Foto: Peter Stinson
Latvijas politiķi rada par sevi ilūziju kā par atbildīgiem darba pirmrindniekiem, kuri vispirms paši rada problēmas un tad veiksmīgi rāda “bauriem”, kā ar tām cīnīties.
Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijas politiskā elite ir mērķtiecīgi centusies atgriezties pie 1918.gadā izveidotās republikas vērtībām. Valstiskā pārmantojamība ir nenoliedzami svarīga starptautiski tiesiskās suverenitātes saglabāšanai, tomēr līdz ar starptautiskās suverenitātes un 1920.gada Satversmes pārmantošanu Latvijai ir vilkušās līdzi gan 1920–1930.gadu nelaimes, gan arī izaicinājumi, kurus aukstā kara beigas un vispasaules brīvā tirgus režīms uzspieda valstīm neatkarīgi no to lieluma. Satversmes tēvi, strādājot pagājušā gadsimta sākumā, pauda ne tikai kontinentālās Eiropas tiesību tradīcijas, bet — vēl jo svarīgāk — Eiropas kopējās vērtības. Tāpēc pēc vēsturiskajiem 1989.gada notikumiem Latvijas valstiskuma atjaunotāji, dzīvodami totalitārisma apstākļos, pat neapjauta, ka Rietumeiropas valstu politiķu un vēlētāju attiecības nosaka citas vērtības. Proti, Latvijas atjaunotā valstiskuma autori neapzinājās, ka, atjaunojot 1920.gada Satversmi un izdarot tajā nepieciešamās izmaiņas[1], viņiem 1990.gadu sākumā bija jāiepazīstas arī ar valdošajām demokrātisko režīmu vērtībām Rietumeiropā. Labojot Satversmi un neveicinot demokrātiskās kultūras pilnveidošanos (to bija grūti prasīt no totalitārismu pārdzīvojušajiem), 1990.gadu sākuma Latvijas politiķi aizsāka pilnveidot politikas saturu, kurš tikai veicināja padomju labāko tradīciju bezatbildību un valsts varas mazspēju.
“Esmu stabilitātes garants”
1963.gadā, aukstā kara vidū, kad Latvijas iedzīvotāji bija spiesti pievienoties padomju režīma ideoloģiskajai cīņai pret “vispasaules imperiālismu”, Geibriels Almonds (Gabriel Almond) un Sidnijs Verba (Sidney Verba) centās atrast atbildi jautājumam: kādai ir jābūt politiskajai kultūrai, lai funkcionētu liberāla demokrātija[2]? Autori uzskatīja — lai pienācīgi darbotos demokrātisks režīms, tam ir jābūt tiesiskam (leģitīmam iedzīvotāju skatījumā), konstitucionālajiem un institucionālajiem jautājumiem ir jābūt vispārpieņemtiem, jo par valsts uzbūvi (polity) valsts efektīvas darbošanās labā nav jādiskutē.
Latvijas publiskajā telpā diemžēl joprojām turpinās diskusija par konstitucionālajiem un institucionālajiem jautājumiem, kamēr politikas satura (policy) jautājumi netiek diskutēti un tos bez plašākām diskusijām dažkārt arī slepeni nolemj valdības līmenī[3]. Tā jautājumi, kas skar visus sabiedrības locekļus, piemēram, smēķēšanas aizliegšana publiskās vietās vai profesionālas armijas ieviešana, nemaz nenonāca publisko diskusiju telpā. Latvijas izpildvara šādi uztur t.s. “sakārtotāja” tēlu, kurš patiesībā veicina bezatbildīgu politiku un vienlaicīgi ļauj ērti apkalpot sevišķo grupu intereses. Ļoti uzkrītoši šāda interešu grupu apkalpošana Aigara Kalvīša valdībai izpaudās 2006.gada beigās, izmantojot Saeimas brīvdienas un Satversmes 81. panta kārtībā mainot drošības likumus. Šajā gadījumā postpadomju Latvijas iedzīvotājiem veicās, jo Valsts prezidenta amatā vēl atradās Vaira Vīķe—Freiberga, kura nav LPSR nomenklatūras pārstāve[4].
