Foto: Thomas Bresson
Būtu visai naivi uzskatīt, ka, atjaunojot Latvijas Republiku, politiskajai kultūrai pēkšņi būtu pienācīga demokrātijas pieredze. Mēs saskārāmies ar situāciju, kad izpratne par to, kā lietām jāvirzās, kā tās jākārto, bija visai tālu no Satversmē definētā.
Neitrālam vērotājam ir patiesi fascinējoši redzēt, kāda politiskās kultūras dažādība parādās postpadomju telpā. Sajūsma varētu būt salīdzināma ar Lēvenhuka pirmo ielūkošanos mikroskopā. Padomju režīms savā teritorijā darbojās ar aptuveni līdzīgām klišejām, mēģinot izveidot ”padomju tautas” politisko kultūru. Protams, nācās rēķināties ar to, uz kādas bāzes šo kultūru būvē. Par to, cik atšķirīgas bija bāzes, uzskatāmi liecina dažādie režīmi, pie kādiem kā pie ”dabiskiem” nonāca padomju republikas pēc PSRS sabrukuma. No vienas puses es šo vārdu ”dabisks” lieku pēdiņās, jo jaunizveidotie politiskie režīmi sevi kārtējo reizi pasniedza kā dabiskus. No otras puses mēs nevaram ignorēt faktu, ka dažādo tautu iepriekšējā vēsture lielā mērā noteica to, no kādas ”ēdienkartes” jaunie režīmi tika izvēlēti un kādās proporcijās atlasīti to ”ingredienti”. Politiskā kultūra neformējās tikai padomju telpā, bet nesa līdz daudz senākus elementus. Un no šāda viedokļa jaunizveidotie režīmi kaut kādā mērā bija dabiski.
Latvija dodas uz rietumiem
Latvijas izvēli par labu ārēji demokrātiskam režīmam vispirmām kārtām, šķiet, noteica fakts, ka bija nepieciešams parādīt pēctecību attiecībā pret 1918.gada republiku. Parādīt to potenciālajiem sabiedrotajiem, ar ko kopā turpmāk bija vēlme iet. Te varam runāt par identificēšanos ar Rietumu civilizāciju. Tomēr Rietumu civilizāciju un demokrātiskās vērtības nevajadzētu uzskatīt par kaut ko nesaraujamu un loģiski saistītu. Drīzāk jāsaka, ka tā sagadījās — viena Rietumu civilizācijas daļa Otrā Pasaules karā uzvarēja citu. Zaudētājiem nācās pieņemt uzvarētājiem raksturīgos režīmus un mēģināt tiem pielāgoties. Kā tas izdevās VFR, Itālijai un citām sabiedroto iekarotajām teritorijām, šeit padziļināti neanalizēšu.
Taču fakts bija tāds, ka, ja reiz Latvija vēlējās atgriezties rietumu civilizācijas klēpī, tad viens no pirmajiem soļiem bija demonstrēt savu ārējo līdzību ar Rietumvalstu režīmiem, kas uz to brīdi tādu vai citādu likumsakarību un sagadīšanos dēļ bija demokrātiski. Ja sekojam amerikāņu sociologa Talkota Pārsona idejām, tad tauta savas kopīgās vērtības pauž konstitūcijā[ 1 ]. Latvijas rīcībā bija 1922.gada konstitūcija, atlika tikai to atjaunot, vienlaikus parādot, ka valsts ir bijusi okupēta. Fakts, ka okupācijas brīdī Satversme bija apturēta, netika uzskatīts par uzmanības cienīgu. Nebija svarīgi arī tas, ka lielā mērā Ulmaņa apvērsumu izraisīja tieši politiskais haoss valstī, ko radīja neveiksmīgā, daudzajos politiskajos kompromisos radītā un tautas politiskajai kultūrai īsti neatbilstošā Satversme, kas, Arveda Berga vārdiem runājot, ”negāja”[ 2 ].
