Raksts

Demokrātija – kanibāli vs. veģetārieši


Datums:
24. februāris, 2004


Autori

Gints Grūbe


Foto: B. Koļesņikovs © AFI

Ja jau sāk izsekot krievu skolniekus, tad sāciet izsekot arī tos, kas iet ar mietiem aizstāvēt vadoni. Krievi demokrātiju neapdraud, bet aicinājums iet ar mietu pret parlamentu apdraud tiesisko kārtību un principu, ka demokrātijā visam ir jānotiek mēreni.

Pagājušajā gadā tapusī Pītera Grīneveja filma The Tulse Lupers suitcases sākas ar teikumu, ka nav tādas lietas kā vēsture, bet ir tikai vēsturnieki. Tā nav jauna teorija vai izteikums, bet ko, balstoties uz šādu izteikumu, ir iespējams pateikt par Latvijas vēsturi?

No šāda viedokļa par Latvijas vēsturi var pateikt tikai to, ka tā ir tādos pusaudža gados, jo pirmā apkopojošā Latvijas vēsture bija tikai kaut kad 1908. gadā, tā bija Landera marksistiski komunistiskā vēsture.

Vēsture tomēr nav īsti zinātne, tā ir starp zinātni un mākslu. Tai varbūt pat vairāk jābūt mākslai, un vēsturnieks ir cilvēks, kurš prot labi stāstīt. Tāpat kā māksla nevar rasties tukšā vietā, arī vēsture. Eiropā pirmie cilvēki, kuriem ir kāds sakars ar vēsturi, parādījās ap 1780. gadu – Edvarda Gibona darbs “Romas impērijas pagrimuma un sabrukuma vēsture”, kas ir klasisks līdz šim brīdim. Varbūt pirms tam arī Herders kaut ko Rīgā deva, bet pamaz.

Vēsturnieki parādījās relatīvi vēlu. Par latviešu vēsturnieku paaudzi mēs varam sākt runāt no 20. gadu vidus. Tie ir Švābe un tad arheologs Balodis. Tas nozīmē, ka no britu vai franču viedokļa mēs vēl esam kaut kur 19. gadsimta sākumā. Tas būtu tāpat, ja jūs man vaicātu, kad latvieši uzrakstīs “Tristanu un Izoldi” kā Vāgners? Es teikšu, nu, kas mums tur ir – “Parīzes Dievmātes katedrāle”, kas vēl… Varbūt pēc simts gadiem mums arī būs…

Simts gadi jau arī nav arguments, jo varbūt pēc simts gadiem…

Varbūt arī nebūs… Pirms pāris dienām man Pēteris Vasks uzdāvināja savu “Stīgu kvartetu”. Es tagad to uzmanīgi klausos, un tad es varētu teikt, ka varbūt pēc gadiem 20 mums būs kaut kas Mālera līmenī. Tāpat ar vēsturi… Kad parādīsies vēsturnieki Eiropas izpratnē? Šī atbilde ir tikpat prognozējama kā tad, ja jūs man vaicātu, kad Latvijā parādīsies kaut kas līdzīgs Prustam. Priekš vēstures tur nav lielas starpības. Fizikā un ģenētikā var būt citādi.

Ja pieņemam, ka vārds “vēsture” ir radies no vārda “vēstīt”, tad varbūt jau valodā ir ielikta prasība, lai latviešu vēsturei būtu vēstījuma forma. Vācu valodā situācija ir labāka, jo tur vārds “Geschichte” var nozīmēt gan stāstu, gan vēsturi.

