Foto: Bart Pogoda
Budžeta grozījumos pašvaldības nereti samazināja vai arī pavisam nogrieza NVO paredzētos līdzekļus. Jāsecina, ka lielai daļai vietvaru iedzīvotāju līdzdalība nav prioritāte.
Notikumi pēdējā laikā Latvijā arvien liek domāt par aktīvāku iedzīvotāju līdzdalību sabiedriskajos procesos. Iemesli ir pašsaprotami — cilvēki neuzticas politiķiem, krīze ir skārusi gandrīz ikvienu Latvijas iedzīvotāju un risinājums ir ļoti vienkāršs — veicināt līdzdalību jeb iedzīvotāju iesaisti politiskajos procesos. To varam lasīt arī Valda Dombrovska vadītā Ministru kabineta deklarācijā, kur liela daļa aktivitāšu plānotas līdzdalības virzienā. Par laimi Latvijā atsevišķas organizācijas ir panākušas to, ka ministrijas arī reāli ievieš pasākumus līdzdalības nodrošināšanai, taču reālā situācija joprojām nav spīdoša un iedzīvotāju iesaiste joprojām ir apšaubāma, jo trūkst politiskās gribas.
Palīgu nesauc palīgā
Līdzdalību var nodrošināt, kaimiņu tanti aicinot piedalīties kādas ministrijas darba grupā vai arī aicinot nevalstiskās organizācijas (NVO), kas ir vairāku iedzīvotāju apvienības un pārstāv noteiktas grupas intereses. Otrais variants šķiet daudz efektīvāks, jo tādā veidā tiek panākts efektīvāks darbs un viedokļu apkopošanai tiek izmantoti organizāciju resursi jeb biedri. Ļoti daudzās jomās redzam, ka NVO jau piedalās šādos sabiedriskajos procesos un reāli arī ietekmē lēmumu pieņemšanu. Attiecībā uz reģioniem, šajā gadījumā — uz Zemgali, jāatzīst, ka NVO ir mazas un sadrumstalotas. Jāņem vērā tas, ka Latvijā kopā ir vairāk nekā 10 000 NVO, no kurām aktīvi darbojas aptuveni trešdaļa, kas arī būtu uzskatāmas par konkrētu iedzīvotāju grupu interešu aizstāvības institūcijām. Reģionos šīs organizācijas ir mazas un to attīstība — ļoti lēna, jo Latvijā šīm demokrātijas struktūrām līdz šim esam pievērsuši pārāk maz uzmanības. Reti kad ministrijās redzēsim kādu reģionu organizāciju, kas pārstāvētu reģionu intereses. Šobrīd gan ir izveidota šāda organizācija, taču šādu līdzdalības veicinātāju pulku vajadzētu ievērojami palielināt.
Uzskatu, ka NVO attīstības pamatā ir sadarbība vispirms vietējā līmenī, bet pēc tam var doties uz nākamo līmeni — pārstāvēt sava pagasta iedzīvotāju intereses novadā vai arī vēl augstāk — ministrijā. Diemžēl šī skaidrā shēma dzīvē nestrādā, jo trūkst jau iepriekš pieminētās izpratnes. Viens no valdības deklarācijas uzdevumiem ir veicināt līdzdalību, taču to mums neredzēt no reģionu organizācijām, jo gluži vienkārši tās ir pārāk vājas, lai cīnītos par savām interesēm. Par spīti tam, ka reģionos ir NVO, kas reāli strādā, vietējā līmenī tomēr trūkst izpratnes par NVO spēju veikt reālus darbus. Pašvaldības nav ieinteresētas popularizēt šīs organizācijas, jo vietvarām svarīgas ir pašu izveidotās iestādes, kas veic, iespējams, to pašu darbu, tikai nereti sliktāk, nekā to dara atsevišķas NVO.
