Pārdomas par mūsdienu demokrātijas būtību un nākotni
Šī bloga ieraksta iedvesmas avots: Ivara Ījaba raksts šeit pat portālā politika.lv, kā arī pārējās diskusijas par Saeimas nesen pieņemtajiem grozījumiem tautas iniciatīvu regulējumā. Bez tam es vēl martā biju solījusi padalīties ar pārdomām par vēlēšanu un referendumu trūkumiem, kā arī demokrātijas nākotni, tikai šis solījums bija piemirsies.
Manuprāt, pašreizējās diskusijas pamatā ir kāds pārpratums. Šis pārpratums ne tikai noved pie tā, ka diskusijā iesaistītās puses runā viens otram garām, bet arī pie pašas diskusijas pārvēršanos par farsu. Jo nav saprasts vienas puses arguments – rezultātā vieni runā par āboliem, citi – apelsīniem.
Ivars Ījabs savā rakstā iebilst pret šo tēzi: “Šeit, pretēji pēdējā pusgadsimta diskusijām politikas zinātnē, tiek bez jebkādām aizturēm akceptēta ideja, ka demokrātijas spožā nākotne ir meklējama tieši tautas nobalsošanās. Savukārt katrs, kurš mēģina šo teju vai reliģisko pārliecību apšaubīt, automātiski kļūst par autoritārisma aizstāvi un ir izmetams vēstures mēslainē.”
Kur ir problēma?
Tur, ka ne es, ne arī kaut viens cits man zināms Latvijas publiskās telpu diskusiju dalībnieks šādu tēzi neaizstāv. Iemesli, kādēļ personīgi es iebilstu pret Saeimas pieņemtajiem grozījumiem tautas iniciatīvu organizēšanas kārtībā, nav tādi, kā Ivars tos apraksta – tā nav abstrakta filozofēšana par tiešās demokrātijas priekšrocībām salīdzinājumā ar pārstāvniecisko. Mans arguments ir daudz sarežģītāks. Tādēļ šajā blogā vēlos izklāstīt savu domu gaitu no A līdz Z, pa ceļam dziļāk pareflektējot gan par grozījumiem, gan demokrātiju kā parādību, kā arī tās nākotni.
1.Tiešā/pārstāvniecības demokrātija kā spektrs.
Viens no šķērsgriezumiem, kas ļauj pētīt un savstarpēji salīdzināt dažādu valstu demokrātiskos režīmus, – tiešās un pārstāvnieciskās demokrātijas spektrs.
Iedomājamies, ka zemāk redzamajā bildē zaļā krāsa pārstāv „tīru” tiešo demokrātiju, sarkanā – “tīro” pārstāvniecisko (reprezentatīvo).
Kā varētu izskatīties tīrs tiešās demokrātijas režīms? Visus lēmumus pieņem visi pilsoņi tautas sapulcēs vai internetā. Kā varētu izskatīties tīrs pārstāvnieciskās demokrātijas režīms? Pilsoņi ievēl uz noteiktu laiku savus pārstāvjus, tālāk pārstāvji lemj pēc savas izpratnes, pilnīgi neatkarīgi no tautas un no tās neietekmējoties. Ja tautai nepatīk, pēc noteiktā laika ievēl citus, bet starplaikā ietekmēt lēmumus nevar.
Kā var noprast, tiešā veidā šādi režīmi mūsdienu pasaulē nepastāv; un diez vai jebkad pasaules vēsturē ir pastāvējuši. Nav divu demokrātisku sabiedrību, kas atrastos vienā spektra punktā, – bieži vien pat vienas demokrātiskas sistēmas ietvaros ir elementi, kas to padara līdzīgāku tiešai demokrātijai (teiksim, atļautas tautas iniciatīvas) , bet citi – pārstāvnieciskajai (teiksim, nav iespējas atsaukt ievēlētos pārstāvjus).
Tieši tādēļ tik dīvaini būtu pieņemt, ka ideāla sabiedrības pārvalde atrodas kaut kur vienā vai otrā spektra galā. Tā nav. Līdzīgi kā sarkanā krāsa nav pati par sevi ne ar ko labāka par zaļo (un otrādi), tā arī tiešā demokrātija nav pati par sevi labāka par pārstāvniecisko. Tiešās demokrātijas piesaukšana ne obligāti nozīmē normatīvu leksiku.
