Foto: Foto - A. Jansons © AFI
Vai ar siltas pajumtes piešķiršanu bezpajumtniekus un ilgstošos bezdarbniekus var vismaz uz laiku atturēt no alkohola lietošanas un palīdzēt viņiem atrast darbu? Izrādās, ka var gan!
Tas ir tikai viens no pozitīvajiem sociālās rehabilitācijas programmas piemēriem Liepājas Karostas Palīdzības mājā. Savukārt Liepājas pašvaldības aģentūra „Nodarbinātības projekti” risina nodarbinātības problēmu, ilgstošos un pirmspensijas vecuma bezdarbniekus iesaistot pilsētas labiekārtošanā.
Īsa informācija par projektiem:
Projekta nosaukums:
Sociālās rehabilitācijas programmas realizācija bezpajumtniekiem un ilgstošajiem bezdarbniekiem Karostas Palīdzības mājā
Projekta iesniedzējs:
Sabiedriska organizācija „Vienība”
Projekta mērķauditorija:
Bezpajumtnieki, pirmspensijas vecuma cilvēki, ilgstošie bezdarbnieki
Projekta finansējums:
Ls 12 603
Aktivitāte, kuras ietvaros projekts atbalstīts:
Sociālās rehabilitācijas programmu izstrāde un ieviešana
Aktivitāti administrējošā institūcija:
Sabiedrības integrācijas fonds
Projekta nosaukums:
Subsidēto darba vietu nodrošināšana Liepājā, iesaistot ilgstošos un pirmspesnijas vecuma bezdarbniekus Liepājas pilsētas teritorijas labiekārtošanā
Projekta iesniedzējs:
Pašvaldības aģentūra “Nodarbinātības projekti”
Projekta mērķauditorija:
Ilgstošie un pirmspensijas vecuma bezdarbnieki
Projekta finansējums:
Ls 480 802
Aktivitāte, kuras ietvaros projekts atbalstīts:
Subsidēto darba vietu nodrošināšana sociālās atstumtības riska grupām
Aktivitāti administrējošā institūcija:
Nodarbinātības valsts aģentūra
Palīdzības māja jeb dienas centrs, kas Karostā Liepājā darbojas jau piecus gadus un būtībā turas uz dažu cilvēku entuziasma, palīdzību sniedz tikai tiem cilvēkiem, kas nav reibuma stāvoklī, stāsta projekta vadītāja Ināra Roze. Izmantojot Eiropas Sociālā fonda (ESF) piešķirto finansējumu, Palīdzības māja varējusi uzlabojusi ikdienas darbu un uzsākusi arī jaunas lietas – trīs centra piesaistītie mediķi veikuši bezpajumtnieku medicīnisko apskati, potējuši viņus pret tuberkulozi un snieguši nepieciešamo palīdzību. Savukārt ar Valsts Nodarbinātības aģentūras un citu iestāžu palīdzību sakārtoti bezpajumtnieku dokumenti. Tā kā bezpajumtnieki ir viena no sociāli atstumtākajām grupām, projekta laikā neizpalika arī dažādi sabiedriskie pasākumi, lai šos cilvēkus kaut nedaudz iepriecinātu – ekskursija uz Karostas muzeju, kopīgi svētki un Zviedrijas Lūciju viesošanās. Projekta ietvaros organizēti arī centra darbinieku kopīgi semināri ar līdzīgu organizāciju pārstāvjiem no Čehijas un Rumānijas.
Lai gan sākotnēji projektā bija plānots iesaistīt 20 cilvēkus, beigās dalībnieku skaits pieauga līdz 36 cilvēkiem. Projekta vadītāja atzīst, ka galvenā motivācija piedalīties projektā bijusi bezmaksas ēdināšana un iespēja pavadīt dienu siltumā bargās ziemas apstākļos. Tā kā Palīdzības māja nepieņem iereibušus cilvēkus, projekta dalībnieki līdz ar to stimulēti arī atteikties no alkohola lietošanas – piemēram, kāda projekta dalībniece pārvarējusi trīs gadus ilgušu atkarību un dabūjusi pastāvīgu darbu. Tas ļāvis viņai atjaunot attiecības ar ģimeni un uzlabot dzīves apstākļus mājās. Viņa joprojām aktīvi piedalās dienas centra aktivitātēs un palīdz arī ikdienas darbos.