Turpinot nepārtraukto diskusiju par valsts uzbūves (polity) tēmām, Latvijas politiķi rada par sevi ilūziju kā par atbildīgiem darba pirmrindniekiem, kuri līdzīgi komjaunatnei vispirms sev rada problēmas, lai pēc tam veiksmīgi “bauriem” rādītu, kā ar tām jācīnās.[5] Latvijas politiskā elite, sekojot PSKP tradīcijām un nomainot komunisma paradīzi ar saukli par “pareizajiem cilvēkiem”, baro Latvijas pilsoņus ar neizpildāmu uzdevumu solījumiem[6]. Šāds novērojums pirms deviņiem gadiem bija Aivaram un Ausmai Tabuniem: “daudziem sabiedrības locekļiem ir paternāla izpratne par demokrātiju — viņi uzskata, ka, “pareizajiem” cilvēkiem nonākot pie varas, situācija uzlabosies”[7], bet acīmredzot Latvijas pilsoniskās aprindas ir pārāk kūtras, lai saprastu, kur tad patiesi slēpjas Latvijas pilsoniskās neuzticēšanās valdībai problēmu saknes. Šādi Latvijas pilsoniskās sabiedrības grupas bez spiediena uz izpildvaru, lai tā risinātu primāros jautājumus, nodarbojas ar sekundāras dabas jautājumiem, un piemēram, avīžu lappusēs sevišķi gados vecākiem ļaudīm kā vienīgo pozitīvo lietu šajā valstī ļaujot baudīt “mītiskos Ulmaņa laikus”.
Patiesībā Latvijas iedzīvotāji ir neapmierināti ar rīcībpolitikas rezultātu (policy output), un tas visspilgtāk izpaudās t.s. lietussargu sanāksmes laikā. Salīdzinot Latviju ar Igauniju un Lietuvu vai Skandināvijas un Rietumeiropas valstīm, Latvijas ierindas pilsoņi nesamēro valstu uzbūvi, bet gan labklājības, korupcijas, cenu un nodokļu politiku. Kamēr Latvijā nekritiski un dažkārt sasteigti tiek diskutēts par vēlēšanu likuma izmaiņām[8], citu valstu pilsoņi ir uzmanīgi. Piemēram, Venecuēlas prezidents Hugo Čavess (Hugo Chavez) 2007.gadā izsludināja referendumu ar mērķi mainīt konstitūciju, kas viņam ļautu turpināt būt prezidenta amatā ilgāk nekā divus termiņus, tomēr vairākums Venecuēlas pilsoņu noraidīja šādu piedāvājumu. Arī G.Almonds un S.Verba tālajā 1963.gadā atklāja, ka tikmēr, kamēr iedzīvotāji nav mierā ar demokrātiskās sistēmas rezultātiem, tie turpina gaidīt un meklēt ideālo vadoni.[9]
Pašiem politiķiem šāda fiktīvas atbildības un valstiski svarīgo uzdevumu mīta uzturēšana ir izdevīga. Politiķu melīga atbildības uzņemšanās par nekonkrētas tautas (kas ir tauta?) interesēm tikai dezorientē vēlētājus un atsvešina pilsoņus no līdzdalības demokrātiska režīma pašpārvaldē. Mainīt Satversmi bez divu trešdaļu vairākuma organizēšanās dažādu Saeimas politisko spēku vidū ir neiespējami. To Latvijas politiķi zina un tāpēc spēj pieņemt lēmumus, kas ir izdevīgi tikai šauram personu lokam, kamēr nozīmīgākie politikas satura jautājumi tiek ļoti izdevīgi atstumti malā. Vienīgi sajūtot sabiedrības spiedienu, Saeimas un valdības politiķi ir gatavi “neērto” jautājumu diskusijai. Ļoti zīmīgi, bet pēc tam kad Vairas Vīķe—Freiberga apturēja drošības iestāžu likumus, toreizējais premjers Aigars Kalvītis (TP) uzreiz paziņoja, ka līdz 2008.gada 1.janvārim Latvijā tiks ieviesta obligātā sākumdeklarēšanās sistēma[10]. Līdzīgi notika pēc 14.oktobra piketa pie Saeimas, kad koalīcijas deputāti paziņoja par Korupcijas novēršanas un apkarošanas (KNAB) priekšnieka Alekseja Loskutova atstāšanu amatā.
