Foto: cagliostro
Baltkrievijas demokrātijas problēma — iedzīvotāji ir pasīvi, neieinteresēti, vienaldzīgi un iebiedēti. Bailes un apātija kā bija, tā turpina būt valsts politiskā klimata sastāvdaļa.
„Diplomātijas karš” — tā nosaukta kārtējā epizode jau gadiem ilgušajā konfrontācijā starp Baltkrieviju un Eiropas Savienību (ES). Februāra beigās ES dalībvalstis no Minskas atsauca tur strādājošos vēstniekus. Protams, ne uz „visiem laikiem”, bet tikai „uz konsultācijām”, kaut gan šajā gadījumā neviens nepasaka, cik ilgas „konsultācijas” būs. Minētā ir kārtējā ES reakcija uz cilvēktiesību pārkāpumiem Baltkrievijā, kur opozīcijas vajāšana jau ir kļuvusi par ikdienišķu parādību. Bet cik stipra ir pati opozīcija? Cik spējīga reāli ietekmēt politiskos procesus par Eiropas pēdējo diktatūru dēvētajā valstī? Esmu apkopojis un analizējis Baltkrievijas demokrātiskās kustības vēsturi padziļinātā rakstā Baltkrievija: demokrātija neopadomju mērcē — kādas ir demokrātiskās kustības cerības? Taču īsākam ieskatam piedāvāju koncentrētāku skatījumu uz opozīcijas perspektīvām Baltkrievijā.
Demokrātiskā kustība, kas vērsta pret prezidentu Aleksandru Lukašenko, ir aktīva jau 17 gadus. Pretošanās valsts pārvēršanai par diktatūru Baltkrievijas sabiedrībā sākās jau drīz pēc Lukašenko ievēlēšanas prezidenta amatā 1994. gadā. Taču vai šī kustība ir ko panākusi šo gadu laikā? Lukašenko izveidotajā un organizētajā parlamentā opozīcija nav spējusi iekļūt. Arī valsts institūcijas viena pēc otras ir nonākušas aizvien tiešākā prezidenta kancelejas pakļautībā. Un arī ekonomikā politiski neatkarīgie, prodemokrātiski noskaņotie slāņi nav spējuši organizēt ievērojamus no valsts un valsts uzņēmumiem neatkarīgus ekonomikas polus, kas varētu finansiāli atbalstīt opozīciju. Tā vietā opozīcija finansiāli ir atkarīga no dažādām Eiropas un demokrātijas fondu programmām un Eiropas un ASV nevalstisko organizāciju (NVO) ziedojumiem.
Iespējams, vienīgais izņēmums ir daži opozīcijas laikraksti, kas, spītējot administratīvajiem ierobežojumiem, turpina eksistēt, balstoties uz saviem ienākumiem. Savukārt valsts politikas līmenī opozīcija ir spējusi būt par draudu režīmam tikai dažas reizes visā Lukašenko valdīšanas laikā, un biežāk valsts ir izrādījusi paniku, nevis režīms bijis reāli apdraudēts.
Bailes un apātija
Būtiskākie no gadījumiem, kad Baltkrievijas opozīcija ir izraisījusi plašus protestus, ir trīs:
- 1999. gadā, kad bija cerība atkal mēģināt veikt impīčmenta procedūru;
- 2006. gadā, kad sabiedrība izrādīja jūtamu neapmierinātību ar apšaubāmajiem parlamenta vēlēšanu rezultātiem un noritēja plaši protesti;
- 2010. gada 19. decembrī, kad norisinājās plašs protests pret prezidenta vēlēšanu rezultātiem.
Pēc šiem protestiem valsts iestādes atkal pārliecinājās, ka var nesodīti apturēt jebkādas protesta izpausmes, pielietojot cinisku policijas vardarbību un VDK[ 1 ] izmeklēšanas prasmes. Ir radies priekšstats, ka šādos gadījumos gan ārvalstis, gan vietējā sabiedrība reaģē dusmīgi, drūmi un pasīvi, bet ne nikni. Un tieši tas tracina demokrātiski noskaņotos sabiedrības slāņus — tiem nav skaidrs, kāpēc Eiropas demokrātiskās valdības daudz vairāk nodarbojas ar saviem jautājumiem, nevis dodas pseidomesiāniskā kampaņā pret diktatūras nostiprināšanos Baltkrievijā. Taču tas, ka par spīti šķēršļiem, grūtībām un atklātai vajāšanai opozīcijas organizācijas turpina pastāvēt, iespējams, norāda, ka valsts administrācija patiesībā ļauj turpināt opozīcijas eksistenci ar būtisku piebildi — lai tā darbojas stingri ierobežotos un definētos rāmjos. Tas Baltkrieviju atšķir no tipiskajām 20. gadsimta diktatūrām. Tādējādi novājinātās opozīcijas eksistence kalpo arī kā leģitimizācija tēzei, ka Baltkrievijā „nav diktatūras, jo organizētā opozīcija taču pastāv”. Tam dažkārt seko piebilde: „Konstruktīva opozīcija mums ļoti noderētu, taču paskatieties, cik nelietderīga ir mūsu tā saucamā opozīcija.” Un tam savukārt dažkārt seko turpinājums: „Tā taču ir piektā kolonna, nevis opozīcija!”.
