Raksts

Demogrāfija kā pseidoproblēma


Datums:
22. aprīlis, 2011


Autori

Iveta Kažoka


Demogrāfija ir tēma, ko līdz šim mērķtiecīgi ignorēju. Tas nenozīmē, ka neuzskatu to par svarīgu. Piemēram, pilnīgi piekrītu, ka demogrāfiskās tendences ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kas jāņem vērā, veidojot sociālās drošības sistēmas tā, lai tās spētu funkcionēt ilgtermiņā.

Taču nupat demogrāfija kā tēma ir izkārpījusies no kategorijas “tendences” un pārcēlusies uz kategoriju “steidzami risināma problēma”. Pat vairāk – tā kļuvusi par Latvijas politiķu mīļāko apspriešanas objektu. Ar nepārprotamu uzsvaru uz bērnu dzimstības palielināšanu. Un intensitāte pēdējās nedēļās ir tik baisi augsta, ka vairs nespēju klusēt.

Mani notiekošais reizē smīdina un tracina. Amizanti vērot, ar kādu entuziasmu politiķi ir metušies RISINĀT problēmu (?) apstākļos, kad risinājumu atdeve labākajā gadījumā (!) varētu būt pēc kādiem 19 gadiem. Taču vienlaicīgi šie ķimerēšanās mēģinājumi ir ārkārtīgi kaitinoši tādēļ, ka tie izgaismo Latvijas politikas un sabiedrības pašas sliktākās iezīmes.

Šis bloga ieraksts tad būs veltīts šīm iezīmēm. Man nav laika savilkt tās visas kopā vienā saistītā tekstā, tādēļ izņēmumu kārtā piedāvāju fragmentāras impresijas par iezīmēm, kas mani kaitina VISVAIRĀK. Personīgi man vissvarīgākās šķiet Nr.2, Nr.4, Nr.10., Nr.11, Nr.13. un Nr.15.

  1. Domājam savās robežās, ignorējam globālo kontekstu.

    Globālais demogrāfiskais konteksts (vikipēdija):

    Vai šis grafiks nav liecība tam, ka planētas pārapdzīvotība cilvēcei kopumā varētu būt lielāka problēma nekā iedzīvotāju skaits katrā atsevišķā valstī? Vai tiešām nebūtu normāli sagaidīt, ka politiķi vismaz mēģinās savilkt sakarības starp pārtikas krīzēm, klimata pārmaiņām un šīm demogrāfiskajām tendencēm? Vai, metoties MĒRĶTIECĪGI palielināt jaundzimušo skaitu katrā valstī atsevišķi, nevajadzētu apsvērt, cik tas ir/nav atbildīgi pret tām pašām nākamajām paaudzēm (līdz brīdim, kad nav skaidrs, kas īsti notiks ar klimatu un kā saražot tik daudz pārtikas, lai bērniem visur būtu ko ēst)?

  2. Uzskatām par pieņemamu agresīvu iejaukšanos cilvēku privātajā izvēlē

    Man ir grūti iedomāties vēl personiskāku un atbildīgāku lēmumu kā izvēle laist pasaulē bērnu. Vai izvēle nelaist pasaulē bērnu. Ziniet, politiķi, žurnālisti un visi citi līdzcilvēki – jums nav nekādu morālu tiesību nosodīt cilvēkus, kas pieņem otro lēmumu! Cilvēks, kuram nav bērnu vai ir viens bērns, nav ne ar ko morāli sliktāks par daudzbērnu ģimenes māti/tēvu. Viņš/a tāpat maksā nodokļus, lai varētu pastāvēt izglītības sistēma, bērnu pabalsti, veselības aprūpe, nodokļu atvieglojumi ģimenēm ar bērniem u.tml. Viņam/i nav par ko justies vainīgai.

    Bet publiskā retorika par demogrāfijas jautājumiem, kā arī daži no priekšlikumiem (bezbērnu nodoklis, piemēram) kā reizi orientē uz stereotipu, ka bērnu skaits ir pielīdzināms morālam nopelnam. Cilvēkus, kuriem ir daudz bērnu, ir jācildina tikai šī paša fakta dēļ, kamēr cilvēkus, kuriem nav vai ir 1 bērns, jākaunina un jāskubina “ražot” vēl.

