Par iracionalitāti un tās vērtīgumu

Šis teksts tika rakstīts kā uzruna pirms diskusijas “Vai ir racionāli iemesli ticēt iracionālajam?”
Pēc 5 stundu diskusijas ar visdažādākās perspektīvas pārstāvošiem cilvēkiem gan par šo tekstu, gan citiem racionalitātes/iracionalitātes jautājumiem, apzinos, ka būtu bijis pareizi šo to tekstā mainīt, piemēram, pievienojot terminu skaidrojumu un arī paskatoties uz reliģiju, vadoties nevis no tās ikdienišķās izpratnes – bet mēģinot to skatīt no vislabākās, visapgaismotākās no iespējamām perspektīvām. Bet diemžēl man šobrīd gluži vienkārši tam pietrūkst spēka, tādēļ vienkārši ielieku tekstu, kāds tas bija.

***

Atzīšos, ka es ne vienmēr jūtos omulīgi SkeptiCafe pasākumos. Man ļoti patīk pati šī iniciatīva un absolūti atbalstu tās misiju veicināt kritisko domāšanu, bet …vienkārši nejūtos omulīgi. Iemesls: man ir love/hate attiecības ar iracionālo pasauli. It kā dabiski esmu tendēta visās parādībās, norisēs meklēt racionālu, zinātnē balstītu skaidrojumu, bet vienlaikus manī mīt daļēji pieredzē, daļēji vēlmju domāšanā balstīta atziņa, ka tas nav pilns stāsts, ka ir kāda pasaules daļa, kas ar šādām metodēm nav izdibināma. Vai vismaz, ka šāda pasaules daļa VARĒTU būt, bet nav pieejama tiem, kas ir noskaņojušies visu notiekošo izskaidrot, vadoties no zinātniskām atziņām. Tātad – potenciāli arī man.

Jautājums par to, vai iracionālais, tā eksistence ir kaut kādā veidā pamatojama ar racionāliem argumentiem, mani nodarbina sen. Vēl skolā izvēlējos rakstīt refereātu par vidējam skolēnam stipri vien frīkainu tēmu – Svētā Akvīnas Toma pieciem Dieva esamības pierādījumiem. Tiem par 1) nekustīgo kustinātāju (ja pasaulē ir kustība, tad jābūt kādam, kas to sākotnēji uzsācis un kas pats ir nekustīgs), 2) par pirmcēloni, kas ir pamatā visai kustībai un cēloņsakarībām, 3) par būtni, kuras eksistence ir neatkarīga no dažādām nejaušībām; 4) par perfekciju kā ideju; 5) par pasaules likumsakarību inteleģento rādītāju. Es ar milzīgu interesi un entuziasmu rakņājos pa grāmatām, klīdu internetā, lai uzzinātu, kā vēlākie domātāji un mūsdienu zinātne ir atbildējuši uz šiem argumentiem, un sapratu, ka tie ir visai nepārliecinoši, balstīti domāšanas kļūdās un apšaubāmos pieņēmumos.

Bet man pagāja diezgan ilgs laiks, līdz sapratu, ka šie argumenti nemaz nevarēja būt daudz spēcīgāki, jo “satvert” iracionālo lietu esenci caur racionalitāti ir tik pat vienkārši un adekvāti kā ar dakšiņu izēst zupas bļodu. Šis atklājums man nāca augstskolas pirmajos kursos, kad mani gandrīz ikdienā uzrunāja dažādi reliģiski cilvēki – jehovieši, mūnieši, dianētiķi, ārzemju tradicionālo konfesiju misionāri, – kuriem es acīmredzot izskatījos pēc viegli konvertējama kadra. Un es ar prieku gāju runāties! Visdažādākajās Rīgas vietās – kafejnīcās, dzīvokļos, tempļos. Galu galā es vienmēr esmu atvērta interesantai sarunai.