Šodienas Latvijas publisko finanšu sistēmas un demokrātiskā režīma mūsdienīgai funkcionēšanai patiesībā ir akūti nepieciešama trīs jautājumu risināšana. Pirmkārt, lai Valsts ieņēmumu dienests (VID) varētu runāt par realitātei atbilstošu iedzīvotāju finanšu līdzekļu izlietojumu, ir nepieciešama mantiskā un nodokļu sākumdeklarēšanās sistēma. Otrkārt, lai samazinātu nesamērīgu interešu grupu ietekmi uz politiskajām partijām, ir nepieciešams mainīt partiju finansēšanas modeli, uzsākot partijas finansēt no valsts budžeta un liekot Tautas partijai un LPP/LC samaksāt sodu par vēlēšanu kampaņas pārtēriņu[11]. Visbeidzot būtu jāveic grozījumi Krimināllikumā, lai šādi aizstātu Latvijā tradicionālās „ģimeņu autoritātes” ar likuma un racionālas autoritātes varu, un uz Ministru kabineta sēžu zāles sienas rakstītie viedie vārdi “Viens likums, viena taisnība visiem” patiesi tiktu ievēroti, nevis piemēroti koalīcijas vairākuma untumiem[12].
Likumsakarīgie satricinājumi
Latvijas politiskie un ekonomiskie satricinājumi 2007.gadā bija likumsakarīgi, jo tie skaidri atspoguļoja Latvijas varas elites nepietiekošo izpratni par demokrātisku pārvaldi. Kaismīgākie Eiropas liberālo vērtību aizstāvji, aicinot atlaist Saeimu, velk paralēles ar Eiropas vecajām demokrātijām un norāda, ka Eiropas Rietumu daļā tādas lietas kā Latvijā gan nevarētu notikt. Bet šāds salīdzinājums nav īsti godīgs pret pašu salīdzināšanas kategoriju metodi. Proti, salīdzināt Latviju ar Rietumeiropas valstīm būtu tas pats, kas, interesējoties par augļu cukura saturu, salīdzināt banānus un sīpolus. Piemēram, atšķirībā no Rietumeiropas kaimiņiem, Latvijā VID īsti nepārzina reālo Latvijas iedzīvotāju mantisko stāvokli, un kā apliecinājums valsts tiesībsargājošo iestāžu mazspējai tika radīts KNAB, jo citādi Latvijā nebija iespējams pārcirst tradicionālo korporatīvo saišu Gordija mezglu.
Lai apzinātos, ka valsts administrācijas rīcība atbilst Satversmei, 2007.gadā pēc sīvām debatēm par atbilstošāko tiesībsarga amata kandidātu beidzot tika nodibināts Tiesībsarga birojs. Savukārt valdošās elites vērtību pārstāvji turpina dzīvot “Jēkaba ielas varas burbulī” un tā vietā, lai vismaz noalgotu zinošus sociālo zinātņu ekspertus, kas izskaidrotu uzticības krīzes iemeslus Latvijā, turpina meklēt vainīgos „tīklveida” struktūrās, ceturtajā varā vai citās mītiem apvītajās “melnajās avīs”.[13]
Latvijas sabiedrības neuzticība valdībai patiesībā slēpjas lielas daļas iedzīvotāju zināšanu trūkumā par pilsoniskajām vērtībām, un tas atspoguļo šodienas valdošās elites astoņpadsmit gadu laikā neizdarītos mājas darbus. Valdošās elites cerības, ka Latvijas pilsoņi iemācīsies demokrātiskas sabiedrības spēles noteikumus, reizi četros gados piedaloties Saeimas, pašvaldību un Eiropas parlamenta vēlēšanās, ir tikpat aušīgas kā trenerim, kurš pamet bērnus ar bumbu laukumā un ļauj viņiem bez padoma bumboties, tā cerot, ka no tiem izaugs lielmeistari. Ja bērni redz, ka citu treneru trenēti bērni gūst labākus sasniegumus, tad pašu treneris bērnu acīs ierasti zaudē uzticību, kuru var atgūt tikai ar jaunu brīnumu solīšanu. Vēl ir iespējama arī vecāku iejaukšanās un attiecīgu lēmumu pieņemšana, un tad mums ir jāvelk nozīmīgas paralēles reālajā dzīvē ar Latvijas sabiedrotā un stratēģiskā partnera ASV rīcību pagājušā gada rudenī.
