Raksts

Diagnoze – 9. maijs


Datums:
05. maijs, 2010


Foto: Valda Kalniņa, AFI

Jo skaļāki ir aicinājumi nojaukt Uzvaras pieminekli vai arī aizliegt pie tā pulcēties, jo stabilāka un neatlaidīgāka ir cilvēku plūsma 9.maijā uz monumentu un jo dziļāka un plašāka ir ziedu jūra ap to.

Daudz aplamību ir uzrakstīts un pateikts par to, kāpēc Latvijā, īpaši Rīgā, tik plaši tiek atzīmēta Uzvaras diena. Turklāt neoficiāli, bet — ar lielu vērienu. Piemineklis atbrīvotājiem grimst ziedos. Uzvaras parks grimst cilvēkos. Un tas viss — katru gadu neatkarīgi no tā, vai tā ir darba diena vai brīvdiena, par spīti saulei vai lietum.

Ievērojiet, es speciāli izmantoju tādus vārdus kā “Uzvaras diena” vai “svētki,” kaut gan pastāv daudz eifēmismu, ko iespējams lietot šo vārdu vietā. Turklāt “Uzvaras diena” var arī uzrakstīt ar mazo burtu, taču vārdnīcās ieviestā tradīcija no tā nemainīsies. Daudz svarīgāk ir saprast, kāpēc tik daudz Latvijas iedzīvotāju uztver šo dienu tā, ka to uztver, un ko ar šo visu darīt. Un vai vispār vajag kaut ko darīt.

Savienotie trauki

Taču var arī nelauzīt galvu, bet atkārtot Tallinā izmēģināto „Bronzas Aļošas” scenāriju. Turklāt šādas idejas, iespējams, jau ir bijušas. Bet ir jārēķinās, ka tādā gadījumā, pirmkārt, Tallinas notikumi uz Rīgas notikumu fona ne tikai kļūs bālāki, bet pat vispār aizmirsīsies vai izskatīsies kā bērnu delverības. Un, otrkārt, tas būtu tikpat muļķīgi, kā etniski klasificēt Uzvaras dienu Rīgā. Ir jāsaprot, ka pie Pieminekļa atbrīvotājiem nāk ne tikai krievi un ne tikai krievu veterāni. Tur var satikt arī latviešu frontiniekus, kas patiesi brīnās, kāpēc dzimtene viņus uzskata par okupantiem. 9.maiju Rīgā un Latvijā kopumā ir jāuztver kā kādu sociālo parādību. Tā nav ne slikta, ne laba. Tā vienkārši ir.

Politikā ir spēkā tikai viens ekonomikas likums — ja nav pieprasījuma, nebūs arī piedāvājuma.

Aiz šī teksta iedomātās iekavās atstāšu vēsturiskos notikumus. Pareizāk, to, kā tos uztver dažādas sabiedrības grupas. Svarīgāk ir saprast, ka kāds mēģina uz šīm emocijām spēlēt. Ar to es nedomāju atsevišķi “krievu” vai “latviešu” partijas. Turklāt šajā kontekstā abas būtu jāuztver kā savienotos traukus vai kā parazītus, kas viena otrai palīdz izdzīvot. Politikā ir spēkā tikai viens ekonomikas likums — ja nav pieprasījuma, nebūs arī piedāvājuma.

No šī skata punkta gan 9.maijs, gan 16.marts ir vienas monētas divas puses. Divi skaitļi, divi datumi, divi notikumi, divi stāsti, divas Latvijas kalendāra „karstās” dienas, kas atspoguļo viena otru un izgaismo plaisas, kas sadala Latvijas sabiedrību. Šis rētas, ja arī ir sadzijušas, tad — ļoti šķībi, atstājot pēdas Latvijas vēsturē.

Līdzeklis, nevis ideja

Pastāv arī viedoklis, ka sāpju slieksni mazināt palīdzēs paaudžu maiņa. Taču arvien vairāk es nostiprinos pārliecībā, ka tā nav panaceja. Protams, kaislības ap šiem abiem datumiem kļūst arvien mazākas. Taču tas arī tāpēc, ka cilvēki pierod, kā arī politiski ekonomiskā krīze pierāda, cik likumsakarīgi ir izveidota Maslova piramīda.

9.maijs un 16.marts kalpo par Latvijas sabiedriskās domas lakmusa papīru.