Būtu visai naivi uzskatīt, ka, atjaunojot Latvijas Republiku, politiskā kultūra pēkšņi būtu ar pienācīgu demokrātijas pieredzi, lai tie politiskie instrumenti, kādus Satversme 1922.gadā piedāvāja, kļūtu loģiski un saprotami tagad. Mēs saskārāmies ar situāciju, kad izpratne par to, kā lietām jāvirzās, kā tās jākārto, bija visai tālu no Satversmē definētā. Toties Latvijas tautas politiskajai kultūrai bija pietiekami liela pielāgošanās pieredze. Cilvēkiem, kas spēja veiksmīgi darboties PSRS konstitūcijas ietvaros, nenācās grūti pārorientēties uz ko citu, kas būtībā bija daudz loģiskāks. Tas attiecas gan uz eliti, gan masām. Politiskās kultūras atšķirības uzskatāmi parādījās 5.Saeimas laikā, kad uz Latvijas politiskās skatuves līdzās pašmāju elites pārstāvjiem parādījās arī virkne Rietumu latviešu. Ar laiku jau abas puses sapratās labāk, savstarpēji pielāgojoties, taču sākotnēji to saskarsmes mēģinājumus vērot bija visai fascinējošs process —kārtējais Lēvenhuka aplūkojamais paraugs mikroskopā.
Frustrācija ar klaustrofobijas elementiem
Kopumā ir grūti noliegt, ka vēlme dzīvot pēc 1922.gada Satversmes XX gadsimta beigu Latvijā nozīmēja pielāgošanos jaunai okupācijai politiskās kultūras ziņā. Pie tam nevis uzspiestai, bet realizētai pēc savas vai vismaz politiskās elites vēlmes. Situācija būtiskā mērā ir salīdzināma ar demokrātiska režīma uzspiešanu Vācijai pēc Otrā Pasaules kara. Būtiskākā atšķirība — uzspiedēji bija paši Latvijas politiskās elites pārstāvji, šo ieviešamo politisko kultūru, protams, interpretējot savu spēju un interešu robežās. Tādējādi atkrita pat tā nenozīmīgā pretestība sabotāžas formā, kādu pēc kara Vācijas iedzīvotāji atļāvās izrādīt sabiedroto okupācijas spēkiem. Protams, dažus atsevišķus konfrontācijas gadījumus iztēloties varam, piemēram, slavenās EDSO komisāra Maksa van der Stūla vizītes u.tml. Taču, kā Jānis Jurkāns, vēl būdams Ivara Godmaņa valdības ministrs, paziņoja, ka „Eiropa mūs nesapratīs”, tā arī kopumā lietas tika darītas, lai Eiropa saprastu, bet bieži nepiedomājot, vai to sapratīs pašu mājās.
Jāsaka gan, ka konstitucionālā līmenī visas postpadomju valstis ārēji atstāj visnotaļ demokrātisku iespaidu — īpatnēji mēdz būt ievēlēšanas termiņi, procentu barjeras, taču kopumā konstitūcijas būtiski neatšķiras no tām, kas funkcionē Rietumvalstīs. Atšķirības ir zemāka līmeņa likumos, kā arī pakāpē, kādā konstitūcijā rakstītais tiek ignorēts praksē. Tas gan nepārsteidz, jo visām šīm valstīm ir pieredze ar PSRS konstitūciju, tāpēc konstitūcija tiek uztverta nevis kā pamatvērtību apkopojums, kurā valsts balstās, bet gan kā karogam, himnai vai prezidenta svētku uzrunai līdzīgs atribūts, kam jārada pacilājoša sajūta, jāveicina patriotisms, nemēģinot nonākt līdz ikdienības līmenim. Kā arī, protams, ārējais patēriņš — visiem (vai gandrīz visiem) konstitūcija ir, un mēs arī neesam sliktāki.
Latvija kopā ar pārējām Baltijas valstīm uz vairuma postpadomju valstu fona atšķiras ar to, ka konstitūcijā rakstīto ignorē mazākā mērā. Iemesli tam ir dažādi. Jau minēju vēlmi parādīt savu līdzību rietumiem, taču noteikti svarīgi apstākļi ir gan politisko spēku samērs konstitūcijā, radot ievērojamas grūtības izveidoties autoritārismam bez valsts apvērsuma palīdzības, gan arī autoritārisma tradīcijas iepriekšējā vēstures gaitā, — Latvijā tās noteikti nav tik stipras kā, piemēram, Vidusāzijas valstīs vai Krievijā.
Ja līdz brīdim, kad Latvija iestājās NATO, bet jo īpaši Eiropas Savienībā (ES), varbūtība, ka šeit varētu notikt valsts apvērsums vai arī autoritārs līderis nāktu pie varas kā citādi, bija niecīga, tomēr reāla, tad pēc tam kļuva skaidrs, ka šādas krasas politiskās sistēmas izmaiņas bez iejaukšanās no ārpuses Latvijā nav reālas. Sistēma, ko saucam par demokrātisku, ir tas rāmītis, kura ietvaros nākas dzīvot, kurai nākas pieskaņot tās vai citas aktivitātes un motivācijas.