Nē, tas nebija kaut kāds īpatnējs klātienes trollēšanas gadījums: biju totāli gatava pieņemt kaut vai katru no tām ticībām, ja vien argumenti būs pārliecinoši un uz papildjautājumiem man taps atbildēts! Diemžēl tas izrādījās pārāk augsts standarts, lai kaut viens no viņiem to izturētu. Piemēram, mūnietis, ātri sapratis, ka viņam ir darīšana ar stipri vien reliģiskās filozofijas jautājumos advancētu objektu, kas pakrīt zem kategorijas “racionālais”, – sāka skaidrot tā, kā jau ar racionāļiem pienākas. Proti, uz tāfeles zīmējot loģiskās shēmas un diagrammas. Kā tad savādāk šie smadzeņu cilvēki sapratīs…? Bet bija viena nelaime – visām tās shēmām un diagrammām iekšējā loģika sākās brīdī, kad tu pieņem aksiomu, ka cilvēkam ir nemirstīga dvēsele. Un tā noteikti nebija aksioma, ko es būtu gatava bez iebildēm akceptēt. Šādas aksiomas bija visās reliģijās, visiem, kas ar mani runājās – ko arī nekaunējos norādīt.

Es kaut kā īpaši spilgti atceros sarunu LU ēdnīcā ar kādu vācu luterāņu misionāri, kur viņai no sirds stāstīju, ka gribētu pieņemt reliģisko dzīvesveidu, ka jau agrā bērnībā brīvprātīgi izlasīju Bībeli, bet, entschuldigung, nu ir man šī mazā problēma – es nevaru bez kaut kādas tiešas reliģiskas pieredzes pārlēkt no racionālās domāšanas un, sevi nesalaužot, akceptēt kā patiesas kaut kādas aksiomas, kas ir pamatā reliģijām, un kas savā būtībā nav pierādāmas.

Visu cieņu, viņa bija vienīgā no sludinātājiem, kas saprata un respektēja šo manu “problēmu” – kuras acīs pēc sarunas ar mani neredzēju dziļu vilšanos. Viņa pat vēlāk piemeklēja īpašu grāmatu “Why Do People Believe in God?”, kas joprojām glabājas man kaut kur grāmatplauktos un, tos kārtojot, ik pa laikam rada nelielus sirdsapziņas pārmetumus, jo šo grāmatu tā arī nekad neesmu atdevusi. Grāmata manā dzīvē gan neko daudz nemainīja, jo tās pamatarguments bija precīzi tas pats, ko jau biju ievērojusi un kas bija viens no iemesliem, kādēļ vispār kaut kur gāju runāties – ka cilvēki, kuri tic, caurmērā jūtas labāk un drošāk nekā tie, kas netic, ka līdz ar reliģiju uzlabojas dzīves kvalitāte. Bet par iracionālajām aksiomām – un cilvēkiem, kuri nespēj tās pieņemt – tur nekādu jaunu atziņu nebija.

Kopš tā laika ir pagājuši gandrīz 10 gadi un mans skatījums uz iracionālām lietām ir gan dažās ziņās mainījies, gan arī dažā ziņā palicis tāds pats, kā iepriekš. Man noteikti joprojām kā domājošam, racionālam cilvēkam ir grūti pieņemt kādas iracionālas lietas kā pašsaprotamas, neapstrīdamas, bet es saskatu vismaz trīs iemeslus, kādēļ pret iracionālo izturēties ar cieņu, dažkārt pat bijību – nevis to norakstīt kategorijā “tumsonība”. Mēģināšu tos iemeslus uzskaitīt, sākot ar pragmatiskākiem un beidzot ar ko varbūt negaidītu.

1.Pragmatiskais arguments. Ticība iracionālajam var nest pierādāmu labumu.

Patiesībā jau tas misionāres aizdotajā grāmatā norādītais iemesls pats par sevi ir visai spēcīgs. Ja ticība iracionālajam var uzlabot mūsu vai kāda cita dzīvi, varbūt šī mērķa labad vismaz dažkārt ir vērts “atslēgt” savu racionālo domāšanu?

Man prātā ir daži medicīnas un psiholoģijas pētījumi, kuros ir parādīts, ka iracionālai ticībai var būt reāls, “taustāms” labums. Diemžēl nevaru garantēt, ka šie pētījumi ir korekti – 2012.gads šajās nozarēs ir nesis tik daudz nekorektu pētījumu atmaskojumus, ka šobrīd vispār ir liels jautājums, kas ir tas, ko mēs par medicīnu un psiholoģiju DROŠI zinām.

