principu?
Atšķirīga attieksme privātajā jomā vērojama visdažādākajās dzīves situācijās ik dienu. Piemēram, dzīvokļa īpašniece ievieto sludinājumu, ka vēlas izīrēt istabu studentei – jaunai meitenei. Bārā netiek ielaisti čigānu tautības apmeklētāji. Testamentā tiek noteikts, ka lielākā mantojuma daļa paliek vīriešu dzimuma radiniekiem. Privāta uzņēmuma īpašnieks maksā darbiniecei mazāku algu nekā darbiniekam, lai gan abi veic vienādu darbu. Veikalnieks atlaiž pārdevēju, kura gaida bērnu. Vecāki nevēlas iepazīties ar dēla draudzeni, jo viņa ir cittautiete. Atšķirīga attieksme šeit nav noliedzama, taču – vai tā ir jāierobežo un, ja jā, – kuros gadījumos un kādā mērā?
Privāto tiesību jomā vispārējo diskriminācijas aizliegumu nevar piemērot tieši un neierobežoti, jo tad tiktu pārmērīgi skarts privātautonomijas princips – indivīda rīcības brīvība. Iemesliem, lai to ierobežotu, jābūt sabiedriski ļoti nepieciešamiem, jābūt skartām būtiskām interesēm, kuru īstenošana būs nopietni apdraudēta, ja diskriminācija netiks aizliegta. Gadījumi, kuros diskriminācija starp privātpersonām nav pieļaujama, skaidri jādefinē normatīvajos aktos, kas regulē privāttiesiskās attiecības. Turklāt, ja valsts noteic diskriminācijas aizliegumu kādā jomā, tai jāparedz arī mehānisms, kas nodrošina šā aizlieguma respektēšanu.
Latvijai šis jautājums īpaši aktuāls kļuvis pēc iestāšanās Eiropas Savienībā (ES). 2004. gada 1. maijā mūsu valstij saistošas kļuva ES tiesību normas, kuras konkrēti nosaka atšķirīgas attieksmes aizliegumu – arī privātajā sfērā. Tās aptver vienādu atalgojumu sievietēm un vīriešiem[2], vienlīdzīgu attieksmi pret sievietēm un vīriešiem darba attiecībās[3], vienādu attieksmi pret personām neatkarīgi no to rases vai etniskās izcelsmes[4], pilsonības[5], kā arī reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas[6]. Jomas, kurās piemērojamas visas šīs normas, ir nodarbinātība, izņemot Rasu direktīvu, kas aptver vēl izglītību, kā arī pieeja precēm un pakalpojumiem, ieskaitot mājokli.
Iestājoties ES un zināmā mērā ierobežojot savas suverēnās tiesības, valstij jāsaskaņo savas nacionālās normas ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma juridisko sistēmu. Šis līgums pats ir piemērojams tieši – neatkarīgi no tā, vai nacionālajos tiesību aktos iestrādātas atbilstošas normas. Savukārt direktīvas, kas izriet no līguma, kalpo kā vadlīnijas valstīm – tās uzskatāmas par obligāto minimumu, kas dalībvalstīm jāievēro un jāievieš savā tiesību sistēmā. Katra valsts pati izlemj, kādā veidā tas darāms.
Ja valsts nav iestrādājusi direktīvu prasības savos likumos, privāttiesiskajā jomā tās nav tieši piemērojamas. Direktīvas ir tieši piemērojamas tikai tad, ja cilvēks, pamatojoties uz direktīvām, vēršas pret valsti – piemēram, valsts iestādi kā darba devēju. Tādā gadījumā valsts nevar attaisnoties ar attiecīgu tiesību normu trūkumu, ja pati nav izpildījusi pienākumu tās izstrādāt. Privātajā jomā direktīvām toties var būt netiešs efekts – tiesām tās jāņem vērā, interpretējot pastāvošās normas, lai pēc iespējas sasniegtu rezultātu, kas paredzēts direktīvās.