Paradoksāli, tomēr laika ziņā tas sakrīt ar aizvien lielāku vēlmi pārtraukt šīs tautas politiskajai kultūrai neraksturīgās bezgalīgās diskusijas, politisko partiju un elites leģitimācijas krīzi. Virzību arvien tālāk no demokrātiskās sistēmas varam vērot gandrīz visā postpadomju telpā. To nosaka gan demokrātisko institūciju bankrots tām neatbilstošas politiskās kultūras apstākļos, gan to politiskās elites pārstāvju, kas šajos demokrātiskajos rāmīšos ir ieslodzīti, arvien neatlaidīgākie mēģinājumi atrast rāmīšos spraugas. Tāda tipiska tendence — meklēt iespējas, lai no laika resursa gūtu telpiskus ieguvumus, — piemīt ieslodzītajam, kam ir maz telpas, bet daudz laika.
Ja tām postpadomju valstīm, kas nedz iestājušās ES, nedz arī pārskatāmā nākotnē cer vai vēlas to izdarīt, iespējas savas autoritārisma vēlmes realizēt ir pietiekamas, tad Latvija un arī pārējās Baltijas valstis nonākušas visai izteiktā frustrācijā, ja runājam psiholoģiskā terminoloģijā. No vienas puses ego tiek ierobežots ar importētām demokrātiskām normām — ļoti vareno super ego, kam jāpakļaujas, lai Eiropa mūs saprastu. No otras puses neapmierinātība ar esošo pieaug, uz ego spiež arī milzīgais bezapziņas slānis, kas prasa iespēju rīkoties citādāk, tuvāk dziņām, vēlmēm un tam, kas dabiski izriet no mūsu iepriekšējās politiskās kultūras. Bet ego — redzamās, atklātās, pārskatāmās politiskās spēles, kur procesi tiek saukti īstajos vārdos, — starp šiem abiem ir iespiesti ļoti šaurā slānīti.
Citos apstākļos tā būtu optimāla situācija autoritārisma izveidei — pietiek tikai atcerēties 1934.gada 15.maiju. Tomēr šādas pretrunas tam labvēlīgos apstākļos var pastāvēt ilgi. Ja kādam ir cerības uz pakāpenisku pielāgošanos demokrātiskām normām ne tikai ārēji pamanāmu izpausmju līmenī, bet arī iekšējās politiskās kultūras līmenī, tad tas gan visdrīzāk būtu ļoti lēns process, vismaz kamēr runa ir nevis par atsevišķiem indivīdiem, bet sabiedrību kopumā. Latvijas vēsture rāda, ka režīmi mainās strauji, neļaujot vienam vai otram nostiprināties uz pietiekami ilgu laiku, lai kā viengabalainu nospiedumu izstrādātu tās vai citas paliekošas tradīcijas. Tā vietā pastāv dažādu tradīciju mozaīka jeb kokteilis.
Bez tam ir visai pagrūti Latvijas iedzīvotājiem radīt sajūtu, ka nepastāv Briseles realizēta okupācija attiecībā uz daļu suverenitātes, kā arī politisko kultūru. Var jau lietot orveliska līmeņa retoriku , sakot — neviens no jums taču noteikti nevēlēsies, lai atgriežas krievi,[ 3 ] to izmantojot kā bubuli, veicinot samierināšanos ar ”mazāko ļaunumu”. Tomēr tas, lai arī nodrošina mieru un kārtību noteiktos apstākļos, slēpj sevī risku, ka, situācijai mainoties, neapmierinātība pret pastāvošo sistēmu būs pietiekami izteikta, lai režīma maiņa varētu notikt dažu dienu laikā.
Pagaidām gan elite dzīvo sev nepiemērotas politiskās kultūras diktētos rāmīšos un joprojām mācās, kā maksimāli efektīvi tajos realizēt to, ko tā patiešām vēlas, kā arī pakāpeniski apzinās robežpunktus, kurus aizskarot seko nepārprotami brīdinājumi, ka tā nu gan nevarēs.