Šo problēmu mēs šobrīd neatrisināsim, tādēļ kaut vai vienkārši diskusijas pēc PIEŅEMSIM, ka tie atspoguļo realitāti!

Daļa no pētījumiem ir par placebo efektu pacientam tiek iedotas vielas, kas viņam tiek uzdotas kā zāles, bet patiesībā tās ir vienkārši neitrālas vielas. Nu jau daudzi pētījumi liecina, ka šādam placebo ir reāls efekts: mainās asinsspiediens, ķīmiskie procesi smadzenēs, var samazināties sāpes, depresija, trauksme, nogurums. Un, izrādās (atkal – ar visām atrunām!),ka šis efekts darbojas pat tad, ja pacientiem TIEK PATEIKTS, ka tas, ko viņi lieto, ir placebo. Līdzīgi ar talismaniem: ja studentam uz testu ir līdzi kāds talsimans, tad tas palielina iespēju, ka šim studentam labāk darbosies atmiņa.

Protams, šie eksperimenti neko neparāda attiecībā uz to, vai iracionālais ir vai nav kas reāls. Bet, pieņemot ka tie un to rezultātu interpretācija ir veikta korekti, – manuprāt, tie tomēr parāda, ka cilvēkam CERĪBA un PĀRLIECĪBA var dot reālu labumu. Pat tad, ja šī cerība un pārliecība balstās ticībā iracionālajam (ka talismans “nostrādas”, ka placebo arī maģiskā kārtā attiecībā uz mani iedarbosies).

Šādā ziņā un šādā kontekstā iracionālais var būt vērtība.

2. Ētiskais arguments. Dažiem cilvēkiem iracionāla ticība ir vajadzīga – vismaz tik ilgi, kamēr sabiedrība nespēj viņiem piedāvāt jēgpilnākas, labākas alternatīvas.

Pieredze mani ir mācījusi būt ļoti uzmanīgai, mēģinot izdibināt, kādēļ kāds cilvēks dodas uz Baznīcu vai ir citādi reliģiozs. Precīzāk – varu jautāt, bet aizvien retāk atļauju sev iesaistīties ar šiem cilvēkiem polemikā par attiecīgās reliģijas pamatpostulātiem. Iemesls: reliģija, ticība iracionālajam dažkārt ir vienīgais atbalsta punkts, ap kuru kāds cilvēks ir spējis puslīdz ciešami noorganizēt savu dzīvi. Šādā situācija mēģināt sašūpot attiecīgā cilvēka pārliecību par reliģijas pamatpostulātiem ētiski būtu tas pats, kas sist ārā ķeblīti, uz kura stāv cilvēks, kam ap kaklu ir virve.

Katram ir zināmi stāsti par bijušajiem cietumniekiem vai no narkotikām atkarīgajiem, kas ir pārveidojuši savu dzīvi, kļūstot ticīgi. Dažkārt aiz kāda cilvēka reliģiozuma slēpjas vēl kaut kas dramatiskāks – psihoze vai totāla nespēja funkcionēt sabiedrībā. Reliģija tad savā veidā piedāvā sabiedriski akceptētu veidu, kā citādi nevaldāmu iracionalitāti ievirzīt pieņemamā gultnē. Un, manuprāt, tā nav nejaušība. Reliģiju lielais kārdinājums, bet vienlaikus arī sabiedriskais labums: tās piedāvā vienkāršus pamatpostulātus, ap kuriem cilvēkiem organizēt savu pasauli – kad viss kompleksais un bezjēdzīgais kļūst vienkāršs un jēgpilns, kad tev tiek piedāvāts gatavs stāsts par to, kā iederies pasaulē un kā vari palīdzēt to darīt labāku.

Tas nekādā ziņā nenozīmē, ka šai reliģijas funkcijai nav jārada alternatīvas – manuprāt, jāstrādā pie tā, lai katram cilvēkam būtu plašākas iespējas jēgpilni saorganizēt savu dzīvi – iesaistīties dažādās kopienas vai labdarības aktivitātes, lai reliģija neizrādītos vienīgais glābiņš, barjera, kas attur no nozieguma, narkotikām, zema pašvērtējuma, nemitīgas trauksmes sajūtas, psiholoģiskas dezintegrācijas u.tml. Bet tik ilgi, kamēr sabiedrība, cilvēce, katram nevar šīs reliģijai alternatīvās dzīves jēgpilnas saorganizēšanai iespējas piedāvāt, reliģija šādā nozīmē ir sabiedriskais labums.

