Pagājušajā nedēļā mani samulsināja kādas žurnālistes jautājums. Nespēšu to nocitēt, bet doma bija šāda: ņemot vērā to, ka Latvijas partijas valsts uzņēmējsabiedrību valdēs joprojām pārstāvjus nozīmē pēc partejiskā kritērija, vai tas nozīmē, ka partiju sistēma ir izgāzusies? Vai partijas jāaizstāj ar kaut ko citu?

Neatceros, ko atbildēju, bet šis jautājums norezonēja ar domām, kas manā galvā virmo jau ilgāku laiku.

Esmu visai pārliecināta, ka pēc 50 gadiem, ja tehnoloģiju un komunikāciju jomā notiks tikpat strauja attīstība kā šobrīd, pasaules attīstītākajās valstīs politisko partiju nebūs kā parādības. Un, visticamāk, 50 gadus pat nebūs jāgaida.

Ja tiek nodrošināti daži priekšnoteikumi, demokrātiskā iekārtā bez partijām gluži labi varētu iztikt. Un, nē, es šeit kā piemēru nedomāju Atēnu demokrātiju. Demokrātijai ir daudz priekšrocību salīdzinājumā ar citām pārvaldes formām, bet viens no pašiem galvenajiem: tā viegli evolucionē, piemērojas jaunām zināšanām un tehnoloģiskām iespējām. Tās attīstības vektors līdz šim ir bijis progresīvs, vērsts uz demokrātijas teorijas ideāliem. Piemēram, tādēļ šobrīd vēlēšanās vairs nav mantas/dzimumu/rasu cenzu vai arī balsu pirkšana netiek uzskatīta par normālu politikas elementu. Kaut kādā brīdī šie jautājumi kļuva par politikas problēmām un tika atrisināti.

Ja ekstrapolē šīs tendences un ņem vērā 21.gadsimta sākuma fantastiskās pārmaiņas komunikācijas iespējās, man ir grūti iedomāties, ka pēc 50 gadiem netiks novērstas jau šodien ļoti pamanāmās problēmas, kuru cēlonis ir meklējams pašā politisko partiju eksistencē. Lūk, dažas no tām:

