Foto: B. Koļesņikovs © AFI
Jājautā, vai ir pareizi mācīties savas dzimtenes vēsturi nedzimtā valodā, arī ja tā ir iedzīvotāju vairākuma valoda? Reformas un visas izglītības politikas mērķis kopš neatkarības atjaunošanas ir krievu valodas izspiešana no izglītības sfēras un aizstāšana ar latviešu valodu.Intervija ar Rīgas 40. vidusskolas skolotāju Viktoru Gluhovu .
Jūs jau ilgu laiku esat iesaistīts aktivitātēs, kas ir saistītas ar mazākumtautību izglītības reformas kritiku, daļēji arī ar protestiem pret to. Tanī pašā laikā Jūs strādājat skolā, kur skolēniem, domājams, ir vismazāk problēmu ar valodu apguvi – pat padomju laikos tur dažus priekšmetus pasniedza angliski. Ar ko dažu priekšmetu pasniegšana latviešu valodā atšķiras no šīs jau uzkrātās pieredzes?
Vispirms, ja precīzi atcerēsimies, ko dara skolās ar padziļinātu svešvalodu pasniegšanu, tur svešvalodā pasniedz šajās valodās rakstīto literatūru, kā arī to valstu vēsturi, ģeogrāfiju un kultūru. Reforma, ko īstenos vidusskolā, neatbilst šim modelim. Lai pilnvērtīgāk mācītu latviešu valodu mazākumtautību skolās, latviešu valodā būtu jāpasniedz latviešu literatūra, Latvijas ģeogrāfija un vēsture. Par pēdējo es gan šaubos – kad mēs angliski mācāmies Lielbritānijas vēsturi, tā ir ārvalsts vēsture, ko māca svešvalodā. Kad mēs mācamies Latvijas vēsturi latviešu valodā, tā ir mūsu dzimtenes vēsture, ko mums māca valodā, kas nav dzimtā. Jājautā, vai ir pareizi mācīties savas dzimtenes vēsturi nedzimtā valodā, arī ja tā ir iedzīvotāju vairākuma valoda? Bet tas tā, starp citu.
Reforma paredz mācīt latviski ne tikai humanitārus priekšmetus, bet arī eksaktos, dabaszinātņu. Te jāskatās, kāda funkcija ir šiem priekšmetiem mācību procesā? Tie ir priekšmeti, kas attīsta skolēnu domāšanu. Vajadzīga psiholoģiski pedagoģiska analīze, lai redzētu, kā mehānistiska pāreja uz šo priekšmetu pasniegšanu otrā valodā ietekmē šo domāšanas attīstības procesu. Mana pedagoģiskā pieredze man saka, ka tik nevainīgi, kā mums stāsta, tas nav.
Bet pastāv vairāki pētījumi par bilingvālo izglītību, kas uz citu valstu pieredzes pamata norāda, ka bilingvālā pasniegšana palīdz attīstībai, tā nav tāds faktors, kas pasliktina intelektuālo attīstību.
Var atsaukties uz tādiem pētījumiem, bet var arī uz citiem, piemēram uz Ļeva Vigotska tekstu par daudzvalodību bērnībā, kas norāda, ka šis jautājums līdz galam nav izpētīts, ir daudz situāciju, kur bilingvisms nekā neietekmē, bet ir situācijas, kur tas noved pie palēninātās attīstības. Šo diskusiju var turpināt, oponenti nevar vienoties, bet situācijā, kad vienota viedokļa nav, varbūt nevajag eksperimentēt ar bērniem?
Kad maija beigās notika PROVIDUS organizētā diskusija par reformas ietekmi uz izglītības kvalitāti, Jūs teicāt, ka esat pārsteigts, ka kāds šo reformu saista ar tādu mērķi kā izglītības kvalitāte. Kādi tad ir, pēc Jūsu domām, reformas īstie mērķi?
Diemžēl esmu spiests konstatēt, ka mērķi ir politiski. Reformas un visas izglītības politikas mērķis kopš neatkarības atjaunošanas ir krievu valodas izspiešana no izglītības sfēras un aizstāšana ar latviešu valodu. Citus mērķus šai politikai es neredzu.
Tomēr bieži mazākumtautību izglītības reformu saista ar sabiedrības integrāciju. Ko Jūs par to domājat?