Reprezentatīvā/tiešā demokrātija, manuprāt, mūsdienās drīzāk ir mērvienības nevis ideāli. Sekmīgi var funkcionēt gan tādas sabiedrības, kuras ir izteikti nobīdītas uz reprezentatīvās demokrātijas pusi, gan tādas – kuras atrodas tuvu tiešās demokrātijas spektra galam. Jā, man joprojām šķiet, ka kopējā pasaules tendence ir vairāk virzīties uz tiešās demokrātijas pusi (un uzskatu, ka tas ir labi, jo palīdz līdzsvarot izteikti reprezentativo sistēmu problēmas), bet tas nenozīmē, ka tiešās demokrātijas spektra galējais punkts ir jāuztver kā ideāls.
2. Demokrātijas kalibrēšana
Tiešie/pārstāvnieciskie aspekti apraksta tikai nelielu fragmentu no kopējās mūsdienu demokrātijas arhitektūras. Lai raksturotu kādas mūsdienu valsts demokrātijas funkcionēšanas principus, nepietiek tikai ar norādēm uz to, kas (tauta vai pārstāvji) pieņem lēmumus. Lai gan tas ir svarīgs elements, tā loģiku un nozīmi var izprast tikai kopskatā ar visu pārējo sistēmu – piemēram, kā attiecīgajā sabiedrībā tiek aizsargātas cilvēktiesības, kā funkcionē tiesu sistēma, kā un pēc kādiem principiem tiek pārdalīti resursi, kādas ir galvenās politiskās tēmas, kā sabiedrība ir stratificēta, cik plaša un dziļa ir publiskā telpa, cik izglītots – vidējais pilsonis, cik sekmīga ir administratīvā pārvalde.
Pat Senās Atēnas bija sarežģīti kalibrēta sistēma, kur nu vēl mūsdienu valsts! Dažreiz, piesaucot demokrātiju, ar šo jēdzienu patiesībā tiek mēģināts aptvert sekmīgu sabiedrības pašorganizēšanos interneta laikmetā (vienkārši labāka apzīmējuma trūkuma dēļ). Diemžēl politikas teorijas konceptuālais aparāts atpaliek no mūsdienu realitātes.
Katras sabiedrības „kalibrējums” ir atšķirīgs, – vienas, vadoties no sistēmas kopējās arhitektūras un funkcionēšanas prakses, ir racionālāk papildināt ar tiešajiem elementiem, citas – ar pārstāvnieciskajiem, vēl kādas – gan tiešajiem, gan pārstāvnieciskajiem. Proti, papildām mūsu sistēmu ar vēl kādu tiešās vai pārstāvnieciskās demokrātijas elementu (vai – tieši otrādi – mazāk šo elementu) nevis vadoties no kādiem teorētiskajiem ideāliem, bet reālajām vajadzībām!
Pamatjautājums, lai izlemtu, vai šo elementu ieviešana/noņemšana ir vajadzīga – kas šobrīd valstī nefunkcionē? Ko prasās uzlabot? Atbildi dos konkrētās sabiedrības funkcionēšanas un nosacījumu analīze.
3. Kādēļ Latvijā ap 2006.-2007.gadu bija svarīgi pārkalibrēt sistēmu?
2006.-2007.gada Latvijā visai spilgti izpaudās slikti strādājoša sistēma, kuru bija nepieciešams pārkalibrēt. Nupat bija notikušas Saeimas vēlēšanas, ievēlētie politiķi jutās droši par saviem amatiem, un sākās centieni sagrābt visu sistēmu, to darbināt šaurās interesēs – caur kontroli pār tiesām, tiesībsargājošām iestādēm, medijiem, drošības dienestiem. Opozīcija bija vāja, sabiedrība – apātiska.