Personības dalīšanās
Turpinot novērojumus mikroskopā, konstatējam, ka visai izteikts kontrasts Latvijā pastāv politiskās līdzdalības izpratnē starp politiskajai elitei pietuvinātām, bet tomēr tai nepiederošām iedzīvotāju grupām no vienas puses un plašām tautas masām no otras. To uzskatāmi parādīja salīdzinoši neseni notikumi — kārtējās parakstu vākšanas kampaņas un tā sauktā Lietussargu revolūcija.
Masu politiskā kultūra pie mums vairumā gadījumu nekādā ziņā nav parokāla. Taču masas vismaz pagaidām ir ļoti vienkārši manipulējamas, ievirzot tos vai citus protestus vajadzīgajā gultnē. Cilvēks aizgāja, parakstījās (vai nobalsoja), tā parādīja savu neapmierinātību ar sistēmu un ar padarīta darba sajūtu devās mājās. Dabiski, ja elite vēlas tikpat veiksmīgi manipulēt arī tālāk, tai ir jārada šķietami jaunas līdzdalības formas, kas pēc būtības ir tikpat nekaitīgas, jo ar laiku pārāk acīmredzama kļūst iepriekš izmantoto formu neefektivitāte. Tas varbūt arī nav tik grūti, jo ar īpašu asinskārību tautas masas neizceļas. Ja kāds vēlētos panākt, lai masas iesaistās nekārtībās, tas visdrīzāk šobrīd nebūtu vienkāršs uzdevums. Nevarētu īsti sacīt, ka mums nav tādu tradīciju, bet vairumā gadījumu visas šo tradīciju izpausmes saistās ar XX gadsimta pirmo pusi. Ja Latvija neatkarību būtu izcīnījusi ar asinīm, visdrīzāk būtu citādāk. Taču, tā kā tā iekrita rokās, lielā mērā pateicoties PSRS vadītāju neizlēmībai un ar miermīlīgu akciju palīdzību, skaidrs, ka citādas politiskās līdzdalības tradīcijas arī nevarēja izveidoties.
Cita izpratne par politisko līdzdalību ir tiem, kas piedalījās tā sauktajā Lietussargu revolūcijā. Un šos cilvēkus nekādi nevarētu pieskaitīt tautas masām. Pārdomājot šo notikumu un mēģinot saprast, kas tas īsti bija (šīs pārdomas man lielā mērā radās Aivitas Putniņas raksta ”Ar vienu dūrienu nepietiek”[ 4 ] ietekmē), pirmās asociācijas man ir ar Latvijas Ceļa pārstāvju piketu par savas partijas apmelošanu brīdī, kad viņi vēl nezināja, kādas lapiņas izplatīšanai sagatavojis viņu partijas biedrs Pēteris Apinis[ 5 ]. Tieši tāpēc, ka sapulcējušos ļaužu kontingents manā apziņā zem jēdziena ”masas” negrib iekārtoties. Ja tik daudzi politiskās elites pārstāvji piedalījās šādā (it kā) masu pasākumā, tad, šķiet, tas vai nu populisms, vai konkurentu iebiedēšanas pasākums, vai arī izmisuma solis. Jo elite un tai pietuvinātas personas taču parasti politiskos procesus ietekmē citādāk.
Laikam jau no visa minētā bija pa druskai. Bija Repšes centieni saukt ”At-laist Saei-mu!” un uzņemties tautas vadoņa lomu. Tikai nesanāca. Visai slinks izrādījās atbalsts viņa saukļiem. Taču vēlreiz jāsaka, ka tas īsti nebija masu pasākums, kur dalībnieku izpratne par politiskajiem procesiem, to gaitu un loģiku ir izteikti mitoloģizēta. Šiem cilvēkiem politiskā procesa izpratne nereti jau bija personiskās pieredzes radīta.
Kaut kādā mērā tas droši vien bija arī iebiedēšanas pasākums. Tikai jāsaka, ka visai neefektīvs. Nav vairs 1997.gads, kad eliti varēja nobiedēt ar plašu masu līdzdalību parakstu vākšanas kampaņā. Elite ir sapratusi, ka masas ”nolaidīs tvaiku” un nomierināsies līdz nākamajai reizei. Bet starplaikā ir iespēja savas idejas realizēt palēnām un paklusām, kas ir daudz efektīvāk nekā ar skaļiem un pompoziem soļiem. Lai tiešām nobiedētu pašreizējo eliti, ir jāiziet ārpus tiem rāmjiem, ko pieļauj likumdošana. Pie visa tā, ko šī likumdošana pieļauj, elite jau ir pieradusi. Kurš tad tos likumus te īsti pieņem? Var jau elites pārstāvjus pa vienam mēģināt likt cietumā. Tikai šķiet, ka viņi potenciālos cietumā licējus no amatiem — arī pa vienam — atbrīvos ātrāk, jo galu galā šādi centieni taču pēdējais, noteicošais piliens, kas lika atvērt lietussargus.