    Vienīgais, kā gribu uz šādu retoriku atbildēt: rokas nost no manas personiskās izvēles! Pietiek ar to, ka teju viss reklāmas bizness ir vērsts uz spēlēšanu ar cilvēku nedrošību par savu identitāti un nepilnvērtības kompleksu iedēstīšanu- tā tik vēl trūka, lai vēl arī politiķi sāktu borēt, kā kam būs dzīvot un kad dzemdēt.

    Kamēr cilvēcei nedraudēs izmiršana, personīgi es atsakos pieņemt, ka man būtu MORĀLS pienākums laist pasaulē bērnus. Un man neizskatās, ka cilvēcei tuvākajos 90 gados draud izmiršana pārāk maza bērnu skaita dēļ. ANO, starp citu, piekrīt.

    (grafika avots:vikipēdija).

  3. Ķeramies pie atraktīvākajām, šķietami vienkāršākajām tēmām, nevis risinām svarīgākās

    Politiķis nav nekāds politologs, filozofs vai antropologs, kas var atļauties daudz sava laika veltīt problēmai, kura jebkurā gadījumā 19 gadu (ok, 18 gadu un 9 mēnešu) perspektīvā nevar tikt atrisināta.

    Atvainojiet, cienītie politiķi, ja slāpēšu jūsu entuziasmu, bet Jūsu galvenā misija tieši šobrīd ir gādāt par to, lai mazinātos šaušalīgie bezdarba rādītāji Latvijā un mazāk cilvēku pārceltos uz citām valstīm (paķerot līdzi arī nākotnes “nodokļu maksātājus”)! TĀ ir galvenā Latvijas problēma (es pat teiktu – katastrofa), kas gan īstermiņā, gan ilgtermiņā var nodarīt lielāku kaitējumu nekā salīdzinoši nelielais pēdējās desmitgadēs Latvijā dzimušo bērnu skaits. Ļaut politiķiem šādos apstākļos par galveno Latvijas problēmu pasludināt demogrāfiju nozīmē ļaut viņiem novērst uzmanību un izvairīties no atbildības par svarīgo.

    Stulbi un bezatbildīgi.

    PROTAMS, ka demogrāfiskās tendences ir jāzina un uz tām jāreaģē – bet tās pārspīlējot (vai pārspīlējot reālās iespējas uz tām reaģēt), risks ir noignorēt vēl daudz svarīgākas un tūlīt risināmas problēmas.

  4. Primitīvisms. Problēmas risinām no nepareizā, bet vieglāk saskatāmā gala

    Līdz šim dzirdētā politiķu retorika liecina, ka tiek pastiprināti domāti veidi, kā ar dažādiem administratīviem paņēmieniem veicināt dzimstību. Ar dzimstību saprotot acīmredzot dzemdību skaitu. Jo dzemdību vairāk, jo veiksmīgāk politiķis situāciju “atrisinājis”.

    Negribu nevienu apbēdināt, bet tas ir neaprakstāmi stulbi. Kam būs jebkāds ieguvums situācijā, kad sieviete dzemdēs bērnu, lai, teiksim, gadu saņemtu māmiņu algu, bet pēc gada, nonākot apstākļos, kad nav darba un par ko uzturēt bērnu, pārcelsies uz dzīvi citā valstī? OK, nodrošināsim ar lielākiem pabalstiem visus 18 gadus … bet kas notiks vēlāk? Ja dzīve Latvijā būs dranķīga un jaunietis nevarēs atrast darbu, tad gan māmiņu, gan jauno “nodokļu maksātāju” jebkurā gadījumā šeit neviens nenoturēs.

    Vai tad nav acīmredzami, ka demogrāfisko problēmu “risinājums” nav mehāniska dzemdību skaita palielināšana, – ka tas ir jautājums, vai varam piedāvāt tādu valsti, kurā cilvēki vēlētos dzīvot gan bērnībā, gan vēlāk?

    Iespējas. Toleranta attieksme. Drošība sociālā ziņā gan bērna vecumā, gan vēlāk. Lai cilvēki: a) nebrauktu prom; b) justos DROŠI par savu/bērnu nākotni, laižot pasaulē vai adoptējot bērnus; c) vēlētos pārcelties uz dzīvi Latvijā (arī augstu kvalificēti).

    Lūk šādas sabiedrības izveide arī ir jābūt absolūtai prioritātei – ja tik svarīgs ir cilvēku skaits Latvijā, tad tā ir Latvijas labākā iespēja nepieļaut vismaz pārāk strauju samazināšanos. Viss pārējais man izskatās pēc pseidorisinājumiem. Tas pats bezbērnu nodoklis man vairāk izskatās pēc vēl viena argumenta cilvēkiem reproduktīvā vecumā ar visiem nodokļiem doties prom no Latvijas nekā efektīva veida kā palielināt dzimstību.