Palēnām, ar lielām grūtībām izdevās šo nelīdzsvarotu sistēmu pārkalibrēt: Latvijā tas notika uzreiz vairākos virzienos. Sākot aktīvāk darbināt Satversmē paredzētos tiešās demokrātijas elementus (draudošais referendums par drošības likuma grozījumiem, tautas iniciatīva par grozījumiem Satversmē, lai dotu tiesības tautai atlaist Saeimu, Zatlera 13.janvāra „ultimāts” Saeimai – referendums par Saeimas atlaišanu vai Satversmē nostiprinātas lielākas tautas tiesības, 2011.gada jūlija referendums par Saeimas atlaišanu), arī aktivizējot publisko retoriku par nepieciešamību sabiedrībai ietekmēt lēmumus. Bet vienlaikus paralēli tika stiprinātas arī pārstāvnieciskās institūcijas – stingrāk uzraugot partiju pirmsvēlēšanu kampaņas, ieviešot valsts finansējumu partijām. Laika ziņā tas sakrita ar pārmaiņām pašā sabiedrībā: krīzes un pieredzes ietekmē iegūto imunitāti pret politiskajām reklāmām, aktīvāku pašorganizēšanos un pašapmācīšanos/tīklošanos caur internetu.
Uz visiem šiem faktoriem jāskatās kontekstā. Iespējams, – ja kāds no tiem nebūtu bijis, Latvija joprojām atrastos aptuveni 2007.gada situācijā vai pārmaiņas nebūtu tik straujas. Referendumi/tautas iniciatīvas bija viens no izšķirošajiem faktoriem, kas ļāva situāciju mainīt.
4. Pārkalibrēšana – pakāpenisks, inkrementāls, piesardzīgs process
Manuprāt, būtu nesaprātīgi kopumā neslikti funkcionējošas sabiedrības pārvaldi pārveidot atbilstoši kādām lielām teorijām. Vīzijas ir svarīgas kaut vai kopējā virziena noteikšanai, bet konkrētu izmaiņu pamatojums ir jāmeklē dotās sabiedrības realitātē.
Sabiedrība kā parādība ir pārāk kompleksa, lai kāds varētu pretendēt uz to, ka spēs prognozēt pilnīgi visas kāda jauninājuma ienestās izmaiņas. Bet tas nenozīmē, ka nav jāmēģina – ja ne par 100%, bet tomēr ir kādas lietas, ko var noprognozēt visai droši.
Tieši tādēļ ir racionāli kā atspēriena punktu izmantot inkrementālu (pakāpenisku, soli pa solim) pieeju. Nelielas izmaiņas ļauj labāk pamanīt un savlaicīgi novērtēt visus svarīgos faktorus, kurus tās ietekmēs. Atšķirībā no plašām, visaptverošām reformām (piemēram, nomainīt proporcionālo vēlēšanu sistēmu ar mažoritāro), to sekas ir prognozējamākas, turklāt ir mazāks risks sabojāt visu sistēmu.
Domājot par demokrātijas pilnveidošanu, jau pašā tās arhitektūra jāiebūvē aizsargmehānismi pret kļūdām, nepiemērotā amatā nonākušiem muļķiem un cilvēkiem ar savtīgiem/negodprātīgiem nolūkiem (vai kas darbojas savtīgās/negodprātīgās interesēs). Pilnībā pasargāties no šādām situācijām nav iespējams, bet sistēmai jābūt pret tām drošām – ja nedarbosies kāds viens demokrātijas mehānisms, to uz laiku aizvietos cits.
Draudi demokrātijas sekmīgai funkcionēšanai var nākt no visdažādākajām pusēm: no ievēlētajiem pārstāvjiem, no pilsoņiem/sabiedrības, no administratīvās varas/nespējas u.tml. Tādēļ demokrātijas arhitektūra ir jābalansē – lai kaitējums nekad nebūtu liels un varētu tikt sistēmas ietvaros izlabots.
5. Latvijas iniciatīvu/referendumu regulējums
Manuprāt, Latvijā ir kopumā labi kalibrēts tautas iniciatīvu/referendumu regulējums. Tas iederas kopējā sistēmā un līdzsvaro tās nepilnības (skat.zemāk). Aptuveni viens referendums/tautas iniciatīva gadā ļauj uzturēt veselīgu balansu starp parlamentu un pilsoņiem, dod iespēju visas sabiedrības dienaskārtībā parādīties parlamentā nepārstāvētām vai vāji pārstāvētām pozīcijām. Referendumi/tautas iniciatīvas jau reiz izrādījās svarīgs elements, lai novērstu demokrātiskās sistēmas demontāžu, potenciālā līmenī tie joprojām var šo funkciju pildīt, ja situācija to prasīs. Tieši šis man personiski bija svarīgākais iemesls tik asi iebilst pret Saeimas šīs vasaras grozījumiem tautas nobalsošanas regulējumā (pieckāršot tautas iniciatīvas ierosināšanai savācamo balsu skaitu) – neredzu labus argumentus, kas atsvērtu tik svarīga demokrātijas aizsargmehānisma vājināšanu. Pat ja tas notiek uz laiku.