1. partiju disciplīna kā lēmumu pieņemšanas/publiskās izpausmes modelis, nonivelējot individuāla deputāta saprāta, sirdsapziņas lomu. Tas ne tikai var novest pie kaitīgiem lēmumiem, bet arī sludina konformismu, viendomību, vairākuma diktātu kā vērtības.
2. pirms vēlēšanām partiju uzņemtie pienākumi/solījumi, kurus pēc tam ir jāpilda (vai, vismaz, tiek sagaidīts, ka tos pildīs), neņemot vērā to, ka, sākot strādāt ar attiecīgajiem jautājumiem, politiķi var saprast, ka ne jau šo solījumu izpilde dos vislielāko labumu sabiedrībai. Tik pat slikti, ja pirms vēlēšanām notiek populistiska vairāksolīšana visdažādākajām vēlētāju grupām, jo partijas tūlītējais mērķis – nokļūt pie varas – motivē piemirst par plašākiem jautājumiem.
3. ideoloģiskā pozicionēšanās bez patiesas pārliecības, bet ar vēlmi atšķirties no citām partijām. Nav nekāds noslēpums, ka ideoloģiskās atšķirības starp partijām samazinās teju visā pasaulē. Partiju konkurence nevis šo tendenci padziļina, bet gan orientē atrast vismaz KAUT KĀDAS atsķirības. Partijas politiķi tad ir spiesti šo pozicionējumu (kas nošķir no citām partijām) publiski aizstāvēt, pat ja paši par to vērtīgumu nav pārliecināti.
4. Partijas kā lielas organizācijas ar lielām finansiālām vajadzībām ir viegli pakļaujamas naudas ietekmei. Izņēmums: ja partijas teju pa 70-90% finansē valsts, bet arī tad galveno lēmumu pieņēmēju loks ir šaurs un nereti nopērkams vai, vismaz, ietekmējams ar lielas naudas gravitācijas spēku.
5. Veidojot koalīcijas un koalīcijām pieņemot lēmumus, iespējami kompromisi, kas nebalstās argumentācijā, bet barteros. Labākajā gadījumā: lai katram būtu ko “atrādīt” vēlētājiem. Sliktākajā – lai īstenotu partijas patieso saimnieku intereses.
6. partiju un vēlēšanu pastāvēšanu traucē pieņemt lēmumus argumentatīvā ceļā – partijas ir motivētas PUBLISKI par sensitīviem jautājumiem stingri pozicionēties. Lai gan individuālā līmenī vai strādājot aiz slēgtām durvīm, atšķirību nav vispār vai tās ir nelielas. Tādēļ par īpaši jūtīgiem jautājumiem, kuriem visvairāk būtu vajadzīgs pārdomāts risinājums, vismazāk ir iespējama racionāla publiska diskusija. Līdzīgi notiek ar vēlētājiem – kuri arī var tikt polarizēti ne jau tādēļ, ka viņiem būtu ļoti skaidrs un pārdomāts viedoklis kādā jautājumā, bet gan tādēļ, ka pirms vēlēšanām attiecīgo tēmu kā atšķirības zīmi ir izvilkusi kāda no politiskajām partijām.
7. Partijām ir ļoti limitēti intelektuāli resursi attiecībā uz pārvaldes kontroli/ietekmēšanu. Maz zināšanu, maz kompetentu cilvēku, salīdzinājumā ar ierēdņiem, kas ar attiecīgajiem jautājumiem strādājuši desmitgadēm. Nav arī daudz labu ideju par to, kas būtu sistēmā jāmaina (izņēmums: ja vien laimīgas sagadīšanās rezultātā kāds partijas biedrs ir arī lielisks attiecīgās nozares eksperts). Tādēļ partiju virzīti ministri nereti tik “veiksmīgi” inkorporējas nozarē pastāvošajā sistēmā, ka pilda tikai ierēdņu sarakstītu dokumentu parakstīšanas un partijas sponsoru interešu apkalpošanas funkciju.
8. par spīti Nr.7., politisko lēmumu pieņemšanā maz iespēju kā līdztiesīgiem dalībniekiem iesaistīties cilvēkiem, kas nebūtu saistīti ar partijām, bet labāk zinātu nozares problēmas nekā partiju pārstāvji.
9. partiju esamība rada motivāciju trivializēt pilsonisko līdzdalību tikai uz dalību vēlēšanās – tendence uzskatīt, ka pēc vēlēšanām “galvenais lēmumu smagums” ir jāiznes partijām. Pat ja tās to intelektuāli nespēj, ir pakļautas naudas varai, pirms vēlēšanām sasolījuši muļķīgas lietas utt.
10. neskatoties uz to, ka vēlēšanās kandidē vairākas partijas, Nr.2 un Nr.3 nozīmē, ka vēlētājiem ir mazas izvēles iespējas. Pat ja mainās partiju līderi, līdz ar viņiem reti mainās partiju pārējie līmeņi, radot pilsoņos iespaidu (pamatotu), ka vēlēšanas neko nemaina – tikai uz brīdi partiju elites var apmainīties ar izvietojumu pozīcijā/opozīcijā.
11. ja partija ir veidojusies ap šauru līderu grupu vai kā biznesa projekts, tajā arī vēlāk ir teju neiespējami iedzīvināt patiesas iekšējās demokrātijas tradīcijām.
12. partiju un vēlēšanu esamība jau pati par sevi producē mītu, kas traucē pilsoņiem apzināties, ka Nr.2, Nr.3, Nr.6 un Nr.9, nav neizbēgami demokrātiskas iekārtas elementi. Partijas šos mītus vēl pastiprina vai savu patieso vājumu slēpj ar manipulatīviem paņēmieniem, kas maz atšķiras no propagandas.
13. ir acīmredzams, ka 21.gadsimta sākuma loģika ved aktīvus pilsoņus prom no lielām hierarhiskām organizācijām, t.sk.politiskām partijām, tā pastiprinot jau pagājušā gadsimta beigās novērotās tendences, kur strauji rūk partiju biedru skaits. Neskatoties uz to, partijām joprojām ir dominējošā politikas organizatoru loma.
14. Ne tikai Latvijā tieši politiskās partijas ir starp tām organizācijām/institūcijām, kurām pilsoņi uzticas vismazāk, bet joprojām tieši šīm organizācijām tiek piešķirta milzu vara.

Šīs partiju sistēmas “blaknes” nav nekāds noslēpums. Dažām no tām (piemēram, naudas varai, neuzticēšanās pakāpei partijām, mazajam biedru skaitam, iespējai iesaistīties politikā arī savādākā veidā, ne caur partijām) tiek piedāvāti vairāk vai mazāk (ne)sekmīgi risinājumi esošās sistēmas ietvaros, citām risinājumu nav, saglabājoties vēlēšanām un tajās dominējot partijām. Tie risinājumi, kas domāti partiju stiprināšanai, īstermiņā var dot labumu (salīdzinot ar status quo), bet ilgtermiņā izskatās pēc cīņas ar vējdzirnavām. Saukārt, katrs blakņu risinājums, kas attīsta partijām alternatīvas lēmumu pieņemšanas formas, tuvina “partiju ēras” galu.

Jau tagad partiju nozīme dažādu valstu politiskajos procesos ir stipi vien atšķirīga. Šveicē, cik zinu, parlamentārais darbs ir pusslodzs darbs, valdību veido partijas proporcionāli vēlēšanu rezultātiem (iesaistot teju visu partiju pārstāvjus – nav pozīcijas/opozīcijas mūsu izpratnē), svarīgi lēmumi tiek pieņemti referendumos.