Persona, kurai radušies zaudējumi tā iemesla dēļ, ka valsts nav ieviesusi direktīvas, var vērsties ar prasību par zaudējumu atlīdzību tieši pret valsti (t.s. Frankoviča princips[7]. Šādā gadījumā gan jāpastāv trim priekšnoteikumiem. Pirmkārt, direktīvā paredzētajam rezultātam jābūt kādu indivīda tiesību noteikšanai. Otrkārt, jābūt iespējamam uz direktīvas noteikumu bāzes noteikt šo tiesību saturu. Treškārt, jāpastāv cēloņsakarībai starp to, ka valsts nav izpildījusi pienākumu ieviest direktīvu, un personai nodarītajiem zaudējumiem.
Latvijas tiesību sistēmā pagaidām vēl nav ieviestas visas normas, kas ES direktīvās aizliedz diskrimināciju privātajā sfērā. Atbilstoši direktīvu prasībām ir izstrādāts Darba likums, kas ietver gan tiešas, gan netiešas diskriminācijas aizliegumu darba tiesiskajās attiecībās atkarībā no darbinieka dzimuma, rases, ādas krāsas, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa vai citiem apstākļiem. Šobrīd Darba likums kā atšķirīgas attieksmes pamatu tieši nenosauc seksuālo orientāciju, taču Saeima izskata likuma grozījumus, lai novērstu šo neatbilstību Nodarbinātības direktīvas prasībām[8]. Darba likuma normas ir saistošas visiem darba devējiem neatkarīgi no to tiesiskā statusa, tātad diskriminācijas aizliegums jāievēro arī privātajiem darba devējiem.
Attiecībā uz privātajām tiesībām izstrādāti un iesniegti Saeimā arī grozījumi Civillikumā, kas noteic: „Publiski piedāvājot preci vai pakalpojumu, kā arī taisot tiesisku darījumu, kas saistīts ar publiski piedāvātas preces atsavināšanu vai pakalpojuma sniegšanu, aizliegta atšķirīga attieksme atkarībā no personas dzimuma, vecuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģiskās pārliecības, politiskajiem vai citiem uzskatiem, sociālās izcelsmes, tautības, izglītības, sociālā un mantiskā stāvokļa, nodarbošanās veida, veselības stāvokļa, seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem,”[9] un Patērētāju tiesību aizsardzības likumā: „Īstenojot un aizsargājot patērētāja tiesības, piemērojami Civillikuma noteikumi, ciktāl šajā likumā nav noteikts citādi,” kā arī nosakot patērētāja tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību un atlīdzību par morālo kaitējumu.[10]
Kā redzams, minētie likumu grozījumi ES „obligāto minimumu” gan pilnībā neaptver: piemēram, Saeimā nav iesniegti nekādi grozījumi normatīvajos aktos, kas attiecas uz izglītību.
Ņemot vērā iepriekš minētos direktīvu normu piemērošanas mehānismus, pašreizējā situācijā vissvarīgākā loma un reizē smagākā nasta to ieviešanā paredzama tiesām. Prakses saistībā ar direktīvās noteikto diskriminācijas aizliegumu privātajā jomā vēl nav, tāpēc ir svarīgi, lai tiesas būtu sagatavotas veikt sarežģīto uzdevumu – sabalansēt šīs ļoti būtiskās tiesības: tiesības netikt diskriminētam un tiesības uz rīcības brīvību.
_____________________
[1] Latvijas Republikas Satversmes 91. pants: „Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.”.
[2] Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 141. pants.
[3] Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīva 76/207/EEK, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba iespējām, profesionālo sagatavošanu un paaugstināšanu amatā, kā arī darba nosacījumiem.
[4] Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīva 2000/43/EC, kas ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (t.s. Rasu direktīva).
[5] Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 39. pants.
[6] Padomes 2000. gada 27. novembra direktīva 2000/78/EC, kas nosaka kopēju sistēmu vienādai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (t.s. Nodarbinātības direktīva).
[7] Eiropas Kopienu tiesas spriedums 1991. gada 19. novembrī. Andrea Francovich u.c. pret Itālijas Republiku, apvienotās lietas C-6/90 un C-9/90.
[8] Grozījumi Darba likumā, pieņemti 1.lasījumā Saeimā 15.09.2005.
[9] 08.09.2005. nodots Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai.
[10] 08.09.2005. nodots Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai.
Publikācija tapusi Nacionālās programmas iecietības veicināšanai ietvaros.
Dzimumu līdztiesība ES un robi Latvijas likumos
Dzimumu līdztiesības regulējums ES iziet ārpus nodarbinātības sfēras