Ināra Roze stāsta, ka kopumā projekta laikā 15 cilvēki atraduši darbu. Situācijā, kad runa ir par bezpajumtniekiem un cilvēkiem ar dažāda veida atkarībām, šos rezultātus var uzskatīt par ļoti labiem, jo darbs ar šīm riska grupām ir ļoti ilgstošs, saka Ināra Roze. Arī pašiem Palīdzības mājas darbiniekiem darbs šajā projektā bijis ļoti motivējošs – iespēja veikt dažādas aktivitātes, kas ikdienā nav iespējamas līdzekļu trūkuma dēļ, kā arī vismaz uz projekta laiku saņemt atbilstošu algu par nebūt ne vieglo darbu. Kā atzīst projekta vadītāja, pēdējais apstāklis ir svarīgs, jo uz entuziasma pamata cilvēkus iespējams piesaistīt darbam Palīdzības mājā tikai uz ierobežotu laiku, taču vajadzīgi arī profesionāļi, kas strādā regulāri un pilnu darba dienu. Viens no lielākajiem šķēršļiem projekta īstenošanā izrādījusies apdrošināšana – lai dabūtu nepieciešamās garantijas, ko piekritusi sniegt tikai viena apdrošināšanas kompānija, pagājis pusgads, līdz ar to samazinot projektam sākotnēji paredzēto gadu uz pusi. Taču par spīti administratīvajām grūtībām projekta vadītāja Ināra Roze apstiprina, ka līdzīgus projektus ir gatava veidot arī turpmāk, ja vien būs iespēja, jo, „ja vienreiz iziet tam cauri, tad jau ceļš it kā zināms”.
Savukārt Liepājas pašvaldības aģentūra „Nodarbinātības projekti” bezdarba problēmas nolēma risināt, ap simts ilgstošos bezdarbniekus, tostarp arī bijušos ieslodzītos, iesaistot pilsētas sakopšanā. Projekta dalībnieki papildus apguva arī pamatiemaņas darbā ar datoru, kā arī darbā ar trimeri un citām tehniskajām ierīcēm.
Rezultāti pēc projekta pirmā posma liecina, ka darbu atraduši katrs trešais vai ceturtais projekta dalībnieks. Īpaši veiksmīgi darba meklējumos bijuši tie, kuri strādāja ar tehniku. Projekta vadītāja un Liepājas domes nodarbinātības jautājumu eksperte Aija Saldovere stāsta, ka projekta dalībnieki iedalāmi apmēram trīs vienlīdzīgās grupās – tie, kas veiksmīgi atrod pastāvīgu darbu, tie, kas vēl „tā, uz jautājuma zīmes”, (vajadzīgs ilgstošāks darbs, speciālistu konsultācijas, lai cilvēks labāk spētu izmantot savas spējas un atrast vietu darba tirgū), un, visbeidzot – smagākā grupa, kur vajadzīgs speciālistu darbs, lai ārstētu atkarības un citas kompleksas psihosociālas problēmas.
Viens no projekta dalībniekiem darbu pilsētas sakopšanā vērtēja kā stabilu darbu ar skaidru darba laiku un pozitīvu attieksmi. „Taču kāda kapeika pie pensijas,” viņš saka. Sastaptie projekta dalībnieki priecājas par to, ka viņiem šobrīd ir darbs, taču ir diezgan pesimistiski par darba iespējām pēc projekta beigām. Divas sastaptās projekta pirmā posma dalībnieces joprojām strādā pagaidu uzkopšanas darbos, tikai nu jau bez pastāvīga līguma un garantijām. Viņu vecumā (no 50-60 gadiem) dabūt darbu esot gandrīz neiespējami, turklāt par trauku mazgāšanu maksājot 40 latus mēnesī. Datorkursi? „Nē, tas jau bija tikai pats pamats.” Viens no bezdarbniekiem nav varējis piedalīties nevienos kursos sliktās redzes dēļ.
