Raksts

Diskriminācija pēc personas politiskās pārliecības. Latvijā?


Datums:
19. augusts, 2012


Autori

Iveta Kažoka


Tracis un nokaitētās diskusijas ap Pussy Riots mums ilgtermiņā nāks tikai par labu: tā ir iespēja izrunāt strīdīgas tēmas, kas mūsu sabiedrībā gruzdēja jau sen, bet tikai tagad tās tā īsti pamanījām. Baznīcas loma politikā, reliģiskās jūtas, mākslinieciskās brīvības robežas. Piedāvāju vēl vienu tēmu: netiešā cenzūra un nepatika pret politiku.

Par šo tēmu aizdomājos, izlasot vakardienas ziņu, ka Pussy Riot atbalstītājiem Arēnā Rīga aizliegts vākt parakstus grupas atbalstam. Asociatīvā līmenī šī ziņa man sasaistījās ar par dažām dienām vecāku ziņu – par to, ka Rīgas Dome ir aizliegusi Vienotībai Rīgas svētku laikā uzstādīt savas teltis. Un ar vēl vienu ziņu, ko ieraudzīju pirms nepilna mēneša – par SEB bankas atteikumu atvērt kontu partijai “Par dzimto valodu.”

Jo vairāk par līdzīgiem gadījumiem domāju, jo vairāk atmiņā uzpeld līdzīgas epizodes- gan no iepriekšējo vēlēšanu kampaņām (liegumi partiju pārstāvjiem svētku pasākumos dalīt bukletus), gan no dažādu sabiedrisko aktīvistu ikdienas (piemēram, parakstu vākšana Jūrmalā). Bet šobrīd pārskatāmībai piedāvāju pakavēties tieši pie šīm trijām situācijām: Vienotības teltis, Pussy Riot arēnā Rīga, SEB un Lindermana partija.

Protams, katrai no tām ir savas nianses (kas būtu pelnījušas padziļinātu analīzi), bet, manuprāt, šos trīs gadījumus caurauž vienots vadmotīvs:
1) negatīva attieksme pret pilsoņu politiskām aktivitātēm;
2) visi gadījumi rada šaubas par to, vai šeit ir/nav notikusi diskriminācija personas politiskās pārliecības dēļ. Proti, aizdomas, ka patiesais aizlieguma iemesls būs bijuši kādam nepatīkami politiski uzskati.

Formāli Latvijā diskriminācija ir aizliegta. Satversmes 100.pants. Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.

Bet kā vērtēt gadījumus, kad: a) vārda brīvības ierobežotājs ir nevis valsts, bet privāta pakalpojuma sniedzējs; b) vai kad, iespējams, nevienam netraucējošas politiskas diskusijas, aktivitātes tiek pasludinātas par “nevietā” esošām kāda konkrēta pasākuma ietvaros?

Izskatās, ka neesam šos jautājumus vēl līdz galam izrunājuši, tādēļ piedāvāju sākt diskusiju. Tai par pamatu vēlos likt divas pamattēzes:
1) pilsoņu politiskās aktivitātes, politiskā viedokļa paušana ir demokrātiskā sabiedrībā vēlama un atbalstāma lieta, ko var ierobežot tikai ļoti īpašās situācijās;
2) arī uz privātu pakalpojumu/pasākumu organizētājiem attiecas diskriminācijas aizliegums. Ja esi biznesā, tad nediskriminē savus klientus ne pēc viņu etniskās izcelsmes, ne – seksuālās orientācijas, ne – politiskajiem uzskatiem.

Ja kād vēlas par šīm tēzēm diskutēt – laipni lūdzu! Būtu interesanti uzklausīt argumentus.

Bet šobrīd mana domu gaita attiecībā uz 3 situācijām ir šāda (notikumi hronoloģiskā secībā):

1) SEB banka un Lindermana partija

Šī ir problematiska situācija tādēļ, ka nezinām, vai SEB patiešām ir atteikusi partijai “Par dzimto valodu” konta atvēršanu tieši politiskās pārliecības dēļ. Publiskajā telpā esošā informācija liecina, ka tas ir visticamākais skaidrojums; vismaz, līdz brīdim, kamēr SEB neatklāj, kas tieši bijis par iemeslu konta atvēršanas atteikumam un cik biežas ir šādas situācijas. Būtu interesanti, ja šī lieta nonāktu līdz tiesai.

Vai komersants PRINCIPĀ drīkst atteikt pakalpojumu tādēļ, ka viņam nepatīk kādas personas politiskās aktivitātes? Domāju, ka nē. Satversmes 91.pants, šķiet, attiecas arī uz privāto sektoru. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. Ja kādu neapkalpos tuvākajā kafejnīcā tādēļ, ka nepatīk šīs personas ādas krāsa, tā būs diskriminācija. Līdzīgi ar visu pakalpojumu sektoru – frizētavām, bankām, koncertu organizēšanu u.tml. Nepatīk kādas personas politiskie uzskati? Publiski pret tiem iebilsti! Bet savas pārliecības dēļ neatsaki pakalpojumu, kas ir pieejams visiem citiem. Tādēļ Latvijas Radio pirms divu valsts valodu referenduma rīkojās pareizi, atļaujot izvietot reklāmas, pret kurām iebilda daudzi radioklausītāji. Un tam nebija sakara ar to, ka tas ir sabiedriskais medijs, – līdzīgi pienākumi attiecas uz visiem medijiem. Galu galā – atrašanās reklāmas tirgū nav spiesta lieta. Ja nevēlies politiska rakstura reklāmas, tad aizliedz tās visiem, nevis atļauj tiem, kuru viedoklim piekrīti, bet ierobežo citiem.