Patiesībā jau to konkrēto cilvēku stāstiem nav jābūt tik dramatiskiem – cilvēka emocionālais komforts var būt kas saudzējams arī tad, ja, atņemot viņam ticību paša reliģijai, viņa pasaule no tā nesabruks – viņš nesajuks prātā, neizdarīs noziegumus, nesāks lietot smagās narkotikas.

Domāju, ka mēs visi esam pamanījuši, ka pasaulē ir vienkārši baisi daudz cilvēku, kuriem racionalitāte, lietu likumsakarības nemaz nav kāda īpaša vērtība. Ik pa laikam ir vērts pašiem sev uzdot jautājumu – kurš te, uz vispārējā fona, ir frīks… ?

… ja tā godīgi atbild uz jautājumu …

Tā esmu es un vēl daži, kam ir problēma tā vienkārši ņemt un akceptēt aksiomas tad, ja tām neredzam racionālu pamatojumu. Ļoti daudzi, iespējams, pat vairākums tās norīs, pat nepamanot, ka tur varētu būt kāda problēma.

Un, ziniet, kas ir trakākais? Tas, ka tas ir tikai normāli…

Atzīšos, ka man gan pagāja diezgan ilgs laiks, līdz es sapratu, ka nevajag visu pasauli un katru atsevišķu indivīdu censties pārveidot pēc sava ģimja un līdzības, ka NE KATRA cilvēka primārajam draivam būtu jābūt censties saprast pasaules, sabiedrības, katra cilvēka pamatā esošās likumsakarības. Cilvēku uz pasaules ir daudz, un viņu talanti atšķiras – vieni ir fantastiski organizatori, citi spēj sevi nesavtīgi ziedot citiem, citi ir lieliski rokdarbnieki, citi – sportisti, vēl citi – oratori, vēl citi ir kādas kompānijas dvēseles, vēl kādi – lieliski māmiņas un tētuki. Ja cilvēks ir plus mīnuss apmierināts ar savu dzīvi, un viens no šīs dzīves elementiem ir ticība kādām iracionālām lietām, un tas nevienam citam netraucē – kādas gan kādam morālas tiesības šeit ko nosodīt vai skatīties no augšas?

Manuprāt, morālais imperatīvs attiecībā uz šādām situācijām ir precīzi tāds, kā aprakstīts Česlava Miloša dzejolī:
“If there is no God,
Not everything is permitted to man.
He is still his brother’s keeper
And he is not permitted to sadden his brother
By saying there is no God.”

Nedaudz trivializējot – live and let live.

3. Estētiskais jeb “Life of Pi”arguments.

Es nezinu, cik daudzi no jums ir lasījuši vai skatījušies “Life of Pi” (neatstāstīšu sižetu, jo tas vienkārši jāpieredz pašiem), bet tur aprakstītā izvēle starp diviem viena un tā paša notikuma redzējumiem ir lieliska ilustrācija manam trešajam argumentam: ka dzīve, ticot iracionālajam, var būt skaistāka un krāsaināka nekā pieņemot, ka racionālā domāšana apvienojumā ar mūsdienu zinātnes atziņām mums sniedz plus mīnuss pilnīgu priekšstatu par visu, kas pasaulē svarīgs.

Līdzīgi kā “Life of Pi” – principā šādu spēli pašiem ar savu apziņu varam veikt, nenonākot konfliktā ar mūsdienu atziņām. Tajā brīvajā telpā, kur joprojām var leģitīmi eksistēt dažādas interpretācijas par lietu kopsakarībām, to patieso dabu – kur ir vieta arī visai drosmīgiem pieņēmumiem un kur no mūsu pašu izvēles ir atkarīgs, ko uzskatīt par ticamāku, patiesāku.