Zināmā mērā laikam jau bija arī izmisums. Izmisums par to, kas notiek. Par to, ka eliti vairs ne ar ko nevar ietekmēt, viņi vienalga izdarīs pa savam. Tikai lietussargs pret steku nav diez ko efektīvs. Un nevienam arī, šķiet, nebija vēlmes mēģināt. Vismaz no tiem, kam lietussargi. Par tiem, kam steki, spriest grūtāk. Vai nu tāpēc, ka likumpaklausība ieaudzināta, domāšana patiešām demokrātisko standartu ietekmē formējusies. Vai arī tāpēc, ka neizdevušās revolūcijas sauc par pučiem un to dalībniekiem, lai sagaidītu savu stundu, kad varēs izjāt baltā zirgā, nereti nākas kādus gadus pavadīt nekomfortablos apstākļos. Tātad, ja pārāk riskēt negribas, laikam var pat pie izmisuma pierast.
Ja Latvijai tiešām ir demokrātiski (iespēju robežās) domājošs inteliģences slānis, tad, visdrīzāk, šeit mums ar to arī ir darīšana. Kādā veidā šī demokrātiskā domāšana varēja formēties? Es pieņemu, ka ceļi ir ļoti dažādi, uz visu uzskaitīšanu nepretendēju. Te ir gan rietumu latvieši, kas auguši citā politiskajā kultūrā, gan vietējie, kas kādu laiku pamācījušies vai padzīvojuši ārvalstīs, gan arī tādi, kas vienkārši apzinās citas politiskās kultūras (un varbūt kultūras vispār) ”pārākumu” (savdabīgs Pētera I sindroms). Un, protams, Lietussargu revolūcijā piedalījās cilvēki no dažiem opozīcijas politiskajiem spēkiem, kas rietumu politiskās vērtības vēlas padarīt par iekārojamu preci vēlēšanās. Tiesa gan, mani šīs mārketinga aktivitātes nepārliecināja. Šķiet, kārtējais Vadonis vai Mesija joprojām ir pieprasītāks zīmols (tiesa gan, arī deficīts, jo aptrūcies mums to kandidātu). Tāpēc, ja reiz šo demokrātijas zīmolu tomēr mēģina pārdot, tad var vismaz pieņemt, ka cilvēki, kas to dara, tam patiešām tic. Nu — vismaz šobrīd.
Vēlākie mēģinājumi uz Lietussargu revolūcijas bāzes konstruēt jau ietekmīgākas akcijas, uzskatāmi parādīja šī inteliģences slāņa attālumu no masām politiskās kultūras ziņā. Un līdz ar to viss pasākums, ciniski vērtējot, aprobežojās ar to, ka ļaudis savācās kopā, brīdi pastāvēja, sajuta, ka nav vieni savā sāpē, un devās darba gaitās. Vismaz sagādāja sev uz vienu dienu labu garastāvokli, sabojājot to elites pārstāvjiem. Un pēc tam deva pasākumam lepnu nosaukumu. Tik lepnu droši vien tāpēc, ka vēlējās redzēt tam tālejošākas sekas. Nu, vismaz ticēt, ka tādas būs. Nu, vismaz iestāstīt pašiem sev un pārējiem, ka tic. Tāda kolektīva pašsuģestija.
Ļeņins laikam teiktu, ka revolucionārā situācija vēl nav nobriedusi. Es, savukārt, sacītu, ka spēles noteikumi ir sevi izsmēluši, bet nevienam nav drosmes un bieži vien arī iespēju tos mainīt. Ne vienai, ne otrai pusei. Vai arī riski neattaisno iespējamos ieguvumus. Un šāda situācija var turpināties diezgan ilgi, ja vien nebūs spēcīga impulsa tās mainīšanai. Visdrīzāk — no ārienes.
_______________________
* – Latvijas demokrātija (latīn.).