Es domāju, ka šajā gadījumā sarunas par integrāciju ir dūmu aizsegs. Varu pateikt dažas banālas lietas: ka integrācija ir divpusējs process, par tādu procesu būtu jāvienojas, tāpēc nevar vienpusēji izstrādāt risinājumu un piedāvāt (maigi izsakoties, piedāvāt) šo risinājumu otrai pusei.
Prese rakstīja, ka Jūs bijāt tas, kas štāba organizētajā krievu skolu kongresā pavasarī atgādināja klātesošajiem, ka pasākuma tēma ir skolas, un jārunā tieši par tām, nevis par citiem, pārsvarā politiskiem jautājumiem – tur runāja gan par oficiālu divvalodību, gan par pilsonības nulles variantu.
Vispirms, kā tikko teicu, es uzskatu, ka arī skolu jautājums pašlaik ir politisks. Mana pozīcija kongresā balstījās uz to, ka tikai skolu jautājumā krievvalodīgie ir kā stūrī iedzīti – izmisīgā situācijā. Valodas un pilsonības jautājumā es tādu izmisīgu situāciju neredzu. Var iemācīties valodu, un problēmu ar pilsonības iegūšanu, stingri runājot, nav. Tur ir izeja. Bet skolu jautājumā, ja nav skolu, kur apmācība ir pārsvarā krievu valodā, nabaga nodokļu maksātājs nezina, ko iesākt.
Mana pozīcija bija šāda: ja reiz skolu jautājumā esam izmisīgā situācijā, tad izmisīga rīcība ir saprotama un attaisnojama – likumu ietvaros, dabiski. Bet radikāla rīcība citu jautājumu risināšanā nebūs saprotama, un mūsu vēlme risināt visus jautājumus “vienā paketē” novedīs tikai pie tādām sekām, kas nav vēlamas, lai būtu iespējams turpmāk pastāvēt vienā valstī divām lielām valodas grupām un vairākām tautībām. Atgriežoties pie tā laika notikumiem, tagad redzu – tas, ka skolu jautājums nav atrisināts, noved pie arvien lielākas radikalizācijas, no abām pusēm. Izredzes risināt jautājumus bez konfliktiem arvien sarūk, tomēr es savu pozīciju kopš tā laika neesmu mainījis.
Kādas reālas problēmas, Jūsuprāt, pastāv Latvijas skolu izglītības sistēmā, kuru risināšanai jābūt prioritārai?
Tā ir kvalitāte. Tur daudz ko var vēlēties, bet man liekas, mūsu iestāšanās Eiropas Savienībā dod labas izredzes. Mums būtu jāmērķē uz mūsu izglītības – ne tikai skolu, bet arī augstākās – konkurētspējas nodrošināšanu Eiropas tirgū. Mums būtu jātiecas, lai ne tikai mūsu skolu absolventi brauktu studēt citās valstīs – kaut gan labi, ka viņi to dara – bet arī lai skolu absolventi no citām valstīm brauktu studēt mūsu augstskolās. Tāda laba apmaiņa veicinātu augstu intelektuālu tonusu mūsu valstī.
Zinu, ka Jūs organizējat un vadāt pulciņus matemātikā. Nesen lasīju par nacionālām debatēm par skolu nākotni Francijā – tur gan vecāki, gan skolotāji par aktuālāku problēmu uzskata skolēnu motivāciju. Vai mums šī problēma arī aktuāla?
Laikam jā. Mana pieredze varbūt nav labākais indikators, es strādāju diezgan labā skolā, kur skolēni ir motivēti mācīties. Bet kopumā Latvijā, cik es saprotu, motivācija nav tā spožāka. Ko var dot laba izglītība jaunam cilvēkam? Varbūt darbu finanšu iestādēs, uzņēmumos, bet strādāt zinātnē jauni cilvēki netiecas. Zinātnes karjera kā mērķis nav gandrīz nevienam. Zinātnes kopienas trūkums rada motivācijas trūkumu – nav skaidrs, kam tās zināšanas vajadzīgas.