Līdz ar to mana argumentācija nebija par teoriju – neuzskatu tiešo demokrātiju par ideālu. Vērtēšanas atskaites punkts drīzāk: uzlabojumi/pasliktinājumā visā sistēmā kopumā salīdzinājumā ar status quo.
Vārdu sakot – referendums nav pašmērķis. Tas ir līdzeklis kā atbildēt uz konkrētu sabiedrības vajadzību vai to ievadīt konstruktīvā gultnē. Jā, iespējams, ka reizēm, līdzās tiešās demokrātijas instrumentiem, ir arī kādi citi problēmas risinājumi. Bet ne vienmēr tie ir tik ātri un efektīvi. Piemēram, Jūrmala. Var jau gaidīt uz to brīdi, kad Jūrmalā cilvēki pārstās balsot par partijām, kuru pārstāvjus vēlāk uzpērk un kas vairs nestrādā jūrmalnieku interesēs, bet, kā rāda vismaz mani pēdējo piecu gadu novērojumi, – „dabiskā ceļā” šī mērķa sasniegšanai paies laiks. Dažkārt jauns instruments – piemēram, iespēja atlaist domi pirms tās termiņa, – var iedot pārmaiņām nepieciešamo paātrinājumu.
Kā jau teicu – ar politiskās sistēmas būvēšanu, kalibrēšanu – jābūt piesardzīgiem. Protams, ka jādomā par to, lai caur referendumiem regulāri netiktu pieņemti nepārdomāti lēmumi vai lai referendumi nenotiktu gluži katru dienu. Labs piemērs slikti kalibrētai sistēmai – ASV Kalifornijas štats.
Un arī šādā ziņā, manuprāt, Latvijas sistēma JAU ir pietiekami labi kalibrēta, iespējams, ka pat pārmērīgi – lai ierosinātu referendumam kādu jautājumu, par to kopā jāparakstās 1/10 vēlētāju. Tas ir daudz. Lai kādi grozījumi stātos spēkā – referendumā jāpiedalās lielam vēlētāju skaitam.
Tieši šiem faktoriem būtu jāvairo drošības sajūta. Daudziem referenduma lēmumiem līdz ar to būs tikai konsultatīvs raksturs, tie nevarēs stāties spēkā bez liela sabiedrības atbalsta. Vienlaikus, manuprāt, tie pildīs citas savas tiešās funkcijas, – iznest visas sabiedrības apspriešanai/izlemšanai kādu parlamenta vairākuma neatbalstītu pozīciju, nepieciešamības gadījumā – kalpot par atsvaru slikti strādājošam parlamentam. Lai vēl vairāk samazinātu riskus (gan no tautas, gan parlamenta), par pieņemto likumu spēkā esamību vēl papildus var lemt Satversmes tiesa.
Lūk, tādēļ man šķiet tik aplami referendumu kontekstā runāt par iespējām mazākumam diktēt darba kārtību vairākumam! Atvainojiet, bet tā arī ir viena no referendumu tiešajām funkcijām. Kā arī iemesls, kādēļ parlamentā ir pārstāvētas arī tās partijas, kas knapi pārsniegušas 5% barjeru. Pat ja neviena no opozīcijas iniciatīvām kāda parlamenta sasaukuma laikā netiek atbalstīta, tas nenozīmē, ka tām nav nozīmes un opozīcija nav vajadzīga. Tieši tas pats ir ar tautas iniciatīvām – to funkcionālā jēga nav saistīta ar to, cik no tām pēc tam referendumos tiek pieņemtas.
Ja 1/10 vēlētāju 2009.gadā vēlējās referendumu par pensijām, bet 2011.gadā – par otro valsts valodu, tad šo vēlmi nevar marginalizēt kā nesvarīgu. Tas nozīmē, ka sabiedrībā ir kāda problēma, kas nevar tikt atrisinātā parlamentārā ceļā un meklē sev citus veidus kā izlauzties darba kārtībā. Šveicē šogad notika referendums par atvaļinājuma laika pagarināšanu, – šveicieši to, starp citu, neatbalstīja, bet arī nekrita panikā par to, ka demokrātijas instruments tiek izmantots populistiskiem mērķiem. Ja konstitūcijā noteiktais cilvēku skaits (Šveicē – ap 2%) ir vēlējies attiecīgo jautājumu piedāvāt referendumam, tad viņu griba ir jāciena.