Vietējās NVO ir spējīgas piesaistīt līdzekļus pat centralizētajos Eiropas Komisijas konkursos, taču viss apstājas pie sadarbības trūkuma. Iemesls ir ļoti vienkāršs — ir vajadzīga gan pašvaldību, gan arī pašu NVO iniciatīva. Īpaši šī brīža situācijā visbūtiskākā ir sadarbība. Piemēram, ja Bauskas rajona Bārbeles pagastā ir kāda organizācija, kas gada laikā, rīkojot pasākumus jauniešiem un izmantojot Eiropas Komisijas finansējumu, piesaista 50 000 latus, tad pagasts viennozīmīgi iegūst. Taču pašvaldībai būtu jāsaprot, ka šādām organizācijām ir arī jāpalīdz rosīties, nodrošinot, piemēram, iespēju izmantot telpas pagastā. Reālā situācija ir tāda, ka palīdzība netiek sniegta un organizācijas mēģina pašas tikt galā ar it kā savām vajadzībām. Šajā gadījumā jāatzīst, ka organizācijas ekonomiskā atdeve un nodokļu pienesums pašvaldībai ir bijis daudz lielāks nekā pašvaldība sniegusi atbalstu organizācijai, nemaz nerunājot par aktivitātēm, kas veiktas noteiktas mērķgrupas vajadzībām. Eiropā ir daudz spēcīgu NVO, savukārt Latvijā ir tikai dažas organizācijas, kas atradušas veidu, kā izdzīvot, un ne tikai izdzīvot, bet arī attīstīties. „Vecās Eiropas” valstu NVO ir daudz konkurētspējīgākas par Latvijas organizācijām, īpaši, ja ir jāiesniedz projekti centralizētiem projektu konkursiem.
NVO ieiet politikā
NVO reģionā ir arī darba vietu nodrošinātājas, un ir maldinoši uzskatīt, ka NVO tikai prasa no pašvaldības, jo ar savu darbu organizācijas jau ir pierādījušas, ka, īstenojot projektus, tās ir spējīgas dot reālu finansiālu labumu pašvaldības budžetam. Manis pārstāvētās organizācijas — Zemgales NVO centra — novērojumi liecina, ka pašvaldības, veicot pirmos budžeta grozījumus, skatīja arī NVO atbalstam paredzētos līdzekļus, un nereti tie tika samazināti par 50% vai pat nogriezti pavisam. Tādējādi jāsecina, ka lielai daļai pašvaldību iedzīvotāju līdzdalība nav prioritāte.
Reģionu apņēmīgie indivīdi vai NVO līderi ir saskatījuši citu iespēju – kļūt par kādas politiskas partijas biedru un bīdīt savas intereses, izmantojot partijas resursus. Šī brīža situācijā risinājums nav slikts, jo nodrošina tūlītēju rīcību un politisko aizmuguri organizāciju darbībā. Diemžēl ilgtermiņā šāda rosīšanās gan pilsoniskās sabiedrības jomā, gan arī politikā veicina to, ka būs atsevišķi indivīdi, kas organizācijas līderu politiskās pārliecības dēļ nevēlēsies iesaistīties organizācijas darbā. Šis jautājums nav viennozīmīgs, taču īpaši aktuāls kļuvis šogad, jo Zemgales pašvaldību deputātu kandidātu sarakstos redzējām daudzu NVO vadītāju vārdus. Tas, protams, priecē, jo ir redzams, ka NVO nolēmušas nestāvēt malā – šobrīd ir būtiski, ka, iesaistoties politikā, līdzšinējie NVO darbiniekiem paveras iespēja parūpēties par savu mērķgrupu vajadzībām. Un tomēr — iekļūstot politikā, NVO aktīvistiem mazinās pilsoniskās līdzdalības iespējas, jo var rasties zināms interešu konflikts starp partijas un organizācijas interesēm.
Ņemot vērā iepriekš minēto un to, ka Latvijā joprojām trūkst izpratnes par līdzdalības nozīmi, uzskatu, ka ir jāsāk sadarboties, jāsēžas pie apaļajiem galdiem un jāmēģina risināt sasāpējuši jautājumi. Latvijā ir daudz NVO, kas ar saviem pakalpojumiem un aktivitātēm spēj konkurēt Eiropas Komisijas iepirkumos un grantu konkursos, taču līdzfinansējuma programmas vairs nav un nav zināms, kad tā atsāks darboties. Šajā gadījumā es runāju par projektiem, kuri mērāmi vairākos simtos tūkstošos eiro un kuru iegūšanā Latvijas NVO visbiežāk izkonkurē Rietumeiropas organizācijas ar spēcīgu „aizmuguri”.
Tomēr mums ir jāatceras – līdzdalība ir būtiska, jo tā nodrošina ciešāku sabiedrības un varas sadarbību, kas īpaši reģionos ir reta parādība. Abām iesaistītājām pusēm ir jāsper solis pretim sadarbībai, un mums visiem izdosies.