  5. Risinām problēmas, tajās neiedziļinoties.

    Latvijā ir dziļa ekonomiskā krīze un ar budžeta izdevumiem ir tā, kā ir. Politiķu pēdējo gadu uzstādījums: valstij jāsarūk, lai gan vienlaicīgi jāsargā esošās sociālās garantijas.

    Neliels domu eksperiments: pieņemsim, ka politiķi atrod vienkārši ģeniālu veidu kā, sākot ar nākamgadu, trīskāršot jaundzimušo bērnu skaitu. Tātad 2012.gadā, pateicoties, teiksim, lielākām sociālām garantijām (vairāk bērnudārziem, milzu nodokļu atlaidēm ģimenēm, lieliem sociālajiem pabalstiem) Latvijā iestājas īsts baby boom.

    Kāds ir parēķinājis, cik tas tuvākajos 18 gados varētu izmaksāt valsts budžetam? Vai tiešām ir aizmirsts, ka jau māmiņalgu “cena” (67 miljoni latu 2008.gadā) bija sociālā budžeta iztukšošana un deficīts?

    Cik tad papildus bērnus Latvijas budžets vispār var atļauties? Tā, lai pietiek arī kaut kādiem citiem izdevumiem?

  6. Neņemam vērā nākotnē VIEGLI prognozējamas tendences.

    21.gadsimta cilvēki, ja nenotiks nekas ārkārtējs, dzīvos nepieredzēti globalizētā pasaulē. Jau tagad, runājot ar cilvēkiem no pašām “attīstītākajām” valstīm (beļģiem, dāņiem, nīderlandiešiem u.tml.), visai bieži nākas dzirdēt aptuveni šādu dzīves aprakstu: dzimuši attiecīgajā valstī, jaunībā daudz ceļojuši Āfrikā, Āzijā, uz laiku tajās valstīs dzīvojuši. Pirmo ģimeni nodibināja Eiropā, otro – Austrālijā. Ik pa laikam domā pārcelties pie radiem, kas šobrīd dzīvo ASV. Regulāri draugus/radus apciemo Kanādā, Jaunzēlandē, Indijā.

    Var, protams, piekopt strausa politiku un šīs tendences mēģināt nemanīt. Bet acu aizvēršana traucē saprātīgi izsvērt, cik vispār 21.gadsimtam būs piemērota visa tā bērni=investīcijas-konkrētas-valsts-nākotnei filozofija.

    Cilvēki JAU ir mobili. Un nākotnē tādi būs vēl lielākā mērā. Un it sevišķi jaunākās paaudzes. Tādēļ skat. Nr.4.

  7. Mačo-isms

    Lai gan visa šī dzimstības-veicināšanas pļāpāšana ir orientēta gan uz vīriešiem, gan uz sievietēm, tomēr biežāk un sāpīgāk tā trāpa tieši sievietēm. Es te nerunāju par gadījumiem, kad, teiksim, kāds/a aprobežota persona mēģina dot mājienus, ka sievietei, kurai nav bērnu, nav ko izteikties par demogrāfiju, – tā ir atsevišķa tēma. Es vairāk par priekšstatu, ka ja sievietei līdz kaut kādam vecumam X nav bērnu, tad tas ir šausmas vai, mazākais, līdzjūtības vērts fakts, kamēr vīrietim … nu tur parasti nav tik daudz jautājumu.

    Zināt, ļautiņi – postmateriālās sabiedrībās sievietēm IR UN BŪS mazāk bērnu nekā iepriekšējos gadsimtos. Un viņi vidēji dzims vēlāk nekā iepriekšējos gadsimtos.

    Vienkārši deal with it!

    Kontracepcijas līdzekļi ir viens no cilvēces labākajiem izgudrojumiem. Tas beidzot ir ļāvis sievietēm iegūt iespēju kontrolēt savu dzīvi – izvēles iespējas par to, kā to nodzīvot, kādas prioritātes izvirzīt. Ja dzīve ar daudziem bērniem sievietei būs nožēlojama, tad visiem labāk, lai bērnu viņai ir maz vai nav nemaz. Sievietes tiesības izvēlēties ir IEGUVUMS nevis problēma. Un tā arī pret katras konkrētās sievietes izvēli būtu jāizturas.