Manuprāt, tas ir skaisti, ja racionāls cilvēks savā pasaules uzskatā iekombinē šķietami iracionālus elementus, kuriem nav pamatojuma mūsdienu zinātnē, bet kurus arī mūsdienu zinātne tieši neizslēdz: vietu brīnumiem, nojausmai par labvēlīgu spēku, kas virza viņa dzīvi. Ar šādām izvēlēm par labu ticībai, manuprāt, nav jācīnās – tās ir jāciena kā apzināta izvēle, pat ja tā pamatā nav nekādu racionālu argumentu, kādēļ ir izvēlēts tieši iracionālais pieņēmums.

Galu galā mūsdienu pasaule, domāšana tikai palēnām spēj radīt alternatīvas eksistenciālajai tukšuma sajūtai, kas rodas, ja mēs pieņemam, ka cilvēces šobrīdējais racionālo zināšanu krājums arī ir tuvu pilnīgam izskaidrojumam par tās skaidrojumu, misiju un jēgu un kas tā nomocīja pagājušā gadsimta vidus domātājus.

Kādēļ saku, ka palēnām tomēr spēj radīt alternatīvas? Tādēļ, ka es redzu visai iedvesmojošas nākotnes vīzijas cilvēcei, arī tad, ja mēs šo vīziju pamatā neliekam ticību kādu nezināmu, iracionālu spēku eksistencei. Piemēram, kur katra cilvēka šobrīdējā dzīves jēga var tikt izskaidrot, vadoties no vīzijas par to, kāda ir visas cilvēces nākotnes misija. Un šī misija var būt ļoti ambicioza. Pat skandalozi amicioza! Piemēram, iedzīvināt realitātē cilvēka prātā esošo ideju, izpratni par ideālu, par Dievu, atbilstoši tai pārveidojot Visumu, atdzīvinot neorganisko, ienesot tajā saprātu. Domājošs, bezgalīgi komplekss, pats sevi tālāk veidojošs, uz cilvēces labākajām iezīmēm orientēts kolektīvais saprāts un kolektīvā misija ko šādu reiz izveidot. Es nudien redzu, kā tā varētu kļūt par iedvesmojošu, ar jēgu apveltošu vīziju nākotnei, bet …. we are not there yet.

Tādēļ tikmēr – whatever works and makes you happy.

Runājot par estētiku, skolas laikā es sevi uzskatīju par panteisti – kas redz dievišķā esamību ikvienā Visuma elementā. Tā ir domāšanas prizma, kas: 1) nav nesavietojama ar racionālo domāšanu; 2) caur kuru raugoties, pasaule izskatās skaistāka un jēgpilnāka. Vai man bija kādi racionāli iemesli izvēlēties panteismu kā pārāku pār mehāniskiem skatījumiem uz pasauli? Nē, nebija. Bet vai tam ir nozīme?

Tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ man tik ļoti patīk Andreja Tarkovska filmas – kur iracionālais smalki, gandrīz nemanāmi un neuzbāzīgi caurvij visu pasauli, kur katru norisi var pēc izvēles var skaidrot pragmatiski, bet var arī simboliski, iracionāli, kur viena cilvēka pašuzupurēšanās var vest pie pārmaiņām visas pasaules struktūrā, bet var arī izrādīties, ka tā ir bijusi tikai šķietamība. Tā ir bezgalīgi skaista, jēgpilna pasaule, un kādēļ gan tai nebūtu tiesības pastāvēt?

Pēc būtības estētiskais arguments ir tas pats, ko piesauca Boriss Akuņins, kādā zemsvītras piezīmē savā grāmatā “Kapeņu stāsti” skaidrojot, kādēļ viņš visdažādākajos notikumos, parādībās, pat ainavās saskata sev personīgi adresētus vēstījumus zīmes, kas tad viņam tālāk jāatšifrē. Viņš, kā jau katrs domājošs 21.gadsimta sākuma cilvēks, nevar vienkārši atzīt – “es, līdzīgi kā senie grieķi, ticu zīmēm; piedošanu, tāds nu esmu, ” iespējams, tādēļ viņš apraksta, ka ļoti labi apzinās šādas “spēles” šizofrēniskumu. Bet Akuņins turpina šīs parādības krāt trīs iemeslu dēļ. Pirmais iemesls ir tas, ko es nosaucu par ētisko – šī spēle palīdz uzturēt pašapziņu (“ja kaut kas vai kāds tev sūta zīmes, tātad, velns parāvis, tu kaut kas esi!”), un kādēļ sev vai citiem laupīt šīs pozitīvās emocijas? Un otrais arguments ir tas, ko es saucu par estētisko – dzīvot ir interesantāk, ticot sev adresētām zīmēm. Es tam varu tikai absolūti piekrist.

