Foto: permanently scatterbrained
Ne jau tikai deputātiem, bet arī pilsoņiem ir atbildība par savu valsti. Deputāta ievēlēšana neatbrīvo pilsoņus no šīs atbildības — pretējā gadījumā valstij nebūtu jēgas pastāvēt.
Latvijā iedzīvotāji ir diezgan neapmierināti ar sociālo stāvokli valstī un tajā vaino politiku. Politiķi, lūk, rūpējoties tikai par sevi, nevis par tautu. Iedzīvotāju vidū ir izplatīts uzskats, ka labklājības līmenis ir atkarīgs tikai no politiķu lēmumiem, proti, no tā, cik ukazus valdība izdod. Tas ir tiešs padomju sistēmas mantojums, kad šāda domāšana arī daudzmaz sakrita ar realitāti — valdība nodrošināja, lai tu ne darbu, ne pajumti, ne arī iztiku nevarētu viegli pazaudēt, taču tanī pašā laikā pilsoņiem būtībā tika atņemta rīcībspēja. Demokrātiskā sistēmā labklājības lejupslīde tautas acīs apēno demokrātijas panākumus, tāpēc neapmierinātība ar sistēmu pieņemas spēkā.
Tieši tādēļ jau kopš 5. Saeimas vēlēšanām 1993.gadā pie varas esošās partijas gandrīz vienmēr ar laiku zaudēja popularitāti un nākamajās vēlēšanās panākumus guva kāds tikko nodibināts politiskais spēks, sākot ar Latvijas ceļu, Tautas kustību Latvijai un Saimnieku, no kurām pēdējās divas jau sen vairs nepastāv, un beidzot ar Tautas Partiju (TP), kura gan joprojām ir politiskā līdere. 2002.gadā savukārt uzvarēja Jaunais laiks, taču ātri vien palika ārpus pozīcijas.[1] Tikai 2006.gadā (kad uzvaru guva TP) pēc vēlēšanām varu saglabāja tā pati koalīcija, kura bija valdījusi pirms tām. Taču uzvara nebūt nebija apliecinājums tautas apmierinātībai ar Aigara Kalvīša vadīto valdību, bet gan tam, ka lielākā daļa vēlētāju neredzēja šai koalīcijai alternatīvu vai arī saskatīja tajā “mazāko ļaunumu”. Palīdzēja droši vien arī tas, ka šoreiz neviena populāra persona nebija pirms vēlēšanām nodibinājusi jaunu politisko partiju. Jauni spēki gan pastāvēja, bet popularitāti neieguva neviens no tiem — būtībā ļoti līdzīga situācija tai, kādas mēdz būt “vecajās” demokrātijās, kur jaundibinātām partijām ir minimālas izredzes tapt ievēlētām.
Rietumos cilvēki no malas ļoti reti ienāk politikā — pa partijas iekšējām hierarhijas kāpnēm uz augšu lēnām uzkāpj tie, kas gadiem ilgi, kopš jaunības ir darbojušies partijā (to apzīmē ar jēdzienu “ochsentour”).
Kūtrā līdzdalība
Ja salīdzina ar Rietumiem, Latvijā partijas biedru skaita ziņā ir mazas, reizēm tās tiek dēvētas par grupējumiem, bet to līderi — par oligarhiem. “Pašķidrās” biedru rindas gan nav pilnībā pašu partiju vaina, jo tās nevar ar varu piespiest iedzīvotājus iestāties un līdzdarboties. Tomēr neapšaubāms ir tas, ka ārpus vēlēšanu laika politika nemaz necenšas uzrunāt tautas masas, jo vilkt aitu baru aiz sevis ir vieglāk, nekā veidot un vadīt publiskās diskusijas ar izglītotu un informētu pilsoņu kopumu.[2]
No vienas puses, šķiet, ir pozitīvi, ka Latvijas apstākļos ir viegli no malas ienākt politikā — “labam” politiķim nav ilgi jāgaida, kamēr viņa partija viņu izvirzīs kādam amatam. Taču tas arī nozīmē, ka politiskajiem spēkiem piemīt paaugstināta neprognozējamība, jo tomēr par cilvēku vai partiju, kas jau ilgāku laiku darbojies politikā, var spriest pēc viņa darbiem, ne tikai pēc solījumiem.