Pilsētas sakopšanas darbu vadītājs Zigmunds Cīrulis stāsta, ka projektu izgājušie bieži vien tomēr iekārtojoties stabilā darbā, lai gan tas atkarīgs arī no katra paša uzņēmības. Protams, šie darbi ir vienkārši un dažs varbūt izrēķina, ka izdevīgāk sēdēt mājās un saņemt pabalstus. Zigmunds Cīrulis arī neslēpj, ka dzirdējis, piemēram, par trimerniekiem, kas veiksmīgi strādā kaut kur Liepājas rajonā, bet algu saņem aploksnē. Savukārt viens no vietējiem uzņēmumiem – SIA „Jaunliepāja”- nodarbina gan trīs pašreizējos dalībniekus uz projekta laiku, gan divus jau projektu izgājušos. Darba devēja Ārija Janeka ar visu šo cilvēku darbu ir kopumā apmierināta un atzīst, ka „tas tomēr ir liels atspaids”. Kaut arī pamatā tie ir dažāda veida palīgdarbi, ir noderīgi, ka ir strādātspējīgi cilvēki, kas var izvest gružus, palīdzēt dažādās avārijas situācijās, rakšanas darbos, arī vajadzības gadījumā aizvietot saslimušos sētniekus. Tāpat noderējušas arī kāda darbinieka iegūtās iemaņas darbā ar trimeri. „Kad viņš atnāca, mums tieši šausmīgi vajadzēja pļaut zāli. Arī tagad viņš strādā kā palīgstrādnieks pie krūmu izciršanas,” stāsta Ārija Janeka. Arī SIA „Jaunliepāja” darbu vadītāja Dzintra Grantiņa pozitīvi izsakās par kādu dalībnieku, kurš nu jau ilgāku laiku strādā šajā uzņēmumā par sētnieku.
Runājot par dažādiem projekta dalībniekiem, kam „katram sava vēsture”, un tiekoties ar viņiem, sakopšanas darbu vadītājam Zigmundam Cīrulim izveidojies personīgs kontakts. Zigmunds Cīrulis priecājas, ka ilgstošā darba laikā dažādos projektos bijis pa kādam veiksmīgam piemēram arī bezpajumtnieku grupā. Liekas, ka tāds varētu būt arī vienā no objektiem sastaptais dalībnieks, kurš nu jau vairākus mēnešus strādā nodarbinātības projektā, ir apmierināts ar savu darbu un plāno kopā ar pašreizējo dzīvesbiedri no sociālās mājas istabiņas pārcelties uz atsevišķu dzīvokli. Šis dalībnieks savulaik uz darbu vilkts gandrīz ar varu: „Braucu viņam pakaļ, modināju,” stāsta Zigmunds Cīrulis. „Vairākas reizes viņš atkrita atpakaļ, bet es kaut kā jutu, ka jāpiedod un jādod vēl viena iespēja. Redzu, ka viņš to tagad novērtē. Brīžiem jau gan apskrienas dūša, taču neceļas roka iesākto pamest,” saka sakopšanas darbu vadītājs.
Eksperta komentārs:
Māra Sīmane, “Pārskata par tautas attīstību 2002/2003. Cilvēkdrošība” galvenā redaktore:
Mūsdienu pirmspensijas bezdarbnieki ir tie, kuriem pārejas periodā klājies visgrūtāk. Viņu mūža briedumā mainījās ekonomikas struktūra. Daudzi nesaprata, kā pielāgoties jaunajai situācijai, nonākot aiz ” drošības sliekšņa”, no kurienes bez īpašas palīdzības izkļūt nav iespējams. Liepājas projekti piedāvā veidus kā sagatavoties jaunai dzīvei – no medicīnas apskatēm un dokumentu sakārtošanas līdz darba prasmēm. Projektu vadītāja saka, ka cilvēkiem ir motivācija piedalīties projektos. Nākotnē noderētu tik daudz projektu ilgstošu bezdarbnieku atbalstam, lai pazustu galvenā motivācija piedalīties projektā – “bezmaksas ēdināšana un iespēja pavadīt siltumā bargās dienas”.