Raksts

Dažas domas valsts svētku priekšvakarā


Datums:
17. novembris, 2008


Autori

Kārlis Streips


Labrīt, lasītāji!Pēc dažām stundām došos lidostas virzienā un tālāk uz Stokholmu, kur rītvakar valsts svētkos paredzēts uzrunāt tautiešus Zviedrijā. Kad pirms vairākiem mēnešiem saruna par šo procesu sākās, es pusnopietni kontaktpersonai teicu, ka uzruna droši vien būs drūma un depresīva, jo patlaban ir grūti teikt kaut ko pozitīvu par to, kas mūsu valstī darās. Taču, protams, tas bija tikai pusnopietni.

Amerikā augot 18. novembris bērnam reizēm bija pārbaudījums. Manā dzimtajā Čikāgā bija vairākas latviešu draudzes, un mācītāji un priesteri sprediķošanas pienākumu 18. novembrī rotēja. Nevēlos aizvainot nedz cilvēku, nedz konfesiju, bet tīras šausmas bija tajos gados, kad uzradās viens konkrēts Dieva pārstāvis uz zemes, jo sprediķis īsāks par septiņām vai astoņām stundām noteikti nebija, vismaz bērnam tā likās.

Taču mājās par 18. novembra nozīmi jautājums nebija. Par to, ka valoda mājās ir latviešu valoda, debašu nebija. Bērnudārza skolotāja mani uzņēma ar šausmām, jo viņas priekšā stāvēja bērns, kurš ne vien neprata angļu valodu, bet runāja valodā, par kuru skolotāja vispār neko nekad mūžā nebija dzirdējusi. Angļu valodu iemācījos, bet mājās … tikai un vienīgi latviešu valoda. Mammai virs klavierēm stāvēja Blaumaņa teksts: “Mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods.” Viņa uz Latviju sāka braukt jau pagājušā gadsimta 80. gados (un reiz čekas “pieskatītājam”, kurš viņai sekoja uz ielas, pajautāja, vai viņš negarlaikojas). Tā bija viņa, kuru es aizvietoju Latvijas universitātes Svešvalodu katedrā tad, kad viņai bija citi pienākumi, kuri neļāva vienu gadu tur mācīt angļu valodu, un viņas vietā atbraucu es. Es, kurš nekad nebūtu domājis, ka dzīve turpināsies Latvijā. 1991. gadā, kad viņa Latvijā piestrādāja Tautas frontē un Augstākās padomes priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam mācīja angļu valodu, negaidīti un negodīgi agri mūžā (54 g.) apstājās viņas sirds.

Bet Latvijas sirds neapstājas. Lai arī kādas nebūtu negācijas mūsu sabiedriski politiskajā apritē, un šo negāciju netrūkst nemaz, mēs nedrīkstam nepieminēt to brīnumu, kura dēļ mums vispār ir pašiem sava valsts. Tie drosmīgie, kuri pirms 90 gadiem gatavojās pasludināt valsts neatkarību, nevarēja zināt, kā tas beigsies, un vienubrīd likās, ka beigsies ļoti, ļoti slikti. Tikpat ļoti tie drosmīgie, kuri pirms 30 un 40 gadiem turēja svētu Latvijas neatkarības domu un tāpēc nereti nonāca gulagā, varēja sapņot, kā 1983. gadā teica Gunārs Astra: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs,” bet konkrēti paredzēt, ka Padomju savienība izirs un sabruks pati zem sava svara tomēr nevarēja.

Un tomēr, te nu mēs esam. Mūsējā ir valsts, kurā mēs varam sarunāties latviešu valodā, mācīties latviešu valodā, dziedāt latviešu valodā, rakstīt latviešu valodā, sapņot latviešu valodā. Mums ir savi Olimpiskie čempioni (un arī valsts svētkos vērts atcerēties, ka pēc okupācijas pirmo zelta medaļu mājās pārnesa krievu tautības Latvijas iedzīvotājs vārdā Igors Vihrovs, arī viņa dēļ mēs varam lepoties par savu Latviju). Mūsu kultūra skan tāli un plaši, vai tā būtu Lailas Pakalniņas filma starptautiskos kinofestivālos, vai tā būtu fantastiskā Inese Galante vai elpu aizraujošais Egils Siliņš uz pasaules operas skatuvēm, vai arī tā būtu Marija Naumova, kura ar savu “wannošanos” plūca laurus Eirovīzijas dziesmu konkursā. Ja kas, sasodīts, tad mūsu valsts ir iestājusies Eiropas Savienībā un NATO, un ne mirkli nenovērtēsim pārāk zemu to, kāds milzīgs panākums tas bija, 13 gadu laikā pārvērsties no padomju republikas uz NATO dalībvalsti.

Un mums ir tomēr tik ļoti skaista valsts. Katrs, kurš mani pazīst personīgi, zina, ka esmu zvērināts pilsētnieks. Ja ir taisnība, ka katram latvietiem ir “savs kaktiņš, savs stūrītis zemes,” es esmu gatavs savu stūrīti kādam pārdot par labu cenu, uzskatu, ka pats labākais, ko var teikt par laukiem ir tas, ka no tiem ir iespējams atgriezties pilsētā. Taču gadījuma apstākļos arī mani nevar atstāt vienaldzīgu Gaujas senleja, tumšie kalnāji ap Sabili Kurzemes pusē, akmeņainā jūrmala Vidzemē. Un Rīga. Skaistā, sirmā Rīga, vēl tik ļoti daudz jo skaistāka patlaban, kad mirgo iedvesmotais “Staro Rīga” pasākums (milzīgs paldies tā organizētājiem). Man skaista ir arī pilsēta, kurā es jau dzīvoju gandrīz divus gadu desmitus.

Vēlu visiem lasītājiem jaukus un aizkustinošus valsts svētkus. Sveika, Latvija! Paldies Tev, Latvija! Saules mūžu Tev, Latvija!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!