Kā jau es labu laiku esmu teikusi, - Latvijā ir Eiropai neraksturīga izpratne par politiskajām ideoloģijām.

Nē, šajā blogā es nepakavēšos pie nu jau triviālās atziņas, ka ar “labējiem” un “kreisajiem” citās valstīs nesaprot divas etniskas grupas. Manuprāt, ir vēl kāda, ne mazāk fundamentāla, taču grūtāk izskaidrojama izpratnes atšķirība. Proti, Latvijā vismaz retoriski ir pieņemts sabiezināt atšķirības starp, piemēram, konservatīvajiem vai sociāldemokrātiem, nesaprotot, ka mūsdienu Eiropā šiem virzieniem ir ļoti nozīmīgs kopējs liberālu ideju kodols (piemēram, netiek apšaubītas šādas vērtības: demokrātija, tiesiskums, cilvēktiesības, tiekšanās pēc labi pārvaldītas valsts, cilvēka cieņa un tolerance, sociāli atbildīga brīvā tirgus ekonomika, pilsoniska nācijas izpratne). Šiem virzieniem ir daudz vairāk kopīga nekā atšķirīga. Atšķirības meklējamas galvenokārt attiecībā uz ekonomiskiem jautājumiem – tā saucamie “konservatīvie” (labējie) vairāk tic brīvā tirgus priekšrocībām, “sociāldemokrāti” (kreisie) – salīdzinoši lielākai valsts lomai ekonomiskos procesos un plašākam sociālās drošības tīklam. Taču gan vienu, gan otru pamatā ir ticība noteiktam liberālu vērtību kodolam.

Protams, ka apzīmējums “konservatīvie” vai “sociāldemokrāti” ir nosacīts un arī ar nodomu nedaudz vienkāršots – dažādās valstīs konkrētā laikraksta pašdefinīcija vai politiskas partijas nosaukums var būt atšķirīgi. Taču, teiksim, galvenās (mainstream) partijas var šādi grupēt – piemēram, britu leiboristi ir “sociāldemokrāti”, zviedru moderāti – “konservatīvie”. Pat, teiksim, zaļās partijas var pieskaitīt vieniem vai otriem – piemēram, vācu zaļie ir izteikti “sociāldemokrāti”.

Paralēli galvenajām (mainstream) partijām/laikrakstiem Eiropā darbojas arī tādas partijas un laikraksti, kurām ir pretenzijas pret kādu no mūsdienu Eiropai raksturīgo (liberālo) vērtību kodola elementiem (reti kad pret visiem). Piemēram, komunisti neatzīst brīvo tirgu, “galēji labējie” – ar nepatiku mēdz izturēties pret citas rases vai etnisko grupu cilvēktiesībām un toleranci kā vērtību. Nekur Rietumeiropā šiem laikrakstiem/partijām nav centrālā vieta.

Tieši tas atšķir eiropeisku laikrakstu spektru no tā, ko redzam starp latviešu valodā iznākošajiem nespecializētajiem dienas laikrakstiem. No trim izdevumiem (Diena, Latvijas Avīze, NRA) tikai Diena kā pašsaprotamas pieņēma mūsdienu Eiropai raksturīgās vērtības. Tas ir/bija eiropeisks, ekonomiski konservatīvs laikraksts. Latvijas Avīze sevi definē kā konservatīvu laikrakstu, taču tas nav konservatīvisms eiropeiskā nozīmē, jo laikraksta saturs liecina par idejisku tuvību ar “galēji labējo” flangu. NRA saturiski vispār neiekļaujas Eiropai raksturīgajā “mainstream” pozīciju spektrā, jo ir, maigi sakot, skeptiski pat pret demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesībām kā vērtībām, ko neviens no galvenajiem Rietumeiropas valstu laikrakstiem nekad neatļautos, pat ja pozicionētos kā “konservatīvs”.

Lūk, stāstītā vizualizācija:

Man šķiet, ka šī vizualizācija ļauj izskaidrot divas ļoti būtiskas lietas par latviešu valodā iznākošajiem dienas laikrakstiem:

1) “Diena” kā vienīgais laikraksts, kas idejiski aizstāvēja mūsdienu Eiropai raksturīgās vērtības. Tieši tā ir šī laikraksta galvenā atšķirība no NRA vai Latvijas Avīzes. Ja “Diena” pazūd un nekas nenāk tās vietā, tad latviešu valodā nav vairs laikraksta, kas par pašsaprotamām uzskata tās vērtības, kas ir pamatā vai visiem Rietumeiropas galvenajiem laikrakstiem un politiskajām partijām. Mēs paliekam ar diviem laikrakstiem, kas ir skeptiski pret Eiropas pamatvērtībām.

2) “Dienas” un Latvijas problēma ir tāda, ka šī laikraksta pozīcija iemiesoja un monopolizēja izpratni par “liberālismu”. “Dienas” ekonomiski konservatīvā redakcionālā politika ir viens no iemesliem, kādēļ Latvijā vārdi “liberālisms” un “maksimāli brīvs tirgus” ir gandrīz sinonīmi . Jo cita atklāta liberālo vērtību (demokrātijas, tiesiskuma u.tml.) aizstāvja starp latviešu valodā iznākošajiem laikrakstiem nemaz nebija. Uzstājoties par liberālo ideju garantu, pati “Dienas” esamība traucēja apzināties, ka Rietumeiropā liberālās idejas jau sen ir pašsaprotamas (kā Eiropas vērtību kodols), bet galvenā idejiskā/politiskā cīņa notiek liberālisma IEKŠIENĒ – starp konservatīvajiem (tirgus, biznesa) un sociāldemokrātiskajiem (solidaritātes, darbinieku interešu) strāvojumiem. Problēmu, protams, pastiprināja apstāklis, ka Latvijā vēl joprojām nav izveidojies sociāldemokrātisks laikraksts, kuram arī Eiropas vērtību kodols būtu pašsaprotams. Būdams ekonomiski konservatīvs laikraksts, “Diena” monopolizēja visu liberālās (eiropeiskās) domas spektru, tajā pašā laikā nedodot vārdu tiem, kuru pārliecība arī bija eiropeiska, taču vairāk sociāldemokrātiski orientēta (kā to, piemēram, tagad dara NY Times – savās lapās dodot vārdu arī konservatīvajiem komentētājiem). Manuprāt, tas ir viens no iemesliem (lai gan ne galvenais), kādēļ Latvijā tā arī neizveidojās normāls, idejiski veselīgs politisko partiju spektrs un politiskais diskurss ir tik idejiski pliekans. Lai gan tā nav “Dienas” vaina, taču tas, ka latviešu valodā lasošajiem nav izvēles starp vismaz diviem Eiropas vērtības atbalstošiem laikrakstiem, rada maldīgu priekšstatu, ka NRA vai LA notikumu atspoguļojums ir vienkārši “savādāks” nekā Dienai, neļaujot pamanīt, ka tā nudien nav tā pati atšķirība, kas starp “The Guardian” un “Daily Telegraph” .