2) Rīgas Dome un Vienotības teltis

Partija Vienotība Rīgas svētku ietvaros vēlējās runāt ar rīdziniekiem, tādēļ pieteica telts izvietošanu Rīgas svētku ietvaros. Rīgas Dome atteica. Tai skaitā telts vietu, kas sākotnēji ar domes darbiniekiem bija saskaņota. Pilsētas mērs Nils Ušakovs savā mājaslapā atteikumu argumentēja šādi: “Pirmkārt, negrasāmies politiskas reklāmas dēļ mainīt svētku programmu un likt iet prom cilvēkiem, kuri ir plānojuši šajā vietā strādāt un sniegt priekšnesumus rīdziniekiem un Rīgas viesiem. Otrkārt, vēlme nodarboties ar politisku reklāmu svētku laikā ir visai dīvaina. Nav nevienas citas partijas, izņemot “Vienotību”, kas mēģinātu rīdzinieku svētkus izmantot kā politisko skatuvi. Svētku būtība ir atpūsties, nevis klausīties partejiskus lozungus. Ko vēl “Vienotība”, radoši pieejot šim procesam, izdomās nākotnē – dalīt skrejlapas Līgo svētkos, skandēt politiskas runas Dziesmu svētku laikā, runāt par savu partiju Jaunajā gadā?”

Ko mēs vēlētos sagaidīt no politiskajām partijām demokrātiskā sabiedrībā? Lai partijas runā ar vēlētājiem. Pēc iespējas tieši, nepastarpināti, klātienē. Ne tikai īsi pirms vēlēšanām, bet arī starpvēlēšanu posmos. Politika un politiskas tēmas ir kaut kas netīrs tikai tad, ja politiķi tās par tādām padara. Demokrātiskā sabiedrībā ir labi un atbalstāmi, ja partijas vai citi pilsoniski aktīvi cilvēki dala savas skrejlapas (arī Jāņos) vai cenšas runāt ar cilvēkiem arī svētkos.

Tas, ka Rīgas mērs nesaprot demokrātiskā sabiedrībā pašsaprotamas lietas, ir diagnoze pirmām kārtām viņam un viņa partijai. Rīgas svētki atklāja problēmu ne jau Vienotībā, bet gan pārējās Latvijas partijās, kas neuzskatīja par vajadzīgu pat mēģināt uzrunāt tik daudzus cilvēkus.

Šis ir ļoti interesants gadījums, jo ar atteikumu ir aizskartas Satversmē noteiktās tiesības uz pulcēšanās un vārda brīvību. Cerams, ka lieta aizies līdz tiesai – tas varētu būt vērtīgs precedents jebkurām līdzīgām pilsoniskām un politiskām aktivitātēm pašvaldību organizēto masu pasākumu laikā.

Bet tiem, kas rauc degunu par politikas klātbūtni pasākumos, festivālos, svētkos – ja nevēlaties, neejiet tajās teltīs! Bet radiniet sevi pie domas, ka demokrātiskā sabiedrībā tieši tāda, lielus budžetus neprasoša vēlētāju un politiķu saskarsme ir vēlama un vajadzīga! Jo vairāk partiju starpvēlēšanu laikos gribēs izmantot katru iespēju, lai runātu ar vēlētāju, jo veselīgāka mums būs demokrātija.

Neinteresē? Nerunājiet. Nevis liedziet iespēju runāt citiem!

3) Pussy Riot atbalsta petīcijas aktīvisti un Arēna Rīga.

Kaut kur līdzīgs gadījums, – tikai nevis pašvaldības, bet gan privātā sektora organizēts – notika vakardien Arēnā Rīga, kur, cik var saprast no publiskās informācijas, apsargi aizturējuši pie ieejas meitenes, kas bija uzvilkušas “Free Pussy Riot” kreklus un nesušas plakātus, lai vāktu parakstus akcijas atbalstam. Izsaukta policija, kas pārkāpumus neatklāja, bet apsardze līdz pasākuma beigām atņēmusi plakātus. Neparasts un interesants gadījums, kur daudzi vērtējumi būtu atkarīgi no detalizētāka notikušā apraksta.

Nav tā, ka privātajam sektoram “savā pasākumā” viss ir atļauts. Svarīgie jautājumi, uz kuriem būtu jāatbild: vai Arēnā Rīga netiek ielaisti cilvēki/plakāti, kas simbolizē jebkāda veida politiskos uzskatus, vai šī bija piekasīšanās tieši konkrētajai akcijai? Ja tas ir vispārējs aizliegums – jebkādi politiska rakstura plakāti tiktu konfiscēti, – tad jautājuma par diskrimināciju nav. Būtu interesanti veikt vairākus eksperimentu, lai saprastu, vai apsargi līdzīgi reaģētu arī līdzīgos gadījumos (piemēram, t-krekli, plakāti ar atbalstu Putinam).

Bet arī tad, ja reakcija izrādās analoģiska, paliek jatklāts autājums par to, cik vispār ir pamatoti cilvēkam publiska pasākuma laikā liegt paust savus politiskos uzskatus (ja vien viņš objektīvi netraucē pasākuma norisi)? Vai, teiksim, veikalā jums var aizliegt sarunāties par politiku tikai tādēļ, ka veikala īpašniekam nepatīk jūsu uzskati? Domāju, ka nē. Ir tomēr atšķirība, vai jūs atrodaties kāda privātajā telpā – teiksim, mājas ballītē, – vai publiskā vietā (pat ja tas ir privātīpašums). Manuprāt, ja jūs objektīvi nevienam netraucējat, tad drīkstat ar cilvēkiem runāt par ko vien vēlaties (likuma robežās, protams) – reliģiju, politiku, sadzīvi.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!