Jūs varat interpretēt vārdu “vēsture” kā gribat, vēsturnieks ir cilvēks, kurš aizraujoši, interesanti un oriģināli izstāsta stāstu, kas ir noticis. Tas, kā viņš to izstāsta, ir atkarīgs no viņa valodas kvalitātēm, analīzes spējām, no viņa paradoksu spējām. Stāsts pats par sevi var būt triviāls un nenozīmīgs. Piemēram, pēdējo gadu desmitu lielākais panākums ir Kisindžera grāmata “Diplomātijas vēsture”. No koncepta viedokļa tur nav nekā, pilnīgi tukšs… Bet kā tas tiek izstāstīts! Kurš tad no mums nezināja kaut ko par Bismarku, kaut ko par Napoleonu III, bet vienā īsā teikumā pateikt kaut ko elegantu, piemēram, viņš raksta: “Napoleons III bija vairāk sentimentāls nekā gudrs.” Tas ir skaisti pateikts un no tā rodas viss stāsts, ka ārpolitika bija balstīta uz jūtām, nevis prātu. Tas ir izstāstīts ļoti sakarīgā valodā, ka cilvēki pat izlasīs tādu sējumu. Vakareiropas klasiskajā izpratnē vēsture ir interesanti izstāstīts stāsts.

Bet ir tāds Latvijas vēstures stāsts, kuru jūs gribētu izstāstīt kā stāstu?

Es gribētu izstāstīt par 1905. gadu. Savā nākamā grāmatā es to stāstīšu no aspekta, kā 1905. gadu uztver latvieši un kā ebreji. 1905. gads ir interesants kā stāsts, jo tur ir drāma, traģēdija, tur ir baroni, muižu dedzināšana. Nācija pirmo reizi pamostas, bet ļoti vēlīni. Tas vispār ir slikti, ka nācijas pamostas vēlīni… var pāris reizes pamosties, bet nevis tā pēkšņi un…

…nodedzināt visu…

Un tajā stāstā ir ļoti daudz varoņu, kas ir galvenais vēsturē. Ļoti daudz interesantu, kolorītu personu. Fricis Menders, kurš 1905. gadā būtu uzskatāms par teroristu, jo mēģināja ieņemt Centrālcietumu. Pēc tam vīlās, kļuva par meņševiku, aizbrauca uz Berni, 1917. gadā bija privātdocents socioloģijā, laikā, kad tādu vispār vēl nebija. Un latvietis, kurš dzimis Grīziņkalnā, varēja kļūt par pirmo profesoru socioloģijā. Bet, uzzinājis, ka ir gāzts cars, viņš atmeta socioloģiju, brauca atpakaļ uz Latviju un atkal kļuva par revolucionāru. Daudzi cilvēki Latvijā no 1905. gada bija tādi, kuriem Eiropā pavērtos fantastiska karjera, ja viņi vēlreiz atgrieztos. Tur ir viss pamats tam, kas ir vēsture – cilvēks.

Bet, izņemot to, ka ir pagājuši simts gadi, kas ir tas, kā no šodienas šos stāstus var stāstīt?

Ziniet, ir tāds vēsturnieks A.Dž.P. Teilors, un viņam bija tik laba valoda, ka viņa darbus pat iekļāva angļu literatūras antoloģijā. Un tas daudziem izraisīja skaudību, viņi teica, ka tur nav metodoloģijas un prasīja – kādu metodoloģiju jūs, Teilora kungs, izmantojat? Un viņš teica: “Es lieku lapu rakstāmmašīnā, un tad es rakstu.” – Bet kāda metodoloģija? – “Es nezinu, kāda metodoloģija? Es rakstu…” Es sākšu rakstīt par 1905. gadu un es nezinu, kā tas beigsies. Tur taču neviens nezināja 1905. gadā, ar ko tas beigsies. Vai tad kāds varēja zināt, ka 1905. gada janvārī apšaus strādniekus?

Bet, vai viena no latviešu vēsturnieku nelaimēm vēl aizvien nav tā, ka vēsture tiek rakstīta nevis kā Latvijas vēsture, bet kā latviešu vēsture?

