Tāds ir virsraksts Jāņa Sila sacerējumam „Kluba 415” mājaslapas sadaļā „Domas“ par kādu kopkora dalībnieku ar tumšu ādas krāsu. Runa, protams, ir par manu labu draugu Džordžu Stīlu, kas „Gaudeamus” dzied jau daudzus gadus un ir devis savu ieguldījumu šī kora izcilajos panākumos gan pasaules, gan Latvijas mēroga konkursos.

Autors ir sašutis gan par to, ka televīzijas operatori izrādījuši tik „sakāpinātu interesi” par „„melntiesību” cīnītāju Stīlu no „Afrolat”, kuram ik pa laikam rodas iebildumi pret Latvijas cilvēkiem”, gan arī par Džordža darbošanos korī, kas esot „tieši tāds pats politisks solis, kā visa pārējā viņa darbība, kuras mērķis likt latviešiem par normu uzskatīt globalizācijas jūkli un sajaukšanos.” Sils saskaitījis, ka tumšādainais dziedātājs rādīts televīzijā vismaz 5 reizes atklāšanas koncerta laikā un tas “maitājis iespēju baudīt šos latviskākos no svētkiem”. Autora sašutumu atbalsta arī vairums komentētāju, savās rasisma izpausmēs ejot daudz tālāk.

Man gandrīz trūkst vārdu, lai aprakstītu savas izjūtas pēc šī darvas kausa, ko manām personīgajām ļoti pozitīvajām emocijām par lieliskajiem šīgada Dziesmu svētkiem uzlēja viens ekstrēmists. Bet es uzskatu par svarīgu par to uzrakstīt, lai nepaliek nemanītas šādas nejēdzības mūsu vidū un cilvēki, kas tās izplata virtuālo mediju vidē. Gods un slava portālam DELFI, kas pie bildes vienā no Dziesmu svētku fotoalbumiem, kas attēloja Džordžu aizrautīgi dziedot kopā ar savu kori, rūpīgi dzēsa aizskarošus un rasistiskus komentārus. Prieks par tiem komentētājiem, kam šī bilde izraisīja aizkustinājumu un prieku.

Es Dziesmu svētku atklāšanas koncertu skatījos televīzijā kopā ar saviem radiem no Dienvidāfrikas, un, kad ekrānos rādīja Džordžu latviešu tautastērpā, es viņiem lepni sacīju: tas ir mans draugs! PALDIES Tev, Džordž, un lūdzu neņem galvā dažādas ekstrēmistu rupjības, kas ik pa brīdim uzpeld mūsu vēl nenobriedušās demokrātijas publiskajā telpā!