No otras puses, tā kā Latvijā, kā minēts, iedzīvotāji politikā iesaistās nelabprāt un it īpaši ne kā kādas partijas biedri, partijas nevar tik viegli atrast saviem sarakstiem jaunus kandidātus. Politologi jau sen ir atzinuši, ka politisko partiju uzdevums ir ne tikai formulēt savas politiskās idejas, bet arī rekrutēt eliti, lai uz augstākiem amatiem varētu pretendēt vispiemērotākie cilvēki.[3] Šo uzdevumu Latvijas partijas pilda ļoti vāji, ja vispār pilda, tādēļ ir diskutējams jautājums par to, cik lielā mērā Latvijas partijas vispār var uzskatīt par partijām.
Šajos apstākļos gan tauta, gan politiķi, gan arī zinātnieki meklē administratīvu izeju, proti, apsver iespējas mainīt valsts pamatus, konstitūciju un vēlēšanu likumus maldinošā pārliecībā, ka šādi būtu lielākā cerība atrast un ievēlēt labākus politiķus, nekā līdz šim.
Ilgas pēc stingrās rokas
Domājot par veidiem, kā uzlabot politisko kultūru Latvijā, visbiežāk, un it īpaši sakarā ar Vairas Vīķes-Freibergas termiņa beigām un par aplokšņu maksājumiem kritizētā Valda Zatlera ievēlēšanu prezidenta amatā, izskan priekšlikums par tautas vēlētu prezidentu, kāds ir, piemēram, Polijā un Lietuvā. Šajā ideja var saskatīt Latvijā joprojām izplatītās ilgas pēc “stingrās rokas”, kas Saeimas vietā ātri spētu pieņemt visus nepieciešamos lēmumus. Taču “stingrā roka” varētu būt pirmais solis pretī pārejai no demokrātiskas valsts iekārtas uz autoritāru, kā tas notika ar Kārļa Ulmaņa valsts apvērsumu 1934.gadā.
Izmantojot jautājuma popularitāti, uz šīs stīgas spēlē daži poliskie spēki. Spilgtākais piemērs ir LSDSP līdera Jura Bojāra uzstāšanās pirms 8.Saeimas vēlēšanām ar jau izstrādātu jaunu Satversmi. Viņa partija tomēr zaudēja, no kā varētu secināt, ka šis jautājums vēlētājiem nebija tik svarīgs.
Demokrātiskās valstis dalās parlamentārajās un prezidentālajās demokrātijās. Ir vairākas valstis, kurās prezidentam pieder vislielākā vara vai vismaz diezgan liela, salīdzinot ar parlamentu un valdību. ASV, piemēram, valsts prezidents ir arī valdības galva, bet Francijā ir valdība, kur ministru prezidentu izvirza parlamenta vairākums, taču valsts prezidentam daudzās jomās ir noteicošā loma. Tuvu šim modelim ir arī jau minētās Polija un Lietuva.
Ko nozīmētu franču piemērs Latvijai? Lai gan katrs vēlētājs pats zina, kāda politika viņam patiktu un kurš varētu būt “īstais vadonis” viņa gribas īstenošanai, viedokļi tautā kopumā būtiski atšķiras, pretējā gadījumā Saeimā daudzo frakciju vietā būtu tikai dažas. Nevienam no politiskajiem spēkiem nav pat ceturtās daļas tautas atbalsta un, veidojot koalīciju, lai izveidotu vairākuma valdību, Latvijā vienmēr ir bijušas vajadzīgas vismaz trīs partijas. Kas notiktu, ja tikai viens cilvēks tiktu ievēlēts un tikai no viņa gribas būtu atkarīgs viss Ministru kabinets? Vienam būtu vēl grūtāk apvienot sevī tādu interešu un viedokļu dažādību, kāda ir pārstāvēta parlamentārajā valdībā.