Latviešu vēsture var tikt uzrakstīta pat pietiekami normālā līmenī. Piemēram, izcilākais mūsu 20. gadsimta vēsturnieks Dunsdorfs bija tipisks šīs latviešu skolas pārstāvis un pat šo – visumā neakadēmisko pieeju – pasniedza diezgan pieklājīgi. Proti, tā nebija smieklīga. Lai arī dažreiz… Piemēram, visiem labi zināma 1502. gada kauja pie Pleskavas, kur Valters fon Pletenbergs sakāva krievus. Tā ir pēdējā Ordeņa uzvara pār krieviem, kas nodrošināja Livonijai 50 gadus mieru. Skaidra lieta, ka no latviešu vēstures viedokļa, un Dunsdorfs to arī mēģināja atrisināt, radās jautājums – kāda bija latviešu loma kaujā pie Pleskavas? Dabiski, ka jebkurš cilvēks, piemēram, vācietis, kurš pētījis Ordeņa vēsturi, sāktu homēriski smieties par šādu jautājumu, jo karaspēki bija nelieli, un tā pārsvarā bija kavalērija. Ja jums nebija zirgs un bruņas, un nebijāt ordenī, jūs nevarējāt būt kavalērists. Tā kā latviešiem nebija ne zirga, ne bruņu, ne arī viņi bija ordenī, viņu jēga bija… No latviešu vēstures tā bija liela nelaime. Iedomājieties, ka mēs nekaldinājām uzvaru pie Pleskavas. Dunsdorfs secina, ka mēs tomēr bijām kājniekos, un izdara secinājumu, ka mūsu loma bija nesalīdzināmi lielāka nekā agrāk.

Tāpat kā tā slavenā anekdote par to, kāda ir lietuviešu loma kaujā pie Tannenbergas 1410. gadā. Un lietuvieši jums pateiks, ka viņu loma bija izšķirošā. Ja ieiesiet Lietuvas vēstures muzejā, jūs tur ieraudzīsiet Tannenbergas kauju un lietuviešu pulkus… Tas viss ir blēņas, jo kauju izšķīra smagā kavalērija. Vienam lietuviešu ciemam vajadzēja strādāt visu mūžu, lai nopirktu vienu bruņu. Bet var arī tā rakstīt, ka tur bija latviešu amatnieki, latviešu vezumnieki utt.

Šāda vēsture pirmkārt būs ļoti garlaicīga, sociāli garlaicīga, jo diemžēl lielākā daļa latviešu bija zemnieki. Tad jums būs ļoti grūti kaut ko interesantu pastāstīt. Latviešu vēsture mani tā īpaši daudz neinteresē. 1905. gads būtu interesants, tur notika daudz kas tāds, kā tas vēsturē ir, ka neviens neko negrib, bet kaut kas notiek. Absolūti neviens negribēja Krimas karu 1853. gadā, neviena valsts, neviens negribēja Pirmo pasaules karu, bet tas sākās. Un 1905. gadā bija ļoti līdzīgi. 13. janvārī neviens negribēja slaktiņu, bet tas notika. Un kad tas notiek, viss pāriet citā līmenī.

Vai tā ir nacionāla mazohisma izpausme, kad mēģina rakstīt vēsturi no konkrētas tautas pozīcijām, ignorējot kontekstu?

Mēs kā tauta nācijas galveno iezīmi – literāro valodu ieguvām tikai tad, kad Rainis iztulkoja “Faustu”. Tāpēc, ka jūs esat vēlu pienākuši pie nāciju galda un līdz šim jūsu vēsturi ir monopolizējuši citi, jūs gribat uzrakstīt savu vēsturi, un tas ir saprotams, jūs gribat pacelt savu tautu. Tas ir absolūti neizbēgami, tas nav nekas ļauns. Tā ir dzimušas visas nācijas, tam noteikti līdzi nāk mīts. Latviešu vēsture nāk ar latviešu mītiem par to, cik viss bija labi līdz vāciešiem un pēc tam slikti. Nacionālā vēsture tāda ir, bet cita lieta – vai tai tādai jābūt simts gadus vēlāk. Tai nav jābūt tādai, bet Latvijā ir faktori, kas tai liek tādai būt. Periods, kad varēja rakstīt kā jūs daudz maz gribat, bija 14 gadi – no 1920. līdz 1934. gadam. Un kas vēsturē ir 14 gadi? Tad nāca Ulmanis, nacisti, komunisti. Lūk, krievu laikā nebija latviešu vēstures.

