Foto: Charles Haynes

Nevar apskaust tos žurnālistus, kam darba pienākumus nosaka gaidāmais reklāmas laukums, nevis profesionāli plāni.

Dzīves stila mediji ir radījuši servisa žurnālistiku, un patērētāju ekonomikas laikmetā tās daļa kopējā informācijas apjomā neizbēgami pieaugs. Es neiekļaušos veselīgo pannu, kosmētikas vai grīdas segumu un solāriju aprakstītāju nonicinātāju pulciņā. Šis darbs nav viegls. Pamēģiniet katru pavasari rakstīt par paštonējošiem krēmiem, katru rudeni par ādas mitrinātājiem, vasarā — par remonta materiāliem, kārtējiem sezonas dārza darbiem, fotoaparātiem, autoriepām un ko tik vēl ne!

Turklāt preces un pakalpojumus vērtējoša žurnālistika sastopama jebkur — gan Panorāma ir stāstījusi par finanšu pakalpojumiem, iejūtoties noguldītāju ādā, gan dienas avīzes nekautrējas no praktisko padomu slejām, gan ziņu portāli popularizē kārtējo potēšanas kampaņu. Mēs visi esam klienti un reizēm interesējamies par praktiskām lietām. Konkurence, izvēle, jaunie dzīves stili — tas un vēl daudzi citi procesi prasa arī no žurnālistiem kompetenci, viedokļu daudzveidību un vēsu skatu uz piedāvājumu gūzmu, jo ne jau vienmēr palīdz klientu interneta forumi, tviterspēks vai kas cits.

Kurš klients tuvāks?

Latvija ir piesātināta ar patērētāju medijiem un patērētājiem adresētiem formātiem. Tas ir ātrs ceļš mediju biznesā, tāpēc veseli mediji tiek veidoti kādu reklāmdevēju grupu interesēs. Bet servisa žurnālistika šajā pirkšanas un pārdošanas spēlē visu laiku balansē uz ļoti slidenas laipas. Šo iedomāto profesionālās darbības laipu šūpo, pirmkārt, informācijas avoti, kas reti ir neatkarīgi no savas pārstāvētās jomas (veikala, salona, firmas utt.), otrkārt, reklāmdevēji, kas reizēm arī jūtas kā žurnālistu klienti un pieprasa padevību.

Viedokļu daudzveidība un neatkarīgi praktiskās pieredzes stāsti ir praktiskās jeb servisa žurnālistikas atslēgas vārdi pat tad, ja stāsts ir tikai par medus kvalitāti vai istabas puķu mēslošanu. Diemžēl ekonomiskā recesija padarījusi tukšākas gan redakcijas, gan žurnālistu materiālus. Retais no profesionāļiem ātruma un daudzuma skrējienā var izvērtēt visas nianses, sameklēt vairākus profesionāļus kā avotus, pārbaudīt viņu teikto, apkopot pieredzes un pretējus skatījumus.

Šķiriet, kuru izdevumu gribat, lielākoties par praktiskiem jautājumiem stāsta viens (ļoti reti divi) avots, kas tiek saukts par ekspertu, jo ir zinošs, bet gandrīz nekad nav neatkarīgs. Vai klausāties, piemēram, Radio SWH Kurbuli, lasāt Next vai Cosmopolitan, dominē vienpusīga ieinteresētu personu informācija par precēm, pakalpojumiem un to sagaidāmo labumu. Protams, ar laiku mēs katrs sākam atpazīt žurnālistus, kas ir kompetenti pašu aprakstītajās jomās, kas nebaidās būt neatkarīgi, kas skaidri stāv savu lasītāju pozīcijās un informāciju pieskaņo lasītāju, ne reklāmdevēju vajadzībām.

Šo balansu palīdz noturēt, piemēram, AutoBild publicētie gan Vācijā, gan tepat veiktie neatkarīgie testi, daudzi žurnāla Ieva praktiskie materiāli, gudri amatnieki žurnālā Dari Pats, bēbju vajadzību pārzinātāji Mans Mazais lappusēs un citur. Piemēram, žurnāliste Anija Pelūde ir nepārspējama veselības žurnālistikas praktiskajā daļā, savukārt uz arhitekti un žurnālisti Ievu Zībārti var paļauties stila un tā materiālo nesēju vērtējumos.

Nereti servisa žurnālisti pamazām paši kļūst par ekspertiem — kā autolietu vai makšķerēšanas piederumu zinātāji. Servisa žurnālistika par mediju zvaigznēm padarījusi kosmētiķus, vizāžistus, fitnesa trenerus, diētas ārstus… Tas palīdz radīt uzticību raisošus materiālus un veido autoritātes, tomēr nereti praktisko materiālu informācijas avotu intereses ir grūtāk atšifrējamas par politiķu viltībām. Ne velti rudenī pasauli aplidoja Vācijas žurnālistu pētījums par zobārstu pakalpojumiem — tā ir servisa žurnālistikas tagadne un nākotne! Tieši tas, kurš tiek pasludināts par klientu patērētājiem adresētajos stāstos, ir servisa žurnālistikas kvalitātes rādītājs.