(4) svarīgs (ne)arguments par principiālu prāta atvērtību

Droši vien pamanījāt, ka Akuņinam bija trīs argumenti, bet esmu nosaukusi tikai divus. Tas tādēļ, ka trešais pēc būtības nav nemaz arguments, – tas ir postulāts. Tas, ko Akuņins saka kā trešo tēzi: šīs zīmes, šie mesidži patiešām arī eksistē, vienīgi ir jāmāk tās atpazīt.

Vups!

… bet arī šajā ziņā es viņam piekrītu.

Karla Gustava Junga postulētais sinhronicitātes princips manā apziņā ir reāls: dažkārt pasaulē notiek lietas, kuru esamību izskaidro nevis dabas likumi, cēloņsakarības, bet kāda cilvēka (saprāta?) izpratne par lietu iekšējo jēgu. Piemēram, tu mēģini izšķirties starp divām nopietnām izvēlēm, un tad tev pēkšņi “parādās” ļoti specifiska, šķietami tieši tavai situācijai piemērota atbilde. Kā pēkšņi nez ko kurienes izpeldējis un iepriekš nemanīts plakāts, kā garāmgājēja izmesta frāze, kā pasvītrots teksts nejauši kāda uz tava galda atstātā grāmatā.

Uz šādām situācijām VIENMĒR var paskatīties no divām perspektīvām: 1) zinātniskās, ieslēdzot mūsdienu atziņas par to, ka katru šķietamu brīnumu var izskaidrot, vadoties no varbūtības teorijām, no cilvēku tieksmes meklēt ārējā vidē apstiprinājumus saviem pieņēmumiem (confirmation bias), tieksmēm racionalizēt u.tml.; 2) no Junga perspektīvas – ka dažkārt ārējā vide kaut kādu neizskaidrojamu procesu rezultātā pielāgojas cilvēka jēgas meklējumiem.

Un es izvēlos Junga perspektīvu – daļēji estētisku iemeslu dēļ (pasaule ir daudz skaistāka, ja ar tevi notiek brīnumi), bet galvenokārt savas pieredzes dēļ, kur tie gadījumi ir bijuši tik emocionāli spēcīgi, pat graujoši, ka pragmatiskie izskaidrojumi man salīdzinājumā šķiet mazāk ticami. Belziens pa pieri, ko tev izšķirošā mirklī sagādā kāda īpaši spēcīga sinhronicitāte, ir (varbūt šķiet – bet tam, iespējams, pat nav principiālas nozīmes) pārāk reāls, lai tu varētu atteikties no savas pieredzes un visu izskaidrot ar racionālām varbūtībām un psiholoģiskiem pašapmānīšanas mehānismiem. Neskatoties uz to, ka man vispār nav nekādu racionālu, zinātniski pārbaudāmu pierādījumu šim iracionālajam principam. Neesmu arī pārliecināta, ka jebkad būs – jo apzinātāk centies šo principu kontrolēt, jo mazāk ar to saskaries.

Bet šāda pieredze, iekšējais pārdzīvojums man liek būt daudz atvērtākai pret to, ko par saviem pārdzīvojumiem stāsta citi. Pat ja no mūsdienu zinātnes, racionalitātes perspektīvas tiem nav nekādas jēgas. Par telepātisku transkontinentālu komunikāciju, par kosmisko saprātu, par visu apziņu transformējošām vīzijām. Atvērtākai ne jau tādā nozīmē, ka es tam ticu. Atvērtākai tādā nozīmē, ka es to automātiski nenorakstu kā spēlītes, ko mūsu smadzenes ar mums izspēlē – kas ir ar lielu atrāvienu visticamākais skaidrojums, kā mūsdienu zinātne šādas parādības skaidrotu. Pieņemot, ka vismaz teorētiski šīs pieredzes varētu arī būt patiesas.