  8. Nedomājam par “ģeniālo risinājumu” iespējamiem blakusefektiem

    Atgriežamies pie piektajā punktā pieminētā domu eksperimenta. Pieņemsim, ka politiķim IR IZDEVIES. 2012.gadā sadzimis rekordliels bērnu skaits. Kādēļ tik daudz piedzimuši? Tādēļ, ka vecāki, lai varētu izdzīvot un neemigrēt, ir apzināti radījuši bērnu, lai tiktu, teiksim, pie megaliela sociālā pabalsta (vai, atvasinot no viena priekšlikuma, kas ir vēl savdabīgāks no elementāras cilvēku psiholoģijas viedokļa: lai nākotnē saņemtu piemaksu pie pensijas par bērnu samaksātajiem nodokļiem).

    Kā Jums šķiet: vai bērnu, kuru vecāki ir laiduši pasaulē ar šādu motivāciju, gaida laimīga bērnība? Jā, es zinu, ka Freakonomics atklātā saikne starp abortu atļaušanu un strauju noziedzības samazināšanos ir strīdīga, bet nu vajag taču pārmaiņas pēc padomāt ne tikai par cipariem, bet arī par šādi “inžinierētu” bērnu un visas sabiedrības labklājību!

    Atkārtoju pati savu iepriekš teikto domu: ja vēlaties lai Latvijā dzimtu vairāk bērnu, radiet priekšnoteikumus tam, lai cilvēki, kuri PATIEŠĀM VĒLAS laist pasaulē bērnus, justos pietiekami droši par savu/bērnu nākotni, lai savus plānus īstenotu. Nevis mēģiniet mākslīgi stimulēt dzimstību, pat nedomājot, vai rezultāts nesanāks gan nelaimīgs bērns, gan nelaimīgi vecāki.

  9. Kupi-prodai domāšana

    Izmantošu iespēju pateikt to, ko jau sen vēlējos: manuprāt, domāšana par bērniem kā par nākotnes nodokļu maksātājiem/darbaspēku/investīcijām 21.gadsimtā ir PERVERSA. Sak, mēs viņu tagad laidīsim pasaulē, izglītosim un pēc tam viņš “atstrādās” mūsu pensijas. Dots pret dotu. Kupi prodai.

    Šāda pieeja traucē domāt par bērniem, ģimenēm, sabiedrības solidaritāti kā lielām vērtībām pašām par sevi – bez visai derdzīgās instrumentālas jēgas. Iemesli, kādēļ mūsdienu labklājīgās sabiedrības ieviesa sociālos pabalstus ģimenēm, bērnudārzus utt. bija galvenokārt HUMĀNI. Un ārkārtīgi cildeni. Balstījās uz izpratni, ka sabiedrībai ir maksimāli jāpalīdz un jāatbalsta cilvēki ar bērniem. Jo audzināt bērnus ir ļoti grūts darbs. Katrs bērns ir liela vērtība pati par sevi – pat tad, ja ir zināms, ka konkrētais bērniņš nemaz nenodzīvos līdz darbspējas vecumam un, strikti ņemot, valstij būs uz viņa pabalstīšanu, skološanu bijuši vieni vienīgi izdevumi. Vai pat ja viņš ar vecākiem pārcelsies uz dzīvi citur.

    Tas ir piemērs cilvēces cildenākajām jūtām un ar tām saistītajām sociālajām institūcijām. Nav ko tās trivializēt līdz kupi/prodai pat ilgtermiņa griezumā. Tas mūs kā kopienu emocionāli degradē.

  10. Dubultie standarti

    Labi. Pieņemsim, ka politiķi pierāda, ka – ja netiek atrisināta demogrāfiskā problēma – tad mūs sagaida Baisa Sociāla Katastrofa.

    Kā Jums šķiet: cik daudzi no politiķiem uzdrošināsies būs konsekventi un … aicināt sievietes postreproduktīvā vecumā un arī vīriešus, kuriem nav bērnu, adoptēt bērnus no Lībijas, Pakistānas, Afganistānas? Pēc iespējas tādā vecumā, lai valstij nebūtu jātērējas uz izglītošanu, nodokļu atlaidēm, pabalstiem.