Reklāmu līme

Vislielākais spiediens uz žurnālistu ir gadījumos, kad praktisko padomu rubrikas tiek skatītas kā reklāmdevēja apmaksātā laukuma pagarinājums. Tiklīdz, piemēram, materiālā par tēju kā informācijas avots ir blakus esošās reklāmas maksātāja pārstāvis, bet par šo jautājumu nekas nav sakāms kādam citam, skaidrs, ka runa ir par vienpusīgu informāciju. Ne jau vienmēr tā ir melīga, prasti nopirkta vai potenciālajam klientam kaitīga. Bet tā ir tikai viena daļa no patiesības — kādam izdevīgāka un viegli pieejamāka daļa. Nereti maksātājs, kas nopircis vien gabaliņu no medija telpas, nosaka, kas un kā jāsaka žurnālistam.

Gadiem esmu brīnījusies par pārdotajām rubrikām un pārdotajiem rakstiem/raidījumiem/sižetiem kā informatīvo attiecību vieglāko formu. Ja raksts par sulu ir nosacījums, lai reklamētu jauno sulu līniju, tad žurnālistika no auditorijas kā klienta pārvēršas par reklāmas klienta apkalpotāju. Bet grāmatu veikals neliks savu reklāmu, kas viņam vajadzīga, ja nebūs teksta par lasīšanu. Vai viss ir tik vienkārši — cilvēks izlasa par sulu un uzreiz skrien uz veikalu pēc jaunā dzēriena, jo iepriekš to nav dzēris un par to nav interesējies? Vai viņš/viņa nepirks sulu, ja tās reklāma būs blakus stāstam par drošu auto braukšanu? Vai nesapņos par SPA iespējām, ja reklāmai līdzās būs materiāls par garšvielu audzēšanu uz palodzes? Lai cik bieži reklāmas profesionāļiem esmu jautājusi, kāpēc viņi pasauli un auditoriju tver tik vienkāršoti — kā taisnā līnijā savienotus punktus, sakarīgas atbildes neesmu saņēmusi. Temats un reklāma tiek salīmēti, padarot smieklīgu jebkādu domu par neatkarīgu redaktora darbu. Tas atkal ir ticības jautājums, kam argumentācija nav vajadzīga. Bet nevar apskaust to žurnālistu darba apstākļus, kam darba pienākumus nosaka gaidāmais reklāmas laukums, nevis profesionāli plāni.

Pērciet reklāmas bukletu!

Servisa žurnālistikas un reklāmdevēju cieša atkarība radījusi arī tādus, teikšu pieklājīgi, hibrīdus mediju vidē, kuros gandrīz viss saturs ir pārdots. Lappusi pēc lappuses tie atpazīstami pēc vienkāršas shēmas: vienpusīgs, viena avota diezgan reklāmisks vai labākajā gadījumā informatīvs teksts un blakus reklāmas ar adresi un pakalpojumu sarakstu, kur un kā tekstā minēto var iegūt. Tā pati ekonomiskā recesija, kas aizslaucīja reklāmas naudu no medijiem, arī retinājusi šo izdevumu (vai formātu — arī raidošajos un elektroniskajos medijos) slāni. Sliktā ziņa ir tā, ka šo “reklāmas bukletu pārdošanas” stilu reizēm cenšas uzturēt kā vienīgo reklāmas piesaistes veidu. Tā nav nekāda izsmalcinātā mediju komercializācija, bet parasta auditorijas maldināšana. Tādu primitīvismu nav pelnījuši ne mediju patērētāji, ne reklāmdevēji, jo, visticamāk, abu pušu ieguvums ir apšaubāms.

Ne velti mediju prakses pētījums apraksta uz naudu kārās amerikāņu žurnālistikas gadījumu ar reklāmdevēju spiedienu/izpatikšanu[1]. Kad viens no autoražotājiem paziņoja, ka viņa reklāmām līdzās jābūt noteikta tipa materiāliem, spožo dzīves stila un greznās dzīves žurnālu redaktori neskrēja vis izpildīt šo rīkojumu, kā tas tipiski būtu Latvijā, bet visi kopā pret to protestēja. Uzminiet nu, kurš padevās un arī neizņēma savas reklāmas no izdevumiem, kuru redaktori saglabāja savu profesionālo pašcieņu, bet auditorijai tika kvalitatīvs saturs.
________________________________

[1] Johnson, S., Priajatel, P. (1999) The Magazine from Cover to Cover: Inside Dynamic Industry, New York: McGraw-Hill.