Savukārt, ja tieši vēlētam prezidentam nebūtu tik noteicoša loma, kāda ir prezidentiem Francijā un ASV, tad viņam tomēr piemistu lielāka leģitimitāte, nekā reāli valsti vadošajam ministru prezidentam, kurš stājies amatā tikai pēc partiju vienošanās. Neapmierinātības gadījumos iedzīvotāji varētu gaidīt no “sava” prezidenta palīdzību un vēršanos pret nepopulāriem valdības lēmumiem.
Esošā Satversme dod prezidentam vismaz tādu likumdošanas bremzi, kāds ir 72.pants, kuru Vaira Vīķe-Freiberga 2007. gada martā lika lietā, lai apturētu grozījumus drošības likumos. Bet arī šinī gadījumā pēdējais vārds ir valsts suverēnam, proti, tautai, kas balso referendumā. Pretējā gadījumā šādi konflikti starp valsts orgāniem varētu ātri novest pie konstitucionālajās krīzes.[4]
Protams, nevienam ārzemju spēkam nav tiesību Latvijai kā suverēnai valstij liegt iet par šo ceļu. Bet tanī pašā laikā ir skaidrs, ka tas neatbilstu to starptautisko organizāciju vērtībām, kurās Latvija pēdējos gados ir iestājusies — galvenokārt ES, bet arī NATO. Šādi Latvijai vajadzētu rēķināties ar to, ka kļūs par marginālu šo organizāciju dalībvalsti…
Atvieglotā “lēkāšana”
Iedzīvotāju neapmierinātības kontekstā ar valdību un Saeimas deputātiem bieži tiek arī diskutēts par iespēju saukt deputātus pie atbildības. ELJA[5] 50 pērn rīkoja forumu par Saeimas vēlēšanu sistēmu. Daži dalībnieki — to vidū arī Rīgas domes deputāts no Jaunā laika Valdis Liepiņš — pauda viedokli, ka ir jāapdomā Saeimas vēlēšanu sistēmas piemērotība. Jūrmalgeita, Lembergiāde un Zatlera ievēlēšana likušas šiem cilvēkiem secināt, ka situācija ir saasinājusies.[6]
Deputāts Liepiņš un viņa domubiedri nav apmierināti ar esošo vēlēšanu sistēmu Latvijā un vēlas izanalizēt tās sekas un izstrādāt, iespējams, labākās alternatīvas. Ir izskanējusi doma padarīt deputātu atbildīgu noteiktas vēlētāju grupas priekšā. Saskaņā ar šo ideju vēlētājs nebalsotu tik daudz par politiskiem ideāliem un uzskatiem, kurus pārstāv noteiktā partija, bet gan drīzāk par konkrētu cilvēku. Šādu modeli var ieviest dzīvē, atbildību nosakot pēc ģeogrāfiskā principa, proti, kandidējot un deputātus ievēlot konkrētos apgabalos.
Politikas zinātnē netiek apstrīdēts, ka modernajā demokrātijā partijas ir nepieciešamas[7] un ka demokrātija zināmā mērā kļūst par “partiju demokrātiju”[8]. Bet Latvijā pagaidām politiskās partijas ir vājas, proti, tām nav sakņu sabiedrībā, tās nav dibinājusi tauta, bet gan elites pārstāvji. Tāpēc tās drīzāk ir politiskās elites klubi, kuru biedru kopumu veido galvenokārt politiskās amatpersonas. Ģeogrāfiskā principa ieviešana un aiziešana no partijas stiprās lomas politikā novestu pie personāliju ievēlēšanas. Jau tagad Saeimā notiek party hopping[9] burtiski — lēkāšana no vienas partijas uz otru) un deputāti diezgan bieži maina politisko piederību.[10] Ja deputāts nebūtu zināmā mērā atkarīgs no tā, vai partija viņu iekļaus vai neiekļaus savā sarakstā arī nākamajās vēlēšanās, viņam būtu vēl vieglāk aiziet no partijas un kļūt neatkarīgam. Vēlētāju acīs tas varētu pat tikt uztverts kā drosme pretoties partijām, un tauta šādu deputātu varbūt ievēlētu atkārtoti. Taču deputātam bez politiskās piederības reāli kaut ko ietekmēt Saeimā būtu ļoti grūti.