Bet trimdā?

Trimdā bija, bet ar trimdu bija tā, ka cilvēkiem, nonākot trimdā, galvenais mērķis bija pateikt, ka latviešiem ir tiesības uz dzīvi, ka mēs esam nācija, jo šeit krievi bija sākuši šausmīgu rusifikāciju. Pat visaugstākās kvalitātes darbos parādījās ideoloģiska misija, bez kā nevarēja iztikt. Un tā parādās arī senākos interpretējumos. Pat Normens Deiviss, kurš ir Eiropas populārākais vēsturnieks, arī viņam ir tāda kā misija pierādīt, ka Austrumeiropas tautas nav tik sliktas kā krievi. Aukstais karš un okupācija neizbēgami uzlika uz visiem kaut kādu slogu, ko nopietni vēsturei tā kā nevajadzētu nest, nav jūsu uzdevums domāt, kādas ir politiskas vai ideoloģiskas sekas rakstītajam, vai jums ir kāda misija. Bet, kā teicis vēsturnieks Ērihs Hofbaums: vēsturnieks ir cilvēks, kurš kalpo konkrētam režīmam, un no tā ir ļoti grūti izvairīties.

Un no šāda viedokļa – kādam režīmam tad kalpojat jūs?

Es varu atļauties nekam nekalpot. Es varu teikt, ka dzīvoju normālu sīkburžuāzisku dzīvi.

Vai ir tādi vēsturiski mīti, kurus gribētu uzturēt pašreizējais režīms?

Tie jau nav gluži mīti… Tas, ko mēs tagad gribam dzirdēt ir, kā esam cietuši – tā, ka esam pirmie cietēji Eiropā. Skaidrs, ka pirmie cietēji ir ebreji, tad nāk poļi un baltkrievi, serbi, ja skatās pēc upuru skaita. Cits jautājums – vai var uz ciešanām balstīt identitāti? Ir jau kaut kāds pamats mītiem. Skaidrs, ka latvieši ļoti smagi cieta, skaidrs, ka viņi nav gandarīti par šīm ciešanām. Šo mītu uztur tas, ka ļoti daudzi cilvēki līdz šim brīdim ir nabagi. Kā tas var būt, ka visu gadsimtu mēs esam nabagi? Kā sākās no 1940. gada, tā tas turpinās… Līdz ar to izskaidrojums vienmēr būs vienkāršs, ka kāds ir nozadzis, vai krievi maitas atņēmuši.

Vai tad līdz 40. gadam bija bagāti?

Līdz 1940. gadam liela daļa bija nabadzīgi, bet tas jau šodien nav svarīgi. Kad atnāca krievi, tad tas viss notika tik briesmīgi, ka viss pirms 40. gada bija jau kā paradīze. 1940. gada 23. jūlijā sākās ziepju normēšana. Viena mēneša laikā vairs nebija ziepju. Ja šodien atnāktu krievi, tad pēc pāris nedēļām mēs teiktu – kā mēs dzīvojām Repšes laikā, cik bija skaisti… Skaidrs, ka ir pamats prasīt komunisma nosodīšanu, bet tā jau tikai viena vēstures daļa, un visumā tā jau ir ļoti vienkārša – nosodīt komunismu un pateikt, ka mēs cietām. Mēs ļoti cietām, par to nav šaubu, bet no vēsturiskās tehnikas viedokļa, tas jau nekādu lielu piepūli neprasa.

Vai no vēstures tehnikas viedokļa latvieši paši bija tie, kas provocēja, lai Latvijas valsts 1940. gadā beigtu pastāvēt?

Cēlonis viennozīmīgi bija viens – krievu agresija. Ja krievi neatnāktu, Ulmanis varēja dzīvot kā Franko režīmā. Mēs bijām maza valsts, mazai valstij vieglāk izdzīvot. Ja jau Spānija izvilka, kas bija Eiropas visnabadzīgākā nomale…

Protams, ka Latvija izdzīvotu arī ar Ulmani. Smagākais jautājums būtu, kas notiktu, ja viņš nomirtu, jo šādās diktatūrās vissmagāk ir tad, ja nomirst vadonis, uz ko viss balstās.