Šī „slimība” gluži kā alerģija kļuvusi sezonāla. Mūsu sabiedrības paaugstināto jutīgumu pret diviem datumiem — 9.maiju un 16.martu — visai kroplīgi un nemākulīgi, un tāpēc arī neveiksmīgi centās mazināt ar integrācijas politiku un citiem apšaubāmiem pasākumiem. Taču šie divi datumi kalpo par Latvijas sabiedriskās domas lakmusa papīru. Precīzāk, liecina par tās juceklību, ja ne par neesamību.

“Tā kā mums ir svēti 18.novembris, 11.novembris, 4.maijs – mums taču nevar ienākt prātā, ka kāds mūsu svētkus neciena. Krievijā ir līdzīgi ar 9.maiju,” saka Zatlers intervijā laikrakstam “Neatkarīgā”. Šie ir Latvijas prezidenta Valda Zatlera vārdi, ko viņš teica, pirms braukt uz 9.maija svinībām Maskavā. Šie vārdi, kas skan kā taisnošanās, atsedz vienu no galvenajām Latvijas problēmām. Tas ir nacionālās (vai arī mūsu sabiedrības gadījumā — pārnacionālas) idejas trūkums, kas varētu saliedēt ne tikai latviešus, bet Latvijas iedzīvotājus kopumā. Interesanti, ka Neatkarības deklarācijas pasludināšanas divdesmitgade patiesībā reducējās līdz diskusijām par to, ko gribējām un ko esam sasnieguši šajos gados. Jo gan Latvijas neatkarība, gan iestāšanās ES un NATO ir tikai līdzekļi, kas kļūdas pēc pieņemti par idejām. Jautājums tikai, kā šos līdzekļus likt lietā.

Gan jēga, gan sajēga

Vēstures smīns: 9.maijs Krievijā — nacionālas idejas kodols. Tāda datuma, kas tāpat varētu apvienot Latvijas iedzīvotājus, Latvijā nav. Pat 18.novembris to nespēj, kaut gan, pieņemu, daudzi būtu gatavi apstrīdēt šo manu tēzi. Nerunājot nemaz par 11.novembri vai 4.maiju, kuru vēsturisko nozīmi apzinās salīdzinoši nedaudzi Latvijas iedzīvotāji. Zīmīgi, ka prezidentam nozīmīgo datumu sarakstā nav iekļuvis 21.augusts. Vai daudzi atceras, ko patiesībā šī diena nozīmēja Latvijas vēsturē pirms 19 gadiem?

Jebkurā datumā ir svarīga ne tikai jēga, bet arī sajēga.

Jebkurā datumā ir svarīga ne tikai jēga, bet arī sajēga. Pretējā gadījumā gan 18., gan 11.novembris daudziem paliks atmiņa vien kā “o, vēl viena brīvdiena ar uguņošanu un parādi kā bonusiem!” Nacionālās idejas, kas spētu saliedēt ja ne visus, tad daudzus, trūkums ir viens no tagadējo dziļo politikas, ekonomikas un tātad arī sabiedrības krīzes iemesliem. Cilvēki brauc prom no Latvijas un negrib vairs atgriezties. Un diez vai svešzemē apjēga par 18. un 11. novembri vai 4.maiju kļūs lielāka, nekā mājās.

9.maija svinēšana Latvijā ir arī sava veida protests.

9.maija svinības daudziem Latvijas iedzīvotājiem ir arī mēģinājums atrast nacionālo ideju. Tikai savu un sev, ja jau cita netiek piedāvāta. Tajā pašā laikā var droši apgalvot, ka 9.maija svinēšana Latvijā ir arī sava veida protests. Jo asāki ir strīdi ar Krieviju, jo skaļāki ir aicinājumi nojaukt Uzvaras pieminekli vai arī aizliegt pie tā pulcēties, jo stabilāka un neatlaidīgāka ir cilvēku plūsma 9.maijā uz monumentu un dziļāka un plašāka ir ziedu jūra ap to.

Taču protests, pirmkārt, arī ir ideja. Otrkārt, ir mazticams, ka, ja tagad neviens no Latvijas politiķiem nepievērsīs uzmanību “Latvijas” Uzvaras dienai, tad cilvēku un ziedu pie pieminekļa būs mazāk. Diez vai. Turklāt neatkarīgi no tā, vai tā ir darba diena vai brīvdiena, par spīti saulei vai lietum. Tas arī nav ne slikti, ne labi. Tā vienkārši ir. Ja gribat, tā ir diagnoze. Bet — ne nāves spriedums.


Zemledus protests

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!