    Lūdzu. Lūk jums risinājums demogrāfiskajai bedrei, kurš tad sāks darboties nevis pēc 19 gadiem, bet varbūt jau pēc kādiem 6! Ja līdzi nāks ievērojami pabalsti, tad skaidrs, ka šādā veidā noteikti visai strauji var tikt “ģenerēti” jauni nodokļu maksātāji.

    Vajag izskaidrot, kādēļ tas nenotiks?

  11. Nespējam beidzot atteikties no etniskās nācijas izpratnes

    Vēl viena savdabīga kupi-prodai tipa loģika ir nacionālā atražošanās: pasaulē mazāk kļūst LATVIEŠU – jādara viss, lai latviešu kļūtu vairāk.

    Tā sakot – pie darba, sievas, ražojam jaunus latviešus, lai latvieši kā tauta varētu pastāvēt!

    Ar šo loģiku ir ļoti daudz kas “garām”. Daļēji tai bija veltīts mans iepriekšējais bloga ieraksts. Rezumējot: ir vienkārši XXXXXX [ievietot visus zināmos rupjos apzīmējumus], domāt par tautu kā par organismu, kam ir kaut kādas autonomas tiesības uz pastāvēšanu.

    Mēs visi esam dažādu senču, migrantu (pat ja migrācija notikusi no Latgales un Rīgu) pēcteči. Tas ir normāls vēsturisks process, kas neapstāsies tikai tādēļ, ka kāds to vēlas. Šobrīd daļa no mums ir izvēlējusies ignorēt savu vēsturisko priekšteču identitāšu daudzveidību un nosaukties par “latviešiem”. Lieliski. Bet lai arī kas tiktu darīts, ir skaidrs, ka pēc 100 gadiem tie cilvēki, kas joprojām sauks sevi par “latviešiem” (ja tādi būs vispār), būs vēl etniskās izcelsmes ziņā daudzveidīgāki un viņu kultūrā diez vai kāds mūsdienu cilvēks saskatīs daudz no šobrīd “latviskā”.

    Ja tā, tad kas ir tas, kas padara “latviešu” atražošanu par īpaši sargājamu pašvērtību?

    Šeit es nemaz neiedziļināšos pašā pieņēmumā, ka kāds varētu gribēt laist bērnu pasaulē ar pamatmotivāciju ” “lai Latvijai tiek jauns latvietis/pilsonis”. Izklausās pārāk slimi, lai to komentētu.

  12. ]Izliekamies nemanām gadījumus, kas neatbilst mūsu teorijām, pat tad, ja gadījumi ir tepat kaimiņos

    Šis daļēji ir atvasinājums no iepriekšējā punkta – proti, turpinu apdomāt pieņēmumu, ka Latvijai vajagot vairāk latviešu/pilsoņu. Nevis tādēļ, lai segtu vecākās paaudzes pensijas, bet vienkārši tādēļ, ka vajag.

    Vai kāds var pateikt, cik tad zemu ir tā minimālā iedzīvotāju robeža, kad sabiedrība/valsts vairs nav iespējama?

    Igaunijā, starp citu, iedzīvotāji ir 1,3 miljoni. Islandē – 320 000 (!!!).

    Cik vispār paaudzēs Latvija sasniegs Islandes iedzīvotāju skaitu? Vai tā būs problēma, ja arī mums būs savas bjorkas un puslīdz normāla sabiedrība?

    Ja mazāks iedzīvotāju skaits nozīmē problēmas industrijai, tad, atvainojiet, bet lielāks tirgus arī bija viens no iemesliem, kādēļ iestājāmies Eiropas Savienībā un kādēļ joprojām turpinās darbs pie visām mākslīgo tirdzniecības barjeru nojaukšanas.

  13. Briesmīga attieksme pret vecumu un veciem cilvēkiem

    Visai tai pļāpāšanai par demogrāfisko krīzi ir vēl viena patiesi riebīga blakne: pārraidītais signāls par vecumu un veciem cilvēkiem. Ir bezatbildīgi un aizvainojoši jau uz šodienas pensionāriem skatīties tikai kā uz sociālās politikas OBJEKTU, kas pensijās “apēd” aizvien lielāku kopējā budžeta pīrāga daļu. Ir pilnīgs neprāts šādi skatīties uz cilvēkiem, kas pensionēsies varbūt vēl tikai pēc 20 gadiem.