2010. gada rudenī notikušais liberalizācijas vilnis izrādījās šķietams un apturams vienas dienas laikā — 19.decembrī. Taču 2011. gadā notikušās politiskās brīvdomības aktivitātes režīms, lai gan ir centies, tomēr nav spējis pilnībā apturēt. 2011. gada redzamākās protesta akcijas pret notiekošo ekonomikas krīzi un valdības darbību un bezdarbību tās sakarā ir bijušas Stop, benzīns! akcijas, kad protestētāji centās bloķēt maģistrāles Minskā, Revolūcija caur sociālajiem saitiem, kas rezultējās virknē akciju, kurās sanākušie klusēja, aplaudēja un tika masveidā aizturēti. Jaunākā akcija ir Tautas sapulces, kas norisinājās pērnā gada nogalē visā Baltkrievijā, taču arī šī akcija kārtējo reizi apstiprināja hronisko Baltkrievijas demokrātijas problēmu — iedzīvotāji ir pasīvi, neieinteresēti, vienaldzīgi un iebiedēti. Viņi daudz labprātāk izturas pret valsti kā darbinieki pret visžēlīgu saimnieku, nevis kā pilsoņi pret savu kopīgo pašorganizācijas institūciju. Bailes un apātija kā bija, tā turpina būt valsts politiskā klimata sastāvdaļa.
Joprojām tikai pa pilītei
Ir vērts pieminēt, ka režīms ir saskāries arī ar pastāvīgu ārvalstu spiedienu, kā arī vairākkārt ar Eiropas Savienības (ES) un ASV ekonomiskajām sankcijām, liedzot iebraukšanu daudziem režīma darboņiem. Taču pērn Baltkrievijas režīms saskārās arī ar lielāko ekonomisko krīzi, un demokrātiskās kustības cerības kā šogad, tā nākošajā gadā būs cieši saistītas ar to, vai un kā Baltkrievija tiks galā ar ekonomikas lejupslīdi. Turklāt šī dziļā krīze norisinās situācijā, kad Baltkrievija 2010. gada beigās jau bija veiksmīgi pārdzīvojusi pasaules ekonomisko krīzi. Lielā mērā recesija Baltkrievijā ir jāsaista ar jau pierasto stratēģiju priekšvēlēšanu laikā, tas ir, ar algu paaugstināšanu valsts darbiniekiem[ 2 ] ar piebildi, ka tā ir prezidenta „dāvana” tautai. Tā 2010. gada pēdējos mēnešos lielākā daļa Baltkrievijas iedzīvotāju diezgan strauji bija kļuvuši par 30-50% turīgāki. Taču nozīmīgi faktori bija arī ilgstošs budžeta deficīts, Baltkrievijas rubļa nepārtraukta emisija, valūtas rezervju trūkums un energoresursu cenu pieaugums.
Turpmākos notikumus var interpretēt sekojoši. Palielinātās algas radīja palielinātu preču pieprasījumu, kam sekoja straujš importa patēriņa preču pieaugums. Tā kā Baltkrievijas valsts iekšējā tirdzniecībā vēl joprojām tiek plaši izmantoti dolāri, tad pieprasījums auga strauji arī pēc tiem, rezultējoties to deficītā. Drīz dolāri bija iegūstami tikai melnajā tirgū, jo valsts aizliedz to pārdošanu, bet vietējā tirgū valdīja un lielā mērā turpina eksistēt dažādu sadzīves un pārtikas preču deficīts, jo tās novirzītas uz eksportu, vietējam tirgum atstājot nepietiekošu preču apjomu. Pērn Baltkrievija bija nonākusi situācijā, kad:
- gada beigās inflācija sasniedza ap 100%, un tas, savukārt, iet roku rokā ar sociālo krīzi;
- gada laikā Baltkrievijas rublis devalvēts par 56% (maijā) un 52% (oktobrī);
- ir notikusi tā saucamā „precīzā privatizācija” un daļa pelnošāku valsts uzņēmumu ir pārdoti dažādiem, daļā gadījumu — nezināmiem pircējiem;
- arī pēc eksportu veicinošiem administratīvajiem soļiem ārējās tirdzniecības saldo turpina būt negatīvs;
- valsts kredītreitings krīt un ir tik zems, ka potenciālo aizdevēju un investoru uzticība svārstīgajai un nestabilajai Baltkrievijas ekonomikai ir tik zema kā nekad agrāk pēdējo 20 gadu laikā.
Taču Baltkrievijas valsts ekonomika, lai cik sliktā stāvoklī nebūtu, izdzīvos tik ilgi, kamēr atradīsies kredītu aizdevēji. Krievija šajā gadījumā tāpat kā iepriekšējos gados ir galvenais — un gandrīz vienmēr arī vienīgais — Baltkrievijas glābējs, kurš vadīsies nevis no ekonomiskiem, bet emocionāliem un politiskās tirgošanās apstākļiem.
Ir viennozīmīgi skaidrs, ka ekonomiskā un sociālā situācija Baltkrievijas režīmam ir nelabvēlīga un nestabila, bet tāpat ir konstatējams, ka politisko pārmaiņu procesa aktīvā fāze nav iestājusies. Vēl joprojām var pamatā konstatēt vienīgi dažādus centienus — pārsvarā neveiksmīgus — drupināt režīmu pa pilītei.