Uzticības stikla siena
Uzticības kredīta iegūšana un zaudēšana šodienas informācijas piesātinātības laikmetā ir saistīta ar valdošās elites spēju algot sava aroda sabiedrisko attiecību pratējus. Masu politikas laikmets ar elektronisko masu saziņas palīdzību rada ilūziju par pārvaldes visuresamību. Patiesībā vienkāršiem vēlētājiem šāda informācijas plūsma cik ātri ietek pa vienu ausi iekšā, tikpat ātri iztek pa otru ausi ārā. No vienas puses, šāds “neizglītots” vēlētājs, iespējams, apvainosies, ka mēs viņu nosaucam par “neizglītotu”, bet arī niķīgi bērni apvainojas, kad viņiem vecāki uzliek pienākumu sistemātiski gatavot mājasdarbus[14]. No otras puses Latvijas šodienas demokrātiskās vērtības nepārzinošie politiskās elites pārstāvji turpina populistiski apelēt pie tautas interesēm, šādi manipulējot ar sabiedrisko domu un divkosīgi turpinot melot sev un sabiedrībai, ka viņi kaut ko dara pilsoniskās sabiedrības izglītošanas labā. Valstij patiesībā nav nepieciešams pildīt pilsoniskās sabiedrības pienākumus, jo valsts liberālā demokrātijā izpilda vidutāja funkcijas. Pretēji vidutāja jēdzienam šodienas politiskā elite ir izveidojusi elitāri korporatīvas grupas, kuru izdzīvošana ir tiešā veidā atkarīga no t.s. piekļūšanas administratīvajiem resursiem, un šāda nevienlīdzība starp korporatīvajām grupām tikai veicina neuzticību sabiedrībā. Tāpēc, lai vēlētāju deleģēta varas elite atgūtu uzticību, ir nepieciešams veikt virkni neatliekamu uzdevumu, ko kaimiņi igauņi un lietuvieši izdarīja jau pagājušā gadsimta 1990.gadu sākumā un kas gadu no gada attālina mūs no mūsu kaimiņu sasniegumiem ekonomisko, e-pārvaldes un politisko brīvību jomā.[15]
Nav nepieciešams jaukt primāros uzdevumus ar sekundārajiem, un vispirms ir jāveic tie uzdevumi, kas ļautu pilnībā testēt konstitucionālā satvara (t.i., arī vēlēšanu likuma) pozitīvās un negatīvās īpašības. Mantas un nodokļu sākumdeklarēšana ir pirmais uzdevums, kurš nozīmīgi uzlabotu valsts spēju efektīvi darboties, samazinot korupciju (valsts nozagšanu) un šādi vairojot tiesiskumu iedzīvotāju acīs. Tikai tad, ja valdošā elite spēs vienoties šo lēmumprojektu pieņemšanā tuvākā pusgada laikā, varēsim beidzot runāt par Latvijas liberāldemokrātisku attīstības ceļu. Pretējā gadījumā šodienas politiskās elites komjauniešu stila “valsts notrallināšana” turpināsies. Pēdējā attīstības scenārija gadījumā var rasties ļoti pamatots jautājums, kāpēc šāda SIA „Latvijas Republika” vispār ir nepieciešama.
_________________________
[1] Pēc neatkarības atjaunošanas Satversmē kā vieni no pirmajiem tika ieviesti sekojoši konstitucionāli uzlabojumi — 5% ievēlēšanas barjera, četru gadu Saeimas sasaukuma termiņš, un, parakstot ANO Cilvēktiesību deklarāciju, arī cilvēktiesības ieguva sev pienācigu vietu Latvijas konstitucionālajā satvarā.
[2] Almond, Gabriel/Sidney, Verba: The Civic Culture. Political Attitudes and Democracy in Five Nations, Princeton 1963
[3] Rēcs, Aksels: Demos, kratos, evimeria, http://www.politika.lv/index.php?id=14414, 28.08.2007
[4] 2007.gada 10.martā Valsts prezidente Vaira Vīķe—Freiberga pirmoreiz Latvijas vēsturē izmantoja savas Satversmes 72.pantā paredzētās tiesības un apturēja drošības iestāžu likumu publicēšanu.