Turklāt parlamentā būtu arvien grūtāk izveidot frakcijas un līdz ar to atrast parlamentāro vairākumu, kas veidotu atbalstu valdībai. Bet valdībai modernā demokrātijā deputāta uzticība ir nepieciešama, lai tā vispār varētu pastāvēt, jo pat mazākuma valdības gadījumā katram balsojumam ir jāatrod vairākums.
Arī no vēlētāja interešu viedokļa raugoties, rodas problēmas. Ko lai dara individuālais vēlētājs, kurš dzīvo apgabalā, no kura tiek vai nu ievēlēts tāds deputāts, kurš viņam nepatīk, vai ar tādu ideoloģisko piederību, kura šim vēlētājam nav pie sirds? Ģeogrāfiski orientētā vēlēšanu sistēmā šāds pilsonis paliks parlamentā nepārstāvēts. Viņš var cerēt tikai uz to, ka citos apgabalos tiks ievēlēti deputāti, kas viņas domas pārstāvēs parlamentā.
Vēlēšanas trīsreiz gadā?
Dienas kārtībā citkārt parādās ierindas pilsoņiem jau grūtāk aptveramā ideja par atsaucamiem deputātiem, kurus ievēlētu vienmandātu apgabalā ar mažoritāro vēlēšanu sistēmu. Arī šajā gadījumā arguments ir līdzīgs — šādi deputāts pārstāv (ģeogrāfiski) skaidrāk definētu elektorātu un līdz ar to vēlētāji viņu var tiešā veidā saukt pie atbildības. Daudziem vēlētājiem droši vien nav zināms, ka šādu valsts iekārtu vāciski sauc Räterepublik, krieviski совет, bet latviski vienkārši „padomju republika“. Sociālistiskajā valsts iekārtā ar vienpartijas sistēmu likums paredzēja atsaukt tos deputātus, kas neievēro “partijas līniju”. Padomju Savienībā šī ideja gan pastāvēja drīzāk uz papīra un netika realizēta. Tomēr tieši vienpartijas sistēma parāda šī modeļa draudus — padomju laikā, ja deputāts patiešām tiktu atsaukts, tad arī aizvietojošais politiķis nāktu no tās pašas komunistiskās partijas. Bet demokrātiskajā Latvijā apstākļi ir citi.[11]
Viens no šīs idejas proponētājiem, Saskaņas centra deputāts Jānis Urbanovičs, protams, argumentē, ka vēlētāji esot noguruši no tā, ka vienalga, par kuru partiju un kuriem cilvēkiem tu balso, pie varas vienmēr nonāk vieni un tie paši. Skatoties uz partiju pārkārtošanos pēdējos 15 gados, šis apgalvojums savā ziņā atbilst patiesībai. Tomēr nevar teikt, ka vēlētāji būtu bez vainas. Partijas ir pieaicinājušas tādus populārus cilvēkus kā Raimonds Pauls vai arī populāri cilvēki nodibinājuši paši savas partijas (Andris Šķēle, Einārs Repše). Par šiem politiķiem vēlētāji ir balsojuši tāpat kā par Aivaru Lembergu, kaut arī 9. Saeimas vēlēšanu laikā prokuratūra bija jau uzsākusi izmeklēšanu par iespējamajiem kriminālnoziegumiem.
Kāda būtu reālā jēga no atsaucama deputāta? Pie atbildības saukt viņu varētu likumu pārkāpuma dēļ vai vienkārši tāpēc, ka viņš Saeimā nobalsoja par to, par ko vēlētāji nevēlējās, lai viņš balso. Taču — ja kāds deputāts ir pieļāvis likuma pārkāpumu vai pat vairākus, tad arī tagad prokuratūrai ir jāuzsāk izmeklēšana, tāpat kā pret jebkuru citu iedzīvotāju. Deputāta gadījumā eksistē tā saucamā imunitāte, kuru gan parlaments var nepieciešamības gadījumā atcelt.
