Pirms divām nedēļām man bija prieks apmeklēt sākuma daļu konferencei par tēmu „Baltijas valstu ekonomiskās sistēmas: attīstības scenāriji”, kas notika Rīgas Ekonomikas Augstskolā.
Pirmā daļa būtu bijusi diezgan vienmuļa, ja tajā neietilptu Willema Buitera prezentācija. Willem Buiter ir Londonas Ekonomikas Augstskolas profesors, bijušais EBRD galvenais ekonomists, un t.t. Prof. Buiters viennozīmīgi bija visas konferences zvaigzne. Viņa runa iezīmēja tādus vārdus kā „kredīta orģijas”, „nepareizā makroekonomiskā vadība”, „sabrukums”. Citiem vārdiem sakot, ne pārāk rožaina bilde par Baltijas valstu īstermiņa nākotni. Pilnīgi pretēja bija iepriekšējā, Ilmāra Rimšēviča prezentācija, ko varētu raksturot ar vārdiem „viss notiek uz labu”. Tas ir pārsteidzoši, cik ļoti atšķirīgi tiek interpretēta viena situācija. Interesanti, ka tā ne tuvu nav vienīgā reize, kad vietējo un Rietumu ekonomistu priekšstati par notiekošo atšķiras. Nāk prātā cita uzkrītoša atšķirība prognozēs par augošo Latvijas IKP starp Starptautisko Valūtas fondu un vietējiem ekonomistiem. Kā ekonomists (bet ne ‘makroekonomists’) es zinu, ka šīs viedokļu atšķirības dažādu ekonomistu vidū ir neizbēgamas. Lai arī kā, fakts, ka pastav tik liela plaisa starp „Rietumiem” un „vietējiem”, ir diezgan interesants.
Tas, kas ir noticis ar ekonomiku, tagad šķiet labi saprotams. Gan no „Rietumu”, gan „vietējo” puses šis stāsts, vairāk vai mazāk, ir ticis stāstīts līdzīgi. Tas varētu izklausīties šādi. No 2004. līdz 2007. gadam notikušā „kredītu orģija” noveda pie masveida kapitāla ieplūšanas un spēlēja svarīgu lomu darba algas nozīmes palielināšanā. Nepieredzēta kredītu izplešanās noveda pie strauji augošām nekustamā īpašuma cenām un tas, savukārt, pie pēkšņi pieaugošā jaunu būvju daudzuma. Galu galā, pārmērīgās prasības celtniecības sektorā kopā ar pieaugošo darbaspēka migrāciju, iedarbojās kā kāpjošs spiediens uz algām un cenām. Tādā veidā mēs nonācām pie darba algas augšanas, kura pārsniedz produktivitātes augšanu. Tulkojot no ekonomistu valodas, tas nozīmē, ka darba alga ir pārāk augsta, kas rada makroekonomiskus riskus. Tad te nu mēs esam, ar pārvērtētiem aktīviem (piemēram, nekustamais īpašums) un pārmērīgi augstām darba algām. Nav īsti skaidrs, vai nosēšanās būs „maiga”, vai „smaga”. Lielākā daļa „Rietumnieku” uzskata, ka lietas notiks smagākā veidā, bet vairākums „vietējo” tic, ka nosēšanās būs ”maiga”. Lai kā arī būtu, šobrīd svarīgs jautājums ir, ko ir iespējams darīt, lai padarītu nosēšanos nedaudz maigāku.
Oficiālā politikas reakcija var tikt plaši iedalīta trijās kategorijās: (I) samazināt finanšu izdevumus, (II) samazināt nodokļus uzņēmējiem, (III) veicināt nozares ar augstāko pievienoto vērtību”. Pagaidām, neviens no šiem pasākumiem nespēj izturēt rūpīgāku kritiku. Būtu labi, ja samazinātos valdības izdevumi (ne tikai makroekonomisko iemeslu dēļ), tomēr pagaidām valdība nav bijusi spējīga to izdarīt. 2007. gada „aptuveni sabalansēts” budžets ir kaunpilns aizbildinājums. Valdības un vietējo pašvaldību milzīgais (419 miljoni latu) budžeta deficīts tika segts no sociālā budžeta. Nav brīnums, ka pensionāri ir tik dusmīgi. Turklāt nemaz nav skaidrs, vai korporāciju ienākumu nodokļa papildus samazināšana (šobrīd jau viens no zemākajiem pasaulē) dos būtiskus rezultātus. Arī ļoti apšaubāmi, ka biznesa atbrīvošana no slimošanas pabalstu maksājumu nastas (un citas nelielas piekāpšanās) spēs glābt ekonomiku. Un beidzot, es šaubos, ka „augsto pievienotās vērtības sektoru” stāsts var būt iedarbīgs risinājums, jo īpaši īstermiņā. Galu galā tā ir bijusi politikas „prioritāte” pavisam neilgus gadus, bet ar nelieliem, rezultātiem.
Man īpaši interesanti šķita tas, ka neviens no iepriekšminētajiem ‘risinājumiem’ netika pieminēts Prof. Buitera runā, izņemot vajadzību apvaldīt un samazināt budžeta izdevumus. Turpretii, viņš ieteica turpināt savaldīt privātos aizdevumus. Viņa vārdi: „dariet to, ko jūs pašreiz jau darat, tikai trīs reizes vairāk”. Sevišķi, papildus pierādījumu pieprasījumam par pozitīviem ienākumiem (t.i. no Valsts ieņēmumu dienesta), viņš arī piedāvāja ierobežot iespējas saņemt kredītus ārzemju valūtā mājsaimniecībām, kuru ienākumi ir latos. Nav īsti tas līdzeklis, ko atbalstījuši Latvijas ekonomisti un politikas veidotāji…
Visā visumā, tas, cik atšķirīgi situāciju Latvijā vērtē „Rietumu” ekonomisti (kad viņi vēlas pievērst uzmanību mūsu valstij ) un vietējie „pašmāju” ekonomisti, ir diezgan pārsteidzoši. Tā kā esmu redzējis, kā tiek apmācīti ekonomisti šeit (Latvijas Universitātes bakalaura programmā) un kā tas notiek tur (ASV doktorantūrā), es derībās liktu uz Rietumniekiem.
In English here