[5] Jura Bojāra Satversmes grozījumu projekts, kā arī Jāņa Urbanoviča (Saskaņas Centrs) priekšlikums par atsaucamo deputātu intervijā žurnālam Nedēļa, 23.4.2007, Daiņa Īvāna atbalsts tautas vēlētam prezidentam un ekspremjera Aigara Kalvīša atkārtoti ierosinātā diskusija par tautas vēlētu prezidentu, kamēr Jānis Urbanovičs dod priekšroku mažoritārai vēlēšanu sistēmai
[6] Intervija ar ekspremjeru Andri Bērziņu 2001. gada 9. martā Latvijas Vēstnesī, ar Ivaru Godmani Kurzemniekā 2005.gada 28. martā un Ingrīdas Ūdres uzruna LZS kongresā 2003. gada 1. martā
[7] Tabuns, Aivars / Tabuna, Ausma: Estranged Europeans – sociological investigation of Latvian society; in: Humanities and Social Sciences 1(22)/99, S.26ff. Oriģināls angļu valodā: „many people in society have a paternalistic perception of democracy, believing that ,if the right people are in power’, the situation will improve“
[8] 2007. g. 31. maijā notika Vēlēšanu reformas biedrības dibināšanas sanāksme. Valdes priekšsēdētājs
ir Rīgas Domes Jauna Laika deputāts Valdis Liepiņš, izpilddirektors Indulis Bērziņš, www.velref.lv
[9] Putniņa, Aivita: Strādāsim vai noalgosim Antiņu? Intervija
http://www.politika.lv/index.php?id=7814 , 11.09.2001
[10] Valdība akceptē fizisko personu īpašumu un ienākumu deklarēšanas kārtību, LETA, 20.03.07
[11] KNAB 13.09.2007 lēmums Nr. 1/8953 par 2007. gada 24. maija administratīvo pārkāpumu lietā Nr. 870/1-24/65
[12] Makss Vēbers par līdzīgu tradicionālās autoritātes pāreju uz racionāli tiesisku autoritāti runāja jau 19.gs. beigās un 20.gs. sākuma Vācijā. Max Weber, Parlament und Regierung im neugeordneten Deutschland. Zur politischen Kritik des Beamtentums und Parteiwesens, Duncker & Humblot, München, Leipzig 1918., Wirtschaft und Gesellschaft, Tübingen, 1985. Teil 1, Kapitel 1, § 16; Kapitel 3.
[13] Guntars Laganovskis, NVO un valsts. Vai sabiedrotie?, Latvijas Vēstnesis Plus, 01.12.2005; Ervīns Labanovskis,Vai ir iespējams atjaunot sabiedrības uzticību Valsts varai?, Delfi, 2007. gada 2. novembris.
[14]Veiko Spolītis un Dr. Aksels Rēcs, Ilgas pēc nevainīgas politikas, http://www.politika.lv/index.php?id=13808, 2007. gada. 27 martā. Online komentāros ar segvārdu „Aita“ kāds lasītājs izteicās: “Mani gluži vienkārši aizvaino apgalvojums : „Daļai Latvijas sabiedrības ir psiholoģiski grūti apzināties, ka viņi ir atkrituši kalpa, strādnieka vai „biroja žurkas” kārtā (…) Tāpēc, neskatoties uz demokrātiskā režīma panākumiem (…), iedzīvotāji atsvešinās no politikas. Gandrīz ceturtā daļa Latvijas vēlētāju nespēj apzināties savu spēju varējumu tirgus ekonomikas apstākļos, veicina formālas politiskās kultūras fona atražošanu un kalpo par auglīgu augsni dažādajām „sazvērestības teorijām““.
[15] Skat: http://www.freedomhouse.org/uploads/fiw08launch/FIW08Overview.pdf 16.lpp. un http://www.heritage.org/research/features/index/chapters/pdf/index2007_
RegionB_Europe.pdf 2.lpp., un http://unpan1.un.org/intradoc/groups/public/documents/UN/UNPAN028607.pdf 20.lpp.