Svarīgs jautājums sistēmā ar atsaucamo deputātu ir, cik lielam balsstiesīgo parakstu skaitam apgabalā jābūt, lai ierosināt deputātu atsaukšanu un atkārtotas vēlēšanas. Ja līdz pat 49% vēlētāju (absolūta vairākuma apstākļos) no paša sākuma būtu bijuši pret ievēlēto deputātu un atsaukšanai tiktu prasīti tikai 10% balsstiesīgo parakstu, tad nav grūti iedomāties, ka nepieciešamo skaitu bez grūtībām vienmēr varēs savākt. Nav arī garantijas, ka veiksmīgas parakstu savākšanas un ārkārtu vēlēšanu rezultātā atkal absolūtais vēlētāju vairākums nenobalso par agrāko kandidātu, jo, iespējams, pēkšņi viņš iepatīkas dažiem, kas par viņu iepriekšējā reizē nav balsojuši. Nepārtraukta neapmierinātība daļai elektorāta būs tik un tā. Vai tas nozīmē, ka jānotiek vēlēšanām ik pēc diviem mēnešiem?
Pie šī scenārija pastāv draudi, ka sajuks prātā ne tikai vēlētājs, bet arī paši politiķi. Deputāts vairs nevarēs nekādu lēmumu atbalstīt vai noraidīt, ja visu laiku būs jādomā par atsaukšanas draudiem. Un galu galā šis process arī maksātu nodokļu maksātāju naudu.Atsaucamais deputāts savā ziņā atgādina franču filozofa Žaka Žaka Ruso (Jean-Jacques Rousseau) volonte generale[12] (vispārējā griba) ideju — nevis (protams, mainīgais) vairākums pieņem lēmumu, bet visi cilvēki ir spiesti vienoties par vienu risinājumu.
Taču Latvijas vēlēšanu sistēmai, salīdzinot ar citām valstīm, piemīt vairākas priekšrocības. Pirmkārt, Latvijā katrs kandidāts var kandidēt vairākos apgabalos. Otrkārt, vēlētājs var speciāli aizbraukt uz tādu iecirkni, kur var balsot par sev mīļāko kandidātu, ja viņš nekandidē vēlētāja dzīvesvietas vēlēšanu apgabalā.
Un visbeidzot, pēdējais izskanējušais ierosinājums — lai mainītu Saeimas sastāvu, vienīgās cerības ir uz ārkārtas Saiemas vēlēšanām. Bet no kurienes tādā gadījumā pēkšņi, tikai dažus mēnešus pēc 9. Saeimas vēlēšanām varētu rasties citi politiskie spēki? Tiesa gan, atmaskotie vai nobijušies “Lemberga stipendiāti” varētu no sarakstiem izkrist. Bet demokrātiskā un tiesiskā valsts iekārtā būtu vēlamāk, ja politika attīrītos pati un, prokuratūrai izmeklējot faktus un Saeimai atņemot likumpārkāpējiem imunitāti, Saeimā nonāktu aiz svītras palikušie kandidāti.
Jādomā par saturu
Latviešiem vajadzētu savu patriotismu attiecināt ne tikai uz valodu un Dziesmu svētkiem, jo ne jau tikai deputātiem, kurus var atkārtoti neievēlēt, bet arī pilsoņiem ir atbildība par savu valsti. Deputāta ievēlēšana neatbrīvo pilsoņus no šīs atbildības — citādi nav jēgas valstij pastāvēt. Ar ukaziem, kurus varētu pieņemt, ja kādreiz izdosies ievēlēt “pareizo cilvēku” — Latvijas glābēju un varoni, sociālo stāvokli valstī uzlabot nevar. Tāpēc arī nav jēgas nemitīgi meklēt jaunus administratīvos noteikumus, kas atvieglotu šādas personas ievēlēšanu. Šajā kontekstā der arī atgādināt, ka bieži slavētais Kārlis Ulmanis ne tikai nebija tautas ievēlēts, bet prezidenta amatā nonāca, pārkāpjot Satversmi. Viņš palika tautai atmiņā kā prezidents tikai tāpēc, ka pēc Alberta Kvieša amata termiņa beigām 1936.gadā pats sevi pasludināja par prezidentu.
