Foto: A. Jansons

Pirms runāt par KNAB spēju kost vai tikai riet, būtu interesanti salīdzināt, kādēļ tiesu spriedumi attiecībā uz „mazajām” partijām pārsvarā ir pozitīvi KNAB, bet tiklīdz lieta skar „lielās” partijas, tā sākas sarežģījumi?

Pirms lēkt upē, ir jāiemācās peldēt – šķiet, tieši šādi varētu secināt neitrāla persona, kura nepārzina ar politisko partiju finansēšanu saistītos jautājumus, izlasot Artas Snipes rakstu “KNAB: šis suns tikai rej uz partijām, vai arī kož?”. Visticamāk šādu teicienu lasītājs attiecinātu uz Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) centieniem panākt elementāru tiesisko godprātību no Zaļo un zemnieku savienības puses (ZZS), lai tiktu atmaksāti nelikumīgi saņemtie ziedojumi.

Kā noprotams no rakstā izklāstītā, A.Snipe it kā piedāvā juridisku analīzi par ķibelēm, kas ir liegušas KNAB panākt likumības ievērošanu no ZZS puses. Šajā sakarībā būtu tikai normāli iedziļināties, kādas tieši likuma normas bija spēkā brīdī, kad ZZS izdarīja likuma pārkāpumus, un ko tad tieši KNAB no viņiem lūdza vai arī vēlāk – prasīja.

Te nu jāsaka, ka autore lielā putrā ir sajaukusi divas pilnīgi dažādas lietas – KNAB prasību atmaksāt nelikumīgi saņemtos ziedojumus un biroja tiesības piemērot administratīvo sodu vainīgajām personām. Turklāt viņa vispār nepievērš uzmanību, vai tiesību norma attiecīgajā laika periodā ir bijusi spēkā.

Konstatējot to, ka ZZS 2002.gadā ir pieņēmusi nelikumīgus ziedojumus, tādējādi pārkāpjot Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumu, KNAB sākotnēji lūdza ZZS atmaksāt šīs naudas summas, bet, kad tas netika izdarīts, izdeva administratīvo aktu, ar kuru uzlika par pienākumu atmaksāt nelikumīgos ziedojumus. Kāpēc KNAB tā rīkojās? Tāpēc, ka Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma 7.panta trešā daļa (likuma redakcija, kas bija spēkā līdz 2004.gada 12.martam) paredz šādu ziedojumu atmaksāšanu, bet birojam saskaņā ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likumu ir pienākums kontrolēt šī likuma izpildi.

Šeit arī galvenais klupšanas akmens – ZZS uzskata, ka KNAB tobrīd nebija tādu tiesību. Saskaņā ar šādu loģiku ir jāpieņem, ka vispār nekad nevienai iestādei nav bijušas tiesības reāli uzraudzīt minētā likuma, kas ir spēkā no 1995.gada, izpildi, un tādējādi augstākie tautas kalpi (likumdevējs) ir vai nu tīši lieguši kontroli pār savu pārstāvēto organizāciju maciņiem, vai arī piemirsuši to nolaidības dēļ. KNAB šādam apgalvojumam negrib un nevar piekrist. Tādēļ jautājums nav tikai par ZZS vai kādas citas partijas pienākumu pildīt likumu, bet gan par principiem, kas vienlīdzīgi tiek attiecināti uz visām partijām.

Kādēļ KNAB nesauca ZZS pie administratīvās atbildības? Ļoti vienkārši – pretēji A.Snipes apgalvojumam, pārkāpumu izdarīšanas brīdī (2002.gadā) Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā panta, kas noteiktu atbildību par pārkāpumiem politisko partiju finansēšanas jomā, vēl vispār nemaz nebija. Tas tika pieņemts un stājās spēkā tikai pēc tam, kad KNAB uzsāka savu darbību un aktīvi virzīja šādus grozījumus uz pieņemšanu Saeimā – 2003.gada 25.jūlijā.

