Sveiki visiem svētdienas rītā! (Hm... nu ir taču jau rīts – pulkstens rāda 2.58.)Joprojām ir tikai nepilna informācija par vēlēšanām, bet es visu laiku domāju par „Dekameronu”. Atcerieties, kā mēs pusaudža gados lasījām Bokaččo „Dekameronu”? Tad, kad nāvīgi iemīlējušies jaunie varoņi palika vieni paši kaut kādā būdā meža vidū un palika neglābjami interesanti, notikumi piepeši tika aprakstīti ar vienu vienīgu frāzi: „un notika tas, kam bija jānotiek”.

No govs nevar izslaukt kakao arī tad, ja tā regulāri ēd šokolādi. Rīgas Domes vēlēšanu rezultāti parādīja, ka dziļš riebums pret trekno gadu melnajām avīm (bet ar spilgtiem izņēmumiem), izpaužas ļoti nepārprotami. Tādēļ vēlēšanu rezultāti bija neizbēgami, kā fizikas likumi, un uzrādīja skaidras tendences:

(a) Sociālais piedāvājums.

Vēlētāji meklē sociālu, tajā skaitā, arī kreisu piedāvājumu – vispirms darba vietas, arī bērnudārzi, skolas, atbalsts krīzes laikā. Arī labēji liberālie un nacionāli labēji liberālie bijis spiests iekļaut šos jautājumus dienaskārtībā. Veicās tiem, kam tas izdevās pārliecinošāk, ar citādi labējo, bet šoreiz kampaņā ļoti tautisko, LPP/LC priekšgalā. VEF-a atjaunošana savukārt bija PS seksīgais piedāvājums. Kreisais piedāvājums arī ir iemesls kādēļ par Saskaņas Centru balsoja daļa latviešu.

(b) Etniskās konsolidācijas vēlmes.

Rūpes par etnisko problēmu vēlētajam nav bijušas noteicošas; vismaz daļa no vēlētājiem ir gatavi pieņemt un vēlas redzēt konsolidējošu etniski jauktu politisku spēku Rīgas Domē. Īpaši to apliecina Saskaņas Centra gadījums, kuru krieviski runājošais elektorāts un krieviski rakstošie mēdiji pozicionē kā tieši kā starpetnisku, un nevis krievisku, piedāvājumu.

Varbūt iestājies negulētas nakts sindroms, bet mani tas vedina uz domām, ka gadījumā, ja 13. janvāris atkārtosies olas pret Saeimas durvīm atkal tiks mestas starpetniski.

(c) Pliks etniskais faktors tirgū nav pieprasīts.

Uzsvars uz etniskajām bailēm tomēr pienes ierobežotu balsu skaitu, tomēr tam jābūt stratēģiski kombinētam ar citiem faktoriem, jo īpaši ar labi sastādītu programmu. Pilsoniskā Savienība, kas aktīvi izmantoja nacionālo raižu kurināšanas taktiku interneta publikācijās un personīgi sūtītos e-pastos ar tradicionālo „krievi nāk”, noteikti radīja zināmu elektorāta pienesumu tomēr izdevīgi kombinēja šīs darbības ar ļoti saprātīgu programmu. Savukārt PCTVL RD gadījumā šobrīd izskatās tādi paplukuši. Arī Visu Latvijai nav veicies.

(d) Sejas un (apsolītie varoņ-) darbi.

Personības ir būtisks kampaņas aspekts. Turklāt bija interesanti vērot, ka vēlētājam vajadzīgi gan: 1) Buldozeri un Jefreitori, jeb sacīsim, tie, kas pozicionējas, kā skarbie darītāji – Šlesers (LLP/LC), Kristovskis (PS); 2) Inteliģentie un nosvērtie – kā Ušakovs (SC). Interesants izņēmums bija JL. Jāuzteic Jaunajam Laikam uzticīgais elektorāts, kas aktīvi balsoja par šo partiju, neskatoties uz nepopulāro saraksta līderi. Saraksta līderis, iespējams, bija iemesls, kādēļ daļa no potenciālā elektorāta, visdrīzāk atdeva balsis „mazajam JL” – PS. Tomēr JL izņēmums noteikti pieder pie tiem, kas apstiprina likumu – sabiedriskais viedoklis par partijas darbiem krīzes novēršanā ir būtiskāks par kampaņas seju.

(e) Apjukums. Latviešu vēlētājs nešaubāmi bija apmulsis no raibā piedāvājuma: pārāk daudz partiju, pārāk līdzīgas programmas, pārāk redzētas sejas un nikni savstarpēji uzbrukumi, vienā vārdā – jezga. Partiju sadrumstalotība bija frustrējoša un vairoja politisko nogurumu. Tas attiecas gan uz tiem, kas balsoja un vēl jo vairāk uz tiem, kas nebalsoja.

(f) Novēršanās. Daļa no elektorāta ir kļuvuši par iekšējiem politiskajiem emigrantiem. Viņi vēlēšanu tirgū VISPĀR neredzēja savu piedāvājumu.

Un, protams,- apsveicu uzvarētājus un zaudētājus. Pēdējos ar to, ka viņiem ir lielāka iespēja izdarīt pareizos secinājumus.