Referendumi taču parasti notiek par attiecīgās sistēmas „ ēnas” jautājumiem, kas nevar tikt atrisināti parlamentārā ceļā. Latvijas politikas ēnas puse reiz bija tiesiskuma jautājumi; šobrīd Saeima pati ir atsaucīga šo jautājumu risināšanai, tādēļ tādi referendumi kā par drošības likumiem un jaunām tautas tiesībām attiecībā uz Saeimu ir ļoti maz ticami – jo pēc tiem nav objektīvas vajadzības. Taču ēnā saglabājas nacionālie jautājumi, kā arī Latvijā izteikts marginalizēts vienmēr bijis viss sociālo jautājumu bloks. Jāpriecājas, nevis jāšausminās par to, ka šie jautājumi publiskajā dienas kārtībā „kanalizējas” kā ierosinājumi referendumiem, nevis, teiksim, vardarbīgi ielu protesti!
Tautas iniciatīvas iedvesmota sabiedrības diskusija par šiem jautājumiem manā izpratnē mums kā sabiedrībai nāk tikai par labu – it sevišķi tādēļ, ka sistēma ir būvēta tā, ka šādi lēmumi bez milzīga atbalsta sabiedrībā tāpat nevar stāties spēkā. Un pat pēc tam vēl Satversmes tiesa tos var atzīt par spēkā neesošiem ar pieņemšanas datumu.
Nav jābaidās atzīt, ka tautas iniciatīvām/referendumiem piemīt arī tvaika nolaišanas funkcija! Līdzīgi kā daudzām diskusijām Saeimā. Tas nav juridiski mērāms rezultāts, bet demokrātija jau arī nav šauri juridiska parādība. Ja sabiedrībai tie kopumā dod lielāku tiešu un netiešu labumu nekā kaitējumu, tad neredzu racionālus iemeslus pašreizējo status quo mainīt to ierobežošanas virzienā. Papildināt ar blakus elementiem – piemēram, Saeimas iespējām piedāvāt savu alternatīvu tautas iniciatīvai, abām nokļūstot uz referendumu – jā, protams. Domāt, kā samazināt izmaksas – arī.
6. Referendumi un vēlēšanas kā sociālas, vēsturiskas institūcijas.
Ne referendumi, ne vēlēšanas, ne tautas iniciatīvas nav vērtības paši par sevi. Tās nevajag idealizēt. Tās ir vēsturiskas, neoptimālas institūcijas, pēc kurām reiz zudīs vajadzība.
Vispārējas vēlēšanas diez vai idejiski ir pats labākais veids, kā atlasīt kompetentus valsts pārvaldītājus, bet vismaz līdz 2012.gadam nav izdomātas alternatīvas, kas praksē ilglaicīgi nestu labākus rezultātus un labāk mijiedarbotos ar citiem sabiedrības sistēmelementiem. Ar laiku demokrātija tiks pārkalibrēta līdz nepazīšanai. Tā, lai svarīgu lēmumu pieņemšanā lielāks faktors kļūtu izpratne, zināšanas, viedokļu saskaņošana.
Vārdu sakot, vēlēšanas un referendumi mums ir tādēļ, ka šobrīd tiem nav efektīvāku alternatīvu. Tas ir iemesls, kādēļ tās kā institūcijas jāaizsargā. Ilgtermiņā, savukārt, jāmeklē tām aizstājēji.
Šobrīd ir labvēlīgs laiks eksperimentiem ar jaunām pārvaldības formām. Piemēram, šodienas deliberatīvie eksperimenti varētu likt saknes tam, ka nākotnē paši svarīgākie lēmumi tiktu pieņemti pēc pilnīgi citiem principiem un procedūrām.
Ļoti interesantas ir jaunās governance (pārvaldības?) formas, kas ir pamatā interneta funkcionēšanai – kas tika nevis dizainētas no A līdz Z, bet attīstījās, atbildot uz konkrētām vajadzībām, to tapšanā iesaistoties tiem, kuriem bija atbilstošas intereses un zināšanas. Reiz sapņoju aprakstīt Vikipēdijas rakstīšanas/saskaņošanas normu tapšanas procesu! Tajā bija gan tādi elementi, ko varētu nosaukt par demokrātiskiem, bet tas noteikti nebija “1 pilsonis, 1 balss” princips. Vienlaikus jaunās, kolektīvi radītās procedūras nodrošināja lielāku iekšējo konsekvenci starp pieņemtajiem lēmumiem.