Agrārā jomā perspektīva bija ļoti drūma, jo tā balstījās uz priekšstatu, ka agrāro jomu var sakārtot politiski, ideoloģiski un nevis ekonomiski, un tas vienmēr beidzas slikti. Politiski un ideoloģiski katram latvietim ir jābūt zemei, jo 13. gadsimtā “melnais bruņinieks” to nolaupīja. Ekonomika to neatzina, jo tā jau nezina, kāds bija “melnais bruņinieks”.

Latvijas nelaimes cēlonis – tas, ka bijām agrāra valsts – kara apstākļos varēja izrādīties laimes cēlonis. No vienas puses, tas bija liels posts, ka nezināja, kas strādās. No otras puses – kara apstākļos, kad galvenais jautājums ir, ko ēst, tāda problēma Latvijai nebūtu bijusi. Tā bija milzīga Latvijas priekšrocība. Skaidrs, ka Latvija izvilktu, jo Ulmaņa režīms bija nožēlojams, komisks, korumpēts, bet tas nebija tirānisks. Ar to varēja vienoties.

Vai pastāv kaut kāda kontinuitāte starp to nacionālo valsti, ko būvēja līdz 1940. gadam un to nacionālo valsti, ko būvē šobrīd?

Pastāv divos veidos. Pirmais, kas ir nācija un nacionāla valsts. Te jau mums jāgriežas atpakaļ pie Renāra, kurš uzsvēra, ka nacionāla valsts vispirms ir identitāte. Tādā ziņā kontinuitāte pastāv, tā vienmēr pastāv, arī mūsu laikā tā pastāv. Mums taču kaut ko stāstīja, mums katram ir kādas pirmskara lietas.

Otra kontinuitāte pastāv tiesiski. Latvija sāka brukt ne mūsu vainas dēļ 1939. gada oktobrī, kad bija spiesta parakstīt līgumu par vācbaltiešu aizbraukšanu. Cita lieta, ka latvieši ar prieku to uztvēra, nesaprotot, ka tas ir Latvijas gals. Tas bija pirmais trieciens. Otrais trieciens bija 1941. gada jūnijā, kad visvairāk cieta studenti un skolotāji, trešais trieciens bija 70 000 ebreji, ceturtais trieciens 18 000 latviešu, kas gāja bojā nacistu laikā. Līdz ar to 1945. gadā virsslānis bija iznīcināts. 1945. gada Latvijai sociālā ziņā nav nekādas kontinuitātes, jo sešu gadu laikā bija notikušas katastrofālas izmaiņas. Tas pats Ojārs Vācietis, nevarētu tāds būt normālā sabiedrībā – ar pliku dibenu par tautas dzejnieku, piedodiet. Tad būtu jābūt ģeniālam kā Čakam. Čaka tēvs tomēr bija skroderis, un skroderis tomēr bija normāla izglītība. Bet tā, ka ar pliku dibenu un dziedāt – ar sarkano, ar svēto krāsu lāpā, iet Latvija uz gadu simteni, – tā varēja tikai pēc 45. gada Latvijas. Pirms 40. gada to varēja darīt, bet neviens jūs neuzskatītu par dzejnieku. Pirms 40. gada, lai jūs kaut kas būtu sabiedrībā, jums bija jābūt ar kaut ko solīdam. Tas nenozīmē, ka jābūt bagātam. Līdz 40. gadam mūsu lielākās figūras bija Virza, Rainis un Čaks. Tā ir universitāte, franču valoda, Raiņa pirmās dienasgrāmatas ir rakstīta vācu valodā. Pēc 45. gada varēja būt viss kas, pat Ojārs Vācietis, Skujiņš, Arvīds Grigulis varēja būt tautas rakstnieks.