Atgriežoties pie reformas – kā Jūs vērtējat LAŠOR[1] šķelšanos tieši tobrīd, kad šī organizācija uzsāka dialogu ar ministriju, kas šoreiz nebija vienpusīgs? Daļa no LAŠOR biedriem uzskatīja, ka organizācija kļuvusi pārāk samiernieciska… Vai Jums neliekas, ka labāk ir risināt pretrunīgus jautājumus caur atklātām diskusijām starp iedzīvotājiem un valsts pārvaldes iestādēm?
Protams, nav nekas labs, ka notiek šķelšanās. Tā bija ļoti augsta cena, ko reformas kritiķiem nācās samaksāt, lai pateicoties kritikai šīs organizācijas pārstāvji beidzot publiski runātu par dažām svarīgām lietām – ka saruna darba grupā starp Izglītības un zinātnes ministriju un LAŠOR līdz tam brīdim notika tikai par pamatizglītību, nevis par vidusskolu, kur LAŠOR un ministrijai ir principiāli atšķirīgas pozīcijas. Tad pirmoreiz izskanēja, ka IZM darba grupa bija gatava izskatīt ne tikai to pamatskolas programmas modeli, ko izstrādāja LAŠOR, bet arī programmas, ko izstrādāja pašas skolas. LAŠOR demonstrēja, ka neizmanto situāciju, lai ieviestu tikai savu programmu. Bet starp sarunas sākumu un šiem paziņojumiem pagāja pārāk ilgs laiks, un pa to starpu notika šķelšanās. Bez šaubām, labāk visus jautājumus risināt dialogā, ņemot vērā visas Latvijas sabiedrības uzskatus. Bet jāatzīst, ka mums pagaidām nav izstrādāts īsti efektīvs sabiedriskās apspriešanas mehānisms – ne tikai izglītības jautājumos. Mehānisms, kas ņemtu vērā valsts plašu iedzīvotāju slāņu viedokļus, tai skaitā mazākumtautību.
Kas būtu jādara tiem, kas negrib tālāku sabiedrības radikalizāciju etniskās politikas jautājumos?
Ļoti sarežģīts jautājums. Nezinu, kā rāda vēlēšanu rezultāti, Latvijā sabiedrība ir sašķelta, un vēlētāji izvēlas balsot par partijām, kurām ir stingras pozīcijas nacionālajos jautājumos – kā viena, tā arī otra puse. Daudz kas ir atkarīgs no pašām partijām – var mēģināt izpatikt radikāli noskaņotam vēlētājam, tas ir TB/LNNK, Jaunā laika, PCTVL ceļš, laikam arī Tautas partijas ceļš. Visi pārējie, centriskas partijas – viņiem diemžēl jāsaprot, ka viņiem nav vietas, nākošajās vēlēšanās viņi var pazust no politiskās skatuves. Viņu izvēle – vai nu radikalizēties, lai kopā ar pārējiem dalītu to elektorātu, vai nu mēģināt kaut ko mainīt, spert soļus, kas noņemtu šo radikalizāciju, bet es pagaidām neredzu tādas gribas apliecinājumus. Kad it kā liberālā Latvijas ceļa pārstāvis parakstās zem vēstules kopā ar radikālāko partiju deputātiem Eiropas Parlamentā, es redzu, ka LC nav neko iemācījies – kā sekoja TB iniciatīvām, tā arī turpina sekot. Manuprāt, perspektīva izskatās bēdīgi.
Kā, pēc Jūsu domām, situācija attīstīsies tālāk? Vai ir iespējams civilizēti un demokrātiski risināt pretrunas ap reformu, lai novērstu sabiedrības tālāku sķelšanos?
Demokrātiski risinājumi vēl ir iespējami. Diemžēl ne visi pieļauj šīs kompromisa iespējas. Piemēram, moratorijs – tas ir ļoti liels kompromiss, kas pēc būtības nav izdevīgs štābam. Ja būtu moratorijs, ielu aktivitātēm tajā laikā vairs nebūtu tāds pieprasījums. Tad varētu sākt dialogu, vienoties – simboliski runājot, tas būtu LAŠOR laiks. Viena puse – krievvalodīgie – ir gatava spert soli pretī šādam kompromisam. Otrā puse, nezinu kāpēc, uzskata, ka moratorijs būtu tas pats, kas reformas atcelšana. Tāpēc tie, no kā tas ir atkarīgs, nav gatavi tādam solim.
___________________
[1] Latvijas krievu mācībvalodas skolu atbalsta asociācija.