Tas pats sakāms arī par Administratīvā procesa likumu – laikā, kad KNAB 2003.gadā izdeva pieminētos administratīvos aktus, spēkā bija Ministru kabineta 1995.gada 13.jūnija noteikumi Nr.154 „Administratīvo aktu procesa noteikumi”, nevis Administratīvā procesa likums. Minētais gan netraucē pašai A.Snipes kundzei rakstā apcerēt jautājumus par likuma spēku laikā.

Līdz ar to raksta autores pamācošais norādījums par to, ka KNAB lēmumā nav atsaucies uz APK 214.2 pantu, ir visnotaļ oriģināls un savdabīgs, lai neteiktu vairāk – juridiskās fantāzijas lidojums.

Var jau, protams, visgudri pamācīt, ka KNAB strādājošajiem ir pienācis laiks sēsties skolas solā, lai iemācītos noformēt lēmumus administratīvajā procesā, tomēr pieminētās juridiskā rakstura kļūdas liecina, ka arī A.Snipes kundzei būtu laiks darīt to pašu. Turklāt manis pieminētos jautājumus par likumu spēkā esamību laikā man zināmajās topošo juristu kalvēs aplūko jau pirmajā kursā un no savas pieredzes varu teikt, ka agrākajos laikos studenti, kuriem bija grūtības apgūt šos jautājumus, nākamajā semestrī augstskolas gaiteņos vairs netika manīti. Tādi sīkumi kā terminu „naudas sods” un „soda nauda” jaukšana lai paliek uz autores sirdsapziņas, bet neko labu par juridiskajām zināšanām tas neliecina.

Personīgi man, izlasot šo rakstu, palika jautājums – vai tā patiešām ir tikai autores savdabīga interpretācija, nespēja iedziļināties notikušajā, juridisko pamatzināšanu trūkums vai arī kas cits. Jurista cildenās profesijas nomelnotāji stāsta par mūsu profesiju anekdotes, kuru būtība ir šāda – ik pa laikam kāds no mūsu kolēģiem, analizējot notikumus un faktus, apmaldās paša radītajos juridisko konstrukciju džungļos, tā arī nespējot saskatīt lietas būtību. Vai tikai tas nav noticis arī šajā gadījumā?

Ja gribam būt objektīvi un vispusīgi izvērtēt situāciju pirms un pēc KNAB darbības uzsākšanas politisko partiju finanšu kontroles jomā, tad būtu lietderīgi ne tikai kārtīgi iepazīties ar normatīvajiem aktiem un to izmaiņām, bet paanalizēt tiesu spriedumus arī citās lietās. Tad būtu interesanti salīdzināt, kādēļ tiesu spriedumi attiecībā uz „mazajām” partijām pārsvarā gadījumu mūsu birojam ir pozitīvi, bet tiklīdz lieta skar „lielās”, Saeimā tagad vai agrāk pārstāvētās partijas, sākas dažāda veida sarežģījumi? Varbūt ir vērts veikt pētījumu par to, cik bieži šajos tiesu procesos ir pielietota tāda tiesību normu interpretācijas metode kā teleoloģiskā (jēgas un mērķa) interpretācijas metode?

Bet varbūt būtu vērts atcerēties, kā partiju finansēšanā konstatēto pārkāpumu rezultātā tika grozīts Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likums un to, cik liela summa konstatēto nelikumīgo ziedojumu ir atmaksāta valstij, un tikai tad runāt par suņu riešanu un košanu.

Runa nav par to, ka esam apvainojušies par nievājošiem salīdzinājumiem – tos KNAB ir dzirdējis arī līdz šim no personām, kuru intereses esam aizskāruši. Nē, stāsts ir par elementārām juridiskām lietām, kuru nezināšana vai arī tīša noklusēšana faktiski maldina lasītājus. Neesam pret kritiku un atzīstam, ka atsevišķās situācijās mēs šodien būtu rīkojušies citādi, tomēr kritikai vēlams būt konstruktīvai, it sevišķi, ja tas skar juridiskas nianses.