Runājot par demokrātiskām valstīm, bieži tiek aizmirsts, ka katrai no tām ir unikāla iekārta. Katrai ir savs vēlēšanāns likums un konstitūcijā noteikti varas atzaru uzdevumi — tie nereti ir atkarīgi no vēstures un politiskās kultūras. Sākot ar konkurences demokrātiju kā Lielbritānijā un beidzot ar Šveices Konkordanzsystem modeli, kur četras lielākās partijas vienmēr valda kopā.
Protams, tautai nevajadzētu liegt iespēju diskutēt par valsts iekārtas piemērotību. Bet, ja diskusijas drīzāk atgādina glābēja meklēšanu, tad rodas iespaids, ka tomēr vairāk jādomā par politikas saturu, nevis valsts iekārtu. Latvijā tieši pēdējos gados tika ieviesta profesionālā armija, aizliegums atrasties parkos zālītē, lietot alkoholu publiskās vietas, pirkt vīnu pēc desmitiem vakarā, smēķēt restorānos. Publiskās diskusijas par šo lēmumu plusiem un mīnusiem nenotika, lai gan šie jauninājumi ietekmē iedzīvotāju ikdienas dzīvi. Tā vietā ļoti plaši tika diskutēts par Pride gājienu, kurš savukārt ikdienas dzīvi lielākai iedzīvotāju daļai neietekmē nemaz. Varbūt ir, par ko padomāt, arī Latvijā.
* Tauta, vara, labklājība (grieķu val.)
___________________________________
[1] Māris Ginters: Eigenheiten der Entstehung der politischen Parteien in Lettland. Schwankungen der Wählerunterstützung, in: Axel Reetz (izdevējs): Aktuelle Probleme postsozialistischer Länder. Das Beispiel Lettland, Wittenbach 2007, 37-44
[2] Axel Reetz / Veiko Spolītis, „Vēlētājs aizspogulijā“, politika.lv 3.10.2006
[3] Klaus von Beyme: Parteien in westlichen Demokratien, München 1984. Protams eksistē politkas zinātnē vēl daudz vairāk modeļu par šo jautājumu.
[4] Aksels Rēcs, „Tautas vēlēts prezidents — šķeltnieks”, Latvijas Avīze, 11.1.2003
[5] Eiropas Latviešu Jaunatnes Apvienība
[6] ELJA 50 vadībā 2007. g. 31. maijā notika Vēlēšanu reformas biedrības dibināšanas sanāksme.
[7] „Keine moderne repräsentative Demokratie kann auf die Existenz und Tätigkeit politischer Parteien verzichten.“ Besson, Waldemar / Jasper Gotthard, Das Leitbild der modernen Demokratie. Bauelemente einer freiheitlichen Staatsordnung, BpB Bonn 1990
[8] Šis jēdziens lietots pozitīvā nozīmē, lai gan Rietumu demokrātijas politikas zinātnē notiek diskusijas par partiju nopietno lomu politikas procesā un par to, vai to vajadzētu ierobežot.
[9] Grofman, Bernard / Mikkel, Evald / Taagepera, Rein: Fission and fusion of parties in Estonia; in: Journal of Baltic studies 4/2000, lp.349
[10] Nosaucot tikai vienu spilgtu piemēru — tautas iecienītais komponists Raimonds Pauls ir kandidējis gan Latvijas ceļa, gan Jaunās partijas (kura nu jau ir aizmirsta), gan tagad Tautas partijas sarakstā.
[11] Jānis Urbanovičs intervijā žurnālam Nedēļa, 23.4.2007
[12] Rousseau, Jean-Jacques, Du contrat social