Skaidrs, ka ar laiku nošķīrums starp tiešo un pārstāvniecisko demokrātiju vispār zaudēs relevanci. Demokrātiju aizstās kas labāks.
Bet līdz tam brīdim mēs dzīvojam ar tām nepilnīgajām lēmumu pieņemšanas formām, kādas mums ir. Vēlēšanām, kas nenodrošina vislabāk piemēroto cilvēku nokļūšanu valstu augstākajos amatos. Referendumiem, kas primitivizē sarežģītu jautājumu līdz jā/nē atbildei.
Un kamēr alternatīvas vēl tikai top, mums ir jādomā, kā strādāt ar vecajām. Kā izveidot pēc iespējas labāku demokrātijas arhitektūru, izmantojot tos elementus, kas mums ir pieejami.
7.Jauno (papildinošo vai transformējošo) demokrātijas formu meklējumos
Manuprāt, laba mūsdienu demokrātija nozīmē ne tikai – droša pret muļķībām, ļaunprātību un savtīgumu, – bet arī elastīga, piemērotiesspējīga. Tai skaitā attiecībā arī pati uz pati sevi. Viens no iemesliem, kādēļ tik ļoti sajūsminos par Šveicei, nav tas, ka viņi ir spējuši uzbūvēt ideālu politisku sistēmu (tā nebūt tāda nav), bet gan šveiciešu nedogmatiskā, pragmatiski racionālā pieeja institūciju veidošanai – proti, viņi nemitīgi meklē uzlabojumu iespējas salīdzinājumā ar status quo. Ja kāds jauninājums sekmīgi sāk darboties kādā no kantoniem, ir liela varbūtība, ka arī citi to pārņems – neatskatoties uz to, ko saka senas teorijas, kuru veidotāji tik sarežģītas sabiedrības nebija pat redzējuši. Un neskatoties uz to, ka “nekur citur pasaulē tā nav” (viens no pēdējā gada laikā biežāk dzirdētajiem Latvijas politiķu argumentiem referendumu kontekstā).
Piemēram, cik zinu, nu jau vairākos Šveices apgabalos izpildvara (ne tās vadītājs! visa politiskā izpildvara) tiekot ievēlēts tiešās vēlēšanās. Tagad par šo ideju speciālisti jau ir sākuši spriest visas valsts mērogā, – uzskatot, ka tas varētu risināt konkrētas problēmas ar Šveices valdību, lai arī cik jocīgi no teorijas viedokļa tas arī neizklausītos.
Un, galu galā… ja tas var uzlabot pārvaldi tieši šīs konkrētās sabiedrības kontekstā, tad kādēļ nepamēģināt? Protams, PROTAMS, pirms tam mēģinot izrēķināt visas iespējamās sekas un no idejas atsakoties, ja tā izrādās pārāk riskanta.
Lūk, tieši šādā kontekstā es raugos uz dienaskārtību iniciatīvām un citiem Latvijas demokrātiskajiem mēģinājumiem! Nevis kā uz taciņu, kas reiz novedīs mūs pie ideālas demokrātijas modeļa, bet gan kā pie piesardzīgiem mēģinājumiem risināt konkrētas problēmas. Piemēram, zemo sabiedrības interesi par politiku, labu alternatīvu neesamību referendumiem, nepietiekami izdiskutētiem lēmumiem.
Vai ar laiku manabalss.lv aizstās parlamentu? Šādā formā noteikti nē, pasarg dies’! Bet šīs demokrātijas papildformas jau nemaz nekonkurē ar partijām, vēlēšanām, referendumiem – tās drīzāk papildina, transformē, saaug ar tradicionālo demokrātijas instrumentāriju. Jaunu un jaunu iespēju rašanās liecina , ka demokrātija vēl nav relikts vai muzeja eksponāts. Tā signalizē, ka demokrātija ir dzīva, joprojām attīstās, un mēs neviens nezinām, kā tā būs transformējusies pat vēl mūsu dzīves laikā.