Tagad grib atzīmēt Viļa Lāča simtgadi šogad. Kāpēc šī simtgade tagad būtu nacionāli svarīga?

Kā rakstnieks viņš mani nekad nav interesējis. Mani priekšstati par rakstniecību ir tradicionāli – Buņins, Pasternaks. Rakstniekiem vispār jābūt labējiem. Ja cilvēki ir labēji, viņi vērtē vārdu. Ja viņi ir kreisi…

Bet Ginters Grass ir kreiss…

Ginters Grass nav rakstnieks. Bijušais komunists, kreisais, kura uzvedība 60. gados bija šokējoša. Man liekas, viņš bija tas, kurš brēca pret amerikāņu raķetēm. Viss, ko viņš sarakstījis, ir totāli murgi, varbūt izņemot “Skārda bungas”. Es domāju, ka vācu literatūra ir Rilke. Ir tūkstotis gaismas gadi starp Grasu un Mannu. Tas būtu apkaunojums vācu literatūrai, ja Grass būtu literāts.

Bet Lāci es varu pieņemt kā tādu ārkārtīgi veiklu politiskas prostitūcijas gadījumu. Viņš ir unikāla politiska prostitūta, pie tam tāda, kas vienmēr dzīvo ļoti labi. Viņš bija sociāldemokrāts, viņš rakstīja “Sociāldemokrātam” un “Sociāldemokrāta” nelaime bija tā, ka viņi nemaksāja lielus honorārus. Tad viņš rakstīja “Jaunākām ziņām”, kur metiens bija 220 000. Un viņš pārstrādāja savu “Zvejnieka dēlu” vēlreiz. Viņš pārstrādāja un labi dzīvoja, bija taču dendijs. Cik cilvēki 1938. gadā varēja atļauties ādas mēteli? Kā prostitūta viņš ir interesants, kā rakstnieks viņš ir nulle, kā krievu spiegs – par to var padomāt. Es domāju, ka viņa loma ir pārspīlēta. Viņš nebija vienīgais tāds, jo Latvijā daudzi grupējās ap šo Kultūras draudzības biedrību, kalpoja režīmam, bet par pieklājīgu samaksu, ne idejas dēļ. Kā rakstniekam viņam Latvijā nav nekādas nozīmes. Starp Raini un Vili Lāci ir diena un nakts. Bez Raiņa latviešu nācija vispār nebūtu kā nācija.

Vai apgalvojums, ka latviešiem ir vajadzīgs vadonis, nav tāda publicistiska spekulācija – visu laiku meklēt vadoni un kādu viņa prototipu…

Demokrātija ir domāta tad, ja sabiedrība ir pārtikusi. Sabiedrībai ir jābūt pārtikušai. Jesaja Berlins taču ir teicis, ka demokrātija der tikai ļoti mazam sabiedrības slānim, saujiņai. Cik tad vispār ir tādas demokrātiskas valstis? Varbūt 20, varbūt 30? Demokrātijai ir jābūt priekšnoteikumiem, bet ja to nav…

Vislabākā sabiedrība ir liberāla sabiedrība – tāda, kāda bija līdz 1.pasaules karam – balso tie, kas kaut ko maksā. Ja jūs esat atbildīgs pilsonis, rūpējaties par savu ģimeni, tad jūs varat rūpēties par savu valsti, un jūs no valsts neprasīsiet to, kas valstij nav jādod. Valstij jādod trīs lietas – iekšējā drošība, ārējā drošība, fiskālā politika. Pārējais ir atkarīgs no manis, bet mēs gribam, lai valsts mums visu dod. Tas neder, bet tas rodas no tā, ka demokrātija ir populistiska.

Ko raksta Normans Deivis – gaļēdāji ievēl gaļēdājus, bet veģetārieši ievēl veģetāriešus. Gaļēdāji ievēlēja Hitleru, 46% vāciešu pēdējās vēlēšanās 1933. gada martā balsoja par kanibālu. Vai kaut viens kanclers Vācijā līdz tam bija ieguvis 46% balsu? Gaļēdāji ievēlēja kanibālu demokrātiskā ceļā. Liberālā sabiedrībā tas nevarētu notikt, un turīgā sabiedrībā veģetāriešu ir vairāk nekā kanibālu.