Tās ir šāda veida iracionālā pieredzes, kas, manuprāt, racionālam cilvēkam ir vienīgais īsceļš uz citām, neracionālām aksiomām, pie kurām ceļu meklēju studiju laikā. Kas teorētiski var būt uztveres ilūzija. Bet teorētiski var arī nebūt.

Šī gada vasarā man sanāca ilgāka saruna ar cilvēku, kas māca Talmudu. Viņš bija nobažījies par to, ka pasaulē aizvien mazāk paliek vietas tādai domāšanai, kas konkurē ar zinātni – zinātniskā pieeja atņem dzīvestelpu visiem alternatīvajiem pasaules uztveres un organizēšanas veidiem. Apgūstot zinātnes patiesības, mēs mēģinām zinātnes loģiku, – šo salīdzinoši jauno, dažreiz tik efektīvo kognitīvo instrumentu – attiecināt uz visu pārējo pasauli. Cilvēki aizvien biežāk pat reliģiju vēlas uztvert zinātniski.

Un man tā arī nudien šķiet problēma – spēja pārorientēties no viena domāšanas veida uz citu, manuprāt, mums kā cilvēcei nāk tikai par labu. Tas varētu būt pat vērtīgāk nekā prast dažādas valodas – paplašina redzesloku un ļauj relativizēt un kontekstualizēt savas zināšanas.

Manuprāt, risinājums ir striktākā izpratnē par zinātnes būtību un robežām. Striktāks nošķīrums starp trim lietu kategorijām:

1)kas ir tas, ko mēs droši zinām, pateicoties zinātnei, zinātniskajai metodei – kur būtu diezgan stulbi meklēt kādus alternatīvos skaidrojumus (bioloģijā, ķīmijā, fizikā, u.tml.);

2) kas ir tie jautājumi, uz kuriem zinātniskā metode, zinātne mums nevar palīdzēt sniegt derīgas atbildes – šobrīd vai principā;

3)un kas ir tā sfēra, kur zinātne mums ļauj izvirzīt pēc iespējas labas, ar visiem zināmajiem faktiem un likumsakarībām saskanīgas teorijas, bet vienlaikus nenoliedz, ka paralēli šīm teorijām tām var pastāvēt arī citi skaidrojumi, kuru likumsakarību izpratne mūsdienu zinātnei vēl nemaz nav pa spēkam. Varbūt kādreiz būs. Varbūt – nebūs.

Man šķiet, ka šāda skaidrāka izpratne palīdzētu izveidot veselīgāku attieksmi attiecībā uz mūsu skaidrošanas spēju pašreizējām robežām. Lielāku atvērtību tam, ka kaut vai principā ir iespējams kas tāds, kā cēloņus mēs vismaz šobrīd vēl nesaprotam un varbūt nevaram zinātniski izskaidrot. Tas arī iedotu telpu alternatīvajiem pasaules skatījumiem vismaz tajās jomās, kur tie nav tiešā pretrunā ar zinātni. Kurām ir cits aksiomu komplekts.

Noslēgumā neliela, bet svarīga atruna:
Nekas gan no tā, ko es līdz šim esmu teikusi, nav iecerēts kā iracionalitātes glorifikācija. Mana pieredze rāda, ka iracionalitātei ir daudz lielāks lietu sačakarēšanas potenciāls nekā pārmērīgai racionalitātei, tādēļ – ja mēs novelkam robežas attiecībā uz zinātni – tad tās pat vēl svarīgāk būtu novilkt attiecībā uz iracionālo. Ja ticība iracionālajam var nest pierādāmu labumu, bet – tā var nest arī vēl lielāku pierādāmu ļaunumu (piemēram, kad cilvēks neārstē vēzi, paļaujoties uz placebo). Un tā tik vēl trūka, ja cilvēks, kas ir pārņemts ar iracionāliem priekšstatiem, nonāk amatā, kur viņa iracionālajos pieņēmumos balstītie lēmumi var kaitēt citiem!

Bet par spīti tam, ka iracionālais, reliģija var kaitēt, tās manis aprakstītās pozitīvās iezīmes ir iemesls, kādēļ es nesteigtos iracionalitāti un reliģiju norakstīt kā faktoru, ko cilvēcei būtu jātiecas ar laiku no savas apziņas izskaust. Noteiktās robežās iracionalitāte ir vērtīga.