Raksts

Diskriminācija?


Datums:
26. septembris, 2011


Autori

Gunta Leona


- Kādam, varbūt arī man pašai, izdevīgāk būtu, ja es pilnībā visu iepriekšējo dzīvi pēc tās komas būtu aizmirsusi. Tikai es neesmu. Gan jau par invalīdu lietām es arī ko izdomāšu un tad būs jādara. Man nav jābaidās kaut ko zaudēt – visu man atņēma piedzēries šoferis – vīru, darbu, bērnus, mantu, ikdienas rūpes. Vienīgais, kā man tagad ir daudz – brīvais laiks. Katrs to izmanto pēc savām iespējām. Vai spējām.

– Šoreiz saruna faktiski ir par diskrimināciju. Es gan neesmu ar citu ādas krāsu vai citādi seksuāli orientēta – tie pirmie ienāk prātā, izdzirdot vārdu diskriminācija. Briesmīgi, pat valstiski briesmīgi ir, ja cilvēks tiek diskriminēts savas tautības dēļ.

– Runā, ka cilvēka dzīvē jo diena, jo klājoties labāk. Bet ja nu notiek kaut kā savādāk – jo diena klāt, jo sliktāk klājas. Tā nevar būt – daudzi iebildīs. Tā ir gan. Man pēc avārijas ir tieši tā ir. Vai tautai šodien arī tā nav, kaut saka – krīze beigusies, viss ir labi? Tikai daudzus gadus nodzīvojušais profesors Stradiņš uztraucas, ka valstī sarūk doktoru skaits. Zinātnieki, gudrās galvas, necer vairs, negaida. Negaida jau arī citi. Es nesen braucu ar vilcienu. Kas sēž vagonā? Veci veči, kuri nemitīgi savā starpā aprunā naudas nepietiekamību, ar pirkstu taisīti jaunieši, kuri smejas par visu notiekošo. Kāds, kas lasa, ada, vienkārši guļ, nebija.

– Pirms vairākiem gadiem kāds ārsts teica – jums ir ļoti paveicies, jūs varat kustēties un sevi apkopt. Bet es varbūt uzskatu, ka man būtu paveicies, ja būtu nosista vai vismaz plnībā būtu aizmirsusi iepriekšējo dzīvi. Jāsaka – diemžēl neesmu aizmirsusi. Tie citi gan laikam aizmirsuši, ka es tāda esmu. Agrāk viņiem tas bija pats par sevi saprotams, ka palīdzu viņiem. Tagad, ja uzdrošinos viņiem ko prasīt, saņemu pretī – tu ubago, tev taču tik slikti nemaz neklājas. Otrādāk ir bijis, kāds kādreiz ir paprasījis – ko tev vajag palīdzēt? Kam tas piedzēries uzbrauca, man vai tiem citiem? Vai cilvēka piedzimšana jau nav diskriminācija? Gari? Pirms dzimšanas tai jaunajai dzīvei tik burvīga eksistenece – silti, jauki, barība pati pieplūst. Cilvēkam gan būs jārūpējas par sevi pašam. To lielais vairums te aizmirsuši, tagad to vien dara, kā savās nelaimēs vaino citus. To, ka paši pie vainas, piemirst. Varbūt, ka vajag pieņemt tādu likumu, kas aizliedz vainot citus, bet liek pašiem darīt? Tā taču atkal būs diskriminācija, ja visiem ko aizliegs… Tā nebūs diskriminācija pēc ādas krāsas vai valodas, bet jau valstiska diskriminācija. Atklāta. Pie slēptās diskriminācijas jau ir pierasts?

– Vai palikt tajā bedrē, kurā kāds cits, atļauju neprasot, iegrūdis? Kādreiz bija modē tāds Imanta Ziedoņa epifānijas teikums – „Lēksim bedrē, lēksim bedrē, redzēs, kas mūs ārā vilks.” Ārā neviens nevilks.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!