Vai tā nav zināma trivialitāte, mēģināt pierādīt, ka Repše ir vadonis?

To jautājumu, kas ir Repše, ir jāuzdod psihoterapeitiem.

Mūsu sabiedrība ir demokrātiska, tā nav liberāla. Politiķa atbildība ir sludināt saprātīgu mērenību, kompromisu un neaģitēt pie pūļa instinktiem. Viss tas, kas noticis pēdējo desmit gadu laikā, ir noticis tikai tā, kā cilvēki ir vēlējušies, to nav uzspieduši krievu okupanti. Ja kāds ir nelaimīgs, tad tikai pateicoties tam, ka viņš pats pie tā ir vainīgs. Politiķa uzdevums ir pateikt – tas, vai es būšu laimīgs, ir atkarīgs no manis, tas, vai es būšu turīgs, ir atkarīgs no manis. Otrs, ka liela daļa nekad šajā paaudzē nebūs laimīgi un turīgi. Tas slavenais Čērčila jautājums – kā jums tik skaists mauriņš? 400 gadus cirpts, tāpēc skaists mauriņš. Politiķa uzdevums demokrātiskā sabiedrībā ir teikt, ka nekas nenotiek ātri, daudz kas vispār nenotiek. Demokrātija nav par primitīvām vērtībām. Mūsu sabiedrība nav liberāla, bet ir demokrātiska – vispārējā kārtība ir tāda, ka vispirms liberālisms un tad demokrātija, bet mums ir otrādi. Tas nekad labi nebeidzas, bet ir arī zināma cerība. Kurš varēja cerēt, ka mums būs tik laba prezidente. Ko trimda līdz šim deva? Patoloģiskus pļāpas un muldoņas, no kuriem nav jēgas. Kas no viņiem kaut ko Latvijai devuši? Divi trīs cilvēki- Streips, Tērauda… Pārējie – muldoņas. Bet, kurš varēja iedomāties, ka mums būs prezidente ar principiem un kura ir gatava par tiem principiem cīnīties.

Bet attiecībā uz Repši pastāv tāda intelektuāļu pasmaidīšana, atsakoties to analizēt…

Redziet, mēs esam izdzīvojuši visu ko…Ja tas viss nepāries populistiskā sprādzienā, ja nesāksies kustība no apakšas, kas vadoni aizstāv, tad tas viss tā var arī aiziet, tad var arī pasmaidīt. Ja jau sāk izsekot krievu skolniekus, tad sāciet izsekot arī tos, kas iet ar mietiem aizstāvēt vadoni… Ja mēs spējam vērsties pret tām skolnieku demonstrācijām, tad vērsieties arī pret šīm. Krievu skolnieku demonstrācijas neapdraudēja demokrātiju, tās apdraudēja vienu likumu un etnisko kārtību valstī, bet ne demokrātiju. Tās otrās var apdraudēt tiesisko kārtību un principu, ka demokrātijā visam ir jānotiek mēreni. Krievi demokrātiju neapdraud, mēs neesam ne no vienas krievu partijas dzirdējuši, ka viņi negrib parlamentu, bet grib vadoni, nav dzirdēts, ka taisās ņemt mietus, lai cīnītos par Plineru kā vadoni. Viņi draudus nerada. Bet aicinājums ar mietu padzīt parlamentu nav normāla parādība no demokrātijas viedokļa. Neviena demokrātija to nepieļautu. Tas ir populisms, ko apkarotu jebkurā valstī. Aicinājums iet ar mietu pret parlamentu ir pūļa, plebeju demokrātija, kuri mēģina iedomāties, ka kaut kas cits un nevis viņi paši ir vainīgi.


Ginta Grūbe "Latvijas valstij nav 85 gadi" (intervija ar Vitu Zelči)

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!