Rezultātā, domāju, soli pa solim nonāksim līdz iekārtai, kur partijas kā parādība “būs atmirušas” vienkārši tādēļ, ka tām nebūs funkciju, ko veikt. Jau šobrīd tās lielā mērā pastāv dēļ inerces (piemēram, tās nostiprinātas dažādu valstu konstitūcijās, vēl nav notikusi partiju nozīmes relativizācija akadēmiskajā literatūrā utt.) un tādēļ, ka šobrīd ir radušies tikai iedīgļi to nākotnes aizstājējiem. Bet pakāpeniski šie iedīgļi (lēmumu pieņemšana, izmantojot deliberatīvas, uz konsensu orieņtētas metodes; viedokļu/ekspertīzes aglomerēšana internetā; pilsoniskā nevis partejiskā kontrole pār nozaru administratoru darbu) pārvērtīsies par daudz demokrātiskākām un efektīvākām sabiedrības pārvaldīšanas formām nekā spēj piedāvāt politiskās partijas.

Ja man būtu jāiztēlojas demokrātijas nākotne, tad, šķiet, ka tajā pilsoņiem (varbūt katram, kam rūp attiecīgā sabiedrība!) būs šādas iespējas:

– regulāri izvēlēties nevis amorfus kolektīvus (partijas), bet konkrētus cilvēkus konkrētiem augstiem amatiem (kuri apveltīti ar īpašu varu – piemēram, pilnvaroti rīkoties ārkārtas situācijās, iecelt citus publiskā sektora darbiniekus utt.). Manā blogā jau ir bijusi fantāzija par šādu modeli – skat. šeit.

– plašākas līdzdarbošanās iespējas lēmumu apspriešanā/pieņemšanā, pēc pašorganizēšanās un kompetenču principa – līdzīgi kā tika sarakstīta vikipēdija. Tas nozīmē, ka kļūs IEVĒROJAMI grūtāk šos jautājumus “izmanipulēt” kādu šauru interešu labā, ja šīm interesēm ienlaikus nebūs labi argumenti.

– daudz labākas iespējas darīt savu iedokli zināmu lēmumu pieņēmējiem, turklāt paši lēmumu pieņēmēji strādā pēc pilnīgi citiem principiem. Šajā blogā bija vēl viena mana fantāzija – šoreiz par to, kā vajadzētu izskatīties ministriju darbam vēl pirms būs pagājuši 50 gadi.

– redzēt, ka lielākā daļa svarīgo/stratēģisko lēmumu tiek pieņemti nevis ar vairākuma balsojumu, bet izmantojot deliberatīvas procedūras (ar moderatoru, kam jāmeklē konstruktīvais un diskusija jāvada uz konsensu nevis konfrontāciju). Līdzīgi eksperimenti ir notikuši arī Latvijā.

– atbilstoši savām interesēm un zināšanām, iesaistīties svarīgu lēmumu pieņēmēju (gan lokālā, gan valsts līmenī) darba uzraudzīšanā.

Rezumējot: robeža starp pilsoņiem un lēmumu pieņēmējiem būs daudz mazāk izteikta.Iespējams, ka reāli politika rūpēs un tajā iesaistīsies pat vēl mazāk cilvēku nekā šobrīd piedalās vēlēšanās, toties katram būs iespējas, nodemonstrējot savu kompetenci, kaut ko valsts funkcionēšanā uzlabot. Līdzīgi kā ir iespējams uzlabot Vikipēdiju.

Alternatīvas partiju pārvaldei iezīmējas pakāpeniski (toties aizvien pieaugošā tempā). Uzskatāmu alternatīvu trūkums traucē pat iedomāties, ka lielā sabiedrībā demokrātija bez partijām ir iespējama. Pat vairāk- tāda demokrātija var nozīmēt gan labākus lēmumus, gan plašākas iesaistīšanās iespējas, gan daudz lielāku lepnumu par kopīgi izveidoto sistēmu.

Tēze, ka bez partijām nav demokrātijas, ir taisnība šodien, bet tā nav taisnība vēsturiski – ne pagātnē, ne nākotnē. Partijām ir bijusi liela pozitīva nozīme pēdējo gadsimtu vēsturē, bet šobrīd tās ar katru gadu straujāk kļūst par pagātnes reliktu. Tas nav nekas tāds, par ko pārdzīvot. Ja transformācijas ir uz labu (=risina 14 manis piesauktās problēmas), tad nākotnes cilvēki, visticamāk, 20.gadsimta un 21.gadsimta sākuma politikas procesus raksturos par tik pat defektīvu demokrātiju kā mēs raksturojam laikus, kad tikai nelielai iedzīvotāju daļai bija balsstiesības.