Raksts

Dažādas pārdomas ceturtdienas rītā — prezidents, valoda, vēl šis tas


Datums:
14. augusts, 2008


Autori

Kārlis Streips


Labrīt, lasītāji!Jauka lieta par blogu ir tāda, ka nav vienmēr jāizvēlas viens centrāls temats, par kuru rakstīt. Tā, piemēram, mani šorīt nodarbina vairāki jautājumi, un tāpēc atsevišķas pārdomas par šo un to.

Piekrītu Saeimas deputātei Lindai Mūrniecei, ka Valda Zatlera nepārtrūkusī klātbūtne Pekinā nozīmē, ka viņu ir grūti cienīt kā Valsts prezidentu. Bilde no Tbilisi — gana impozanta. Pie podesta stāv Igaunijas prezidents. Pie podesta stāv Lietuvas prezidents. Pie podesta stāv Polijas prezidents. Pie podesta stāv Gruzijas prezidents. Pie podesta stāv — Latvijas premjerministrs. Protams, arī premjerministrs var pārstāvēt savu valsti, galu galā mums kaimiņos ir valsts, kurā prezidents nav pilnīgi nekas un premjerministrs rīkojas ar tādu pašu vērienu, kā vienmēr. Bet tomēr. Zatleram uz Pekinu vispār nevajadzēja braukt, vismaz uz lielo atklāšanas ceremoniju ne, jo Ķīna tomēr ir un paliek masīva cilvēka tiesību pārkāpēja. Kā vakar Francijā teica Dalailama, kad viņam vaicāja, vai Tibetā situācija pateicoties Olimpiskajām spēlēm ir uzlabojusies: “Nē.” Ar to arī viss ir pateikts. Katrā gadījumā ir jauki, ka Valdis Zatlers kā persona var priecāties par Latvijas sieviešu basketbola izlases uzvaru cīņā pret brazilietēm. Ir nožēlojami, ka Valdim Zatleram kā valsts prezidentam tas ir svarīgāk par Krievijas pieaugošo nekaunību reģionā, kurā atrodas arī viņa it kā vadītā valsts.

Par valodu. Jūrmalā ir novākts plakāts, uz kura krievu valodā bija rakstīts, ka tikai cūkas atstājot mēslus, kur vien pagadās. Kāda krievvalodīga pensionāre, tā ziņots medijos, ir uzskatījusi, ka tā tiek aizskarta viņas kā krievietes cieņa. Attiecīgā nama pārvaldnieks, kurš te atzīst, te noliedz, ka ir uzstādījis plakātu, ziņo, ka pirms plakāta uzlikšanas un arī pēc plakāta noņemšanas sētā ļaudis nudien savus atkritumus ir atstājuši, kur pagadās. Grūti spriest, kas te ir būtiskākais. Varbūt tas, ka apvainotām patiesībā vajadzētu būt cūkām, kuras patiesībā ir visai tīrīgas? Varbūt tas, ka atsevišķi cilvēki ir pārāk jūtīgi, un vides pilnveidošanas vietā uzsver savas personīgās jūtas un emocijas? Vai varbūt tomēr tas, ka ir diezgan žēl, ka vēl tagad, 18 gadus pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas, plakāti joprojām ir jāraksta krievu valodā tāpēc, ka citādi atsevišķi LR iedzīvotāji nesapratīs, kas tur ir rakstīts. Viņdien presē pavīdēja ziņu par meiteni, šķiet Narvesen veikalā, kura nonāca konfliktā ar apmeklētāju, kurš vēlējās ar viņu sarunāties krievu valodā, bet meitene krievu valodu neprata. Man tā bija pirmā dzirdēšana par veikalu, kurš kasieres amatam pieņem darbā kādu, kas neprot krievu valodu, un mani tas iepriecināja pat ļoti. Jo, lai arī de iure līmenī krievu valoda nav un nekad nebūs otra valsts valoda, de facto līmenī tā tomēr tāda ir, un ļoti šaubos, vai citās Rietumeiropas vietās, kur krievu ir ļoti daudz (piemēram, Londonā), viņi uzstājīgi sagaida, lai visi veikalu pārstāvji ar viņiem sarunātos krievu valodā. Malace meitene, un vēl daudzreiz lielāki malači Narvesen vadītāji, kuri viņu ir aizstāvējuši.

Par KNAB darbinieku. Iekšlietu ministrs Mareks Segliņš ir paziņojis, ka viņš “nevarēja nereaģēt” uz presē izskanējušām ziņām par KNAB pārstāvi, kuram, iespējams, ir nepatikšanas ar amatpersonas deklarāciju. “Tautas” partijas pārstāvju vāji slēptais ļaunais prieks par jelko, kas kaitē KNAB reputācijai ir viena lieta. Otra tomēr ir tā, ka KNAB nu ir tā instance, kurā visiem darbiniekiem tomēr ir jābūt tīrākiem par tīru. Gadījums ar nosperto naudu bija pietiekami šokējošs, un Aleksejs Loskutovs pateicoties šiem diviem censoņiem zaudēja amatu. Ja ir taisnība, ka runa ir par KNAB darbinieku Juri Jurašu un ir pamats aizdomām par viņa biznesa darījumiem ārpus pamatdarba (un es absolūti nesaku, ka šāds pamats ir), tad laiks ļoti steidzami rīkoties tā, lai nebūtu nekādu aizdomu nedz Valsts ieņēmumu dienestam, nedz politikāņiem, kuri protams vēlētos KNAB redzēt aizejam pavisam, nevis nākam tuvāk. Un otra lieta — ja likums patlaban ir brīvi interpretējams attiecībā uz tiem gadījumiem, kuros valsts amatpersona var vai nevar piedalīties kāda uzņēmuma procesos, tad būtu laiks likumu uzlabot. Varbūt pēc tam, kad Saeimas Juridiskā komisija būs tikusi galā ar tiem daudziem simtiem priekšlikumu, kuri piepeši ir radušies attiecībā uz Kriminālprocesa likumu. Tīri brīnums, ka pēc idejas nopietni juristi, kuri ir kļuvuši par deputātiem, ir tik ļoti negribīgi jautājumā par Ģenerālprokuratūras spēju darīt savu darbu.

Un beidzot. Manu uzmanību šodien arī piesaistīja materiāls laikrakstā Diena par maksājumu kartēm. Pie materiāla ir tabula ar virsrakstu “Karšu skaits” un tad ar paskaidrojumu, ka patiesībā runa ir nevis par kartēm, bet par karšu maksājumiem. 2007. gadā tādu esot bijis 76648,1 miljoni, tātad — 76,648,100,000, vai 76, 6 miljardi. Tie ir 33 tūkstoši darījumu uz katru Latvijas iedzīvotāju, tajā skaitā zīdaiņus. Protams, ar kartēm norēķinās arī tūristi un ārzemnieki, bet tas tomēr liekas fantastiski liels skaitlis. Un, ja tas ir patiess, tad kaut ko tas arī saka par parādsaistībām, kādas par spīti (vai varbūt pateicoties) smagajai ekonomiskajai situācijai mūsu valstī ļaudis ir gatavi uzņemties.

Jauku visiem dienu!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!