Foto: Ieviņa Āfrikā

Tomēr arī tad, ja kopā sanāk skolēni, kuriem ir vēlme un interese darboties, viņi ir atkarīgi no skolas administrācijas viedokļa un vēlmes atbalstīt viņus darboties – ļaut organizēt kultūras, sporta pasākumus vai ļaut brīvi paust viedokli arī par mācību procesu skolā, skolotāju darbu.

Skolu dzīvē jēdziens “demokrātija” nav vairs nekas jauns, tomēr demokratizācijas process un visu demokrātijas principu ieviešana skolu ikdienā ir problēma. Par to liecina gan tas, ka skolēni joprojām ir bailīgi savu uzskatu paušanā, gan tas, ka skola nepiedāvā iespēju katram indivīdam darboties un rīkoties, uzņemties atbildību par notiekošo skolā, kā arī piedalīties lēmumu pieņemšanā. Domāju, ka ne viena vien skola vēlētos apstrīdēt šo apgalvojumu, tāpēc minēšu konkrētus piemērus no skolu dzīves. Ceru, ka lasot varēsiet atpazīt arī sev zināmas skolas problēmas, ja ne – varu teikt, ka jums ir veicies.

Viena no skolēnu iespējām darboties un brīvi paust savu viedokli skolā ir skolēnu līdzpārvalde, parlaments vai pašpārvalde, atkarībā no tā, kā kurā skolā to sauc. Tā kā skola ir sabiedrības modelis, tad skolēnu līdzpārvalde ir vieta, kur skolēni apgūst modeli, pēc kura funkcionē visa sabiedrība kopumā. Tas ir iemesls, kāpēc skolu līdzpārvaldēm un to darbībai ir milzīga nozīme demokratizācijas procesā, t.i., mācīt skolēnus domāt un darboties demokrātiski.

Eksistē divu veidu skolēnu līdzpārvalžu modeļi – darbojas visi skolēni, kuri to vēlas, un darbojas skolēni, kurus izvirza klase, skolotājs u.tml. Kas raksturīgs abiem modeļiem?

Pirmais modelis: līdzpārvaldē darbojas visi skolēni, kuri to vēlas, un šis modelis nodrošina demokrātijas principu ievērošanu. Katram ir dota iespēja piedalīties, darboties, uzņemties atbildību par notiekošo skolā.

Otrais modelis ir raksturīgs lielākajā daļā Latvijas skolu – no katras klases tiek ievēlēts viens vai divi pārstāvji, kuri piedalās skolēnu pašpārvaldes darbā, tāpēc aktuāls kļūst jautājums – kādi skolēni parasti tiek ievēlēti? Tie ir skolēni, kuri labi mācās, kuriem nav uzvedības problēmu, kuri ir “tīkami” skolotājiem. Te arī, manuprāt, sākas lielākā Latvijas skolu problēma, jo šo skolēnu noslogojums ir milzīgs. Bez tā, ka viņi labi mācās, viņi ir iesaistījušies arī dažādās ārpusskolas aktivitātēs, organizē pasākumus, aktivitātes, un laika un intereses, lai darbotos skolas līdzpārvaldē, ir par maz. Ja ievēlētais skolēns ir aktīvs, vēlas darboties, arī tad problēma saglabājas, jo… X klasē ir 10 aktīvi skolēni, kuri vēlētos darboties, tomēr skolas līdzpārvaldē var ievēlēt tikai vienu. Paralēlklasē Y tas nevienam neinteresē, tomēr vismaz viens ir jāizvirza, tā arī neuzklausot skolēna domas par nevēlēšanos darboties skolas līdzpārvaldē. Tādējādi, skolas, pašas to neapzinoties, veicina elitārisma attīstību, skolēnu līdzpārvaldi nosaucot par demokrātijas iezīmi, lai arī ar demokrātiju tam ir pastarpināta saistība.

Tomēr arī tad, ja kopā sanāk skolēni, kuriem ir vēlme un interese darboties, viņi ir atkarīgi no skolas administrācijas viedokļa un vēlmes atbalstīt viņus darboties – ļaut organizēt kultūras, sporta pasākumus vai ļaut brīvi paust viedokli arī par mācību procesu skolā, skolotāju darbu, tādējādi kļūstot par līdzvērtīgiem sadarbības partneriem, uzņemoties atbildību par notiekošo skolā, nevis pildot funkciju “mūsu skolā ir skolēnu līdzpārvalde”.

Čārlzs Hendijs savā grāmatā “Zilonis un blusa” raksta par kādu problēmu Lielbritānijas skolās: “Es viesojos daudzās visu veidu un lielumu skolās. Parasti mans pirmais jautājums, ierodoties skolotāju istabā, bija – cik cilvēku šeit strādā. Sākumskolās mēdza teikt – desmit, lielākās vidusskolās – septiņdesmit vai astoņdesmit.

“Ak vai,” teica izglītības darba vadītājs, kad es viņam izstāstīju šīs atbildes, “viņi neieskaitīja tehnisko personālu.”

“Nē,” es atbildēju, “viņi neieskaitīja bērnus.”

Vai Latvijas skolās nav tāpat – tur strādā visi, izņemot skolēnus, kuriem mācības ir pienākums un nevis darbs?