    Jo domāt risinājumus demogrāfiskajai bedrei var no diviem galiem: a) kā veicināt jaunu cilvēku ieplūšanu sabiedrībā (dzemdības, adopcija, atgriešanās no ārzemēm, imigrācija) vai b) kā labāk noturēt darbā cilvēkus, kuri jau uz šīs pasaules ir pavadījuši visai ilgu laiku.

    Es pati zinu ne mazums pensionāru, kas lieliski spēj piemēroties mūsdienām (labas datorprasmes, valodu zināšanas, interese par pasauli), un, ja vien būtu tāda iespēja, arī sasniedzot pensijas gadus, turpina vai vēlētos turpināt strādāt. It sevišķi tādēļ, ka nu jau ir pat pētījumi, kas liecina, ka nodarbināto cilvēku dzīves kvalitāte var būt augstāka.

    Varbūt tā vietā, lai domātu visādus perversus stimulus cilvēkiem dzemdēt vairāk bērnus pat tad, ja viņi to nevēlas, padomāsim visi kopā par to, kas vispār ir/būs vecums 21.gadsimtā (kad aizvien mazāk cilvēku strādā fiziski smagu darbu) un kā ar mūžizglītības, darba apstākļu un attieksmes maiņas līdzekļiem samazināt to cilvēku skaitu, kas jūtas vecuma dēļ nekādam darbam nederīgi? Varbūt, ka tieši cieņpilna attieksme pret visu vecumu cilvēkiem ir viens no galvenajiem faktoriem, kas pēc 20 gadiem nošķirs tās sabiedrības, kur cilvēki vēlas dzīvot, no pārējām.

  14. Izliekamies nemanām uz Īriju, Lielbritāniju un citur aizbraukušos

    Runājot par demogrāfiskajiem rādītājiem, parasti īpašas vaimanas izsauc piedzimušo/mirušo nelabvēlīgā attiecība, kā arī mazā dzimstība kā pēdējo desmitgažu tendence.

    Rādītājos nav iekļauts cilvēku skaits, ko Latvija ik gadu zaudē emigrācijas ceļā. Lai gan, kas zina, varbūt patiesais šo cilvēku skaits pārsniedz pat mirušo skaitu. Kāds vispār ir izrēķinājis, cik bēbju gadā ir vajadzīgs ne tikai lai pēc 19 gadiem “nosegtu” mirušos, bet arī – katru gadu emigrējušos? Domāju, ka nē.

    Vieglāk domāt par to, kā stimulēt papildus dzimstību, nevis motivāciju tam, lai šie darbspējīgie cilvēki atgrieztos Latvijā. Tā sakot – cilvēks aizbraucis no Latvijas? Ha, liela bēda! Nav ko mums te iedziļināties cēloņos! Labāk piespiedīsim/motivēsim sievietes ražot jaunus!

  15. Vēsturisko sociālo institūciju glorifikācija. Uzskats, ka sabiedrībai jāpiemērojas institūcijām nevis otrādi

    Labi, es saprotu – lielās sašūmēšanās iegansts ir rūpes par pensiju sistēmas ilgtspēja. Pieņemsim, ka rūpes ir vislabāko motīvu vadītas.

    Bet tagad padomāsim. Kas ir pensiju sistēma? Vēsturiska institūcija. 19.gadsimtā tās nebija. 20.gadsimtā tā izveidojās. Vai tad nav dabiski sagaidīt, ka 21.gadsimtā tā transformēsies, piemērojoties izmaiņām sabiedrībā (medicīniskie sasniegumi, lielāks intelektuālā darba īpatsvars, interneta tehnoloģiju pavērtās fleksiblāko nodarbinātības apstākļu iespējas)?

    Tad kādēļ Latvijas politiķi atļaujas nākt klajā ar dažkārt teju destruktīviem sociālās inženierijas priekšlikumiem, kuru vienīgā misija būtu nodrošināt, lai šī sociālā institūcija mūžam paliek tāda, kā tā reiz ir bijusi? Nevis izmaiņas sabiedrībā (vidējais bērnu skaits) ir jāpiemēro pensiju sistēmai, bet sociālā institūcija (pensiju sistēma) jāpiemēro bērnu skaitam!

    Turklāt jo visiem cilvēkiem labvēlīgāku, drošāku sabiedrību mums izdosies izveidot (kad katrs, kas vēlēsies bērnus, jutīsies drošāks par savu un bērnu gan īstermiņa, gan ilgtermiņa nākotni), jo mazāka varbūtība, ka institūcijas pārmaiņas būs pārāk sāpīgas.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!