Raksts

Darbs caur sistēmu


Datums:
08. jūlijs, 2010


Autori

Linda Curika


Jāsaka godīgi - man nekad nav izdevies iegūt darbu "caur pazīšanos" - esmu viens no tiem cilvēkiem, kas šajā jomā nemāk būt īstajā laikā un īstajā vietā, kā rezultātā atliek vien sūtīt savus CV un staigāt uz pārrunām. Tāpat man ir gadījušies godīgi darba devēji, kas izmaksā visu nopelnīto darba samaksu un, aizejot no darba, kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu. Līdz ar to dzīvoju tajā realitātē, kur darba devēji ir vairāk vai mazāk godīgi, atlaist no darba nemaz tā vienkārši nevar, tiek veikta samaksa par padarīto darbu, u.t.t.

Tomēr ir jomas un reģioni Latvijā, kur vēl joprojām cilvēki iet nevis grūto un ilgstošo pretendentu atlases ceļu, bet gan, manuprāt, vieglāko – darba atrašanas un darbinieku meklēšanas caur paziņām ceļu. Pozitīvais ir tas, ka tad, ja tu esi šajā paziņu savstarpējas palīdzības sistēmā, tev ir lielākas iespējas atrast darbu. Tā tas pēc maniem novērojumiem notiek medicīnas sistēmā – visi vairāk vai mazāk visus zina, zina atsauksmes no iepriekšējām darba vietām un darbs tiek meklēts un atrasts pat bez nepieciešamības sagatavot savu CV. Pa informācijas kanāliem palaiž ziņu, ka vajadzīgs tāds un tāds medicīnas darbinieks, informācija izplatās un dabiskā ceļā uzpeld kāds uzticams kadrs.

Līdzīgi notiek arī mazākās pilsētās, kur visi attiecīgajā jomā strādājošie vairāk vai mazāk zina pārējos kolēģus. Zina, kuram problēmas ar alkoholu, kurš ir godīgs vai negodīgs darbinieks. Pat tādā lielā pilsētā kā Daugavpils darbu atrast ir vieglāk [drīzāk vienkārši – iespējams] caur paziņām, draugiem un radiem.

Tomēr šajā sistēmā kautkādu iemeslu dēļ pasargāts ir tikai darba devējs. Viņš pieņem to cilvēku, par kuru ir labas atsauksmes no kādas uzticamas personas. Pieņemtais darbinieks šajā brīdī nonāk divkāršas atkarības situācijā – viņš ir pateicīgs darba devējam, ka pieņemts un pateicīgs arī tam, kurš viņu ir ieteicis. Problēmas sākas tad, kad izrādās, ka darba devējs negrib regulāri maksāt algu, nodokļus, uzliek arvien jaunus pienākumus nepaaugstinot darba samaksu, vai kādā dienā vienkārši atbrīvojas no darbinieka, lai, izmantojot esošo sistēmu, pieņemtu jaunu upuri.

Man liktos, ka tad pareizā pieeja ir sūdzēties VID, VDI un cīnīties par savu taisnību. Tomēr šajā paziņu sistēmā darbinieks ir saistīts pateicības saitēm ar paziņu, kurš viņu savulaik iekārtoja darbā (kuru gan nesaista atbildība par iekārošanu sliktā darba vietā). Turklāt, ja neapmierinātais darbinieks iedomājas doties uz VDI/VID, to uzzina visi paziņu informācijas sistēmā esošie un neviens vairs tādu sūdzmani darbā nepieņems – no viņa tikai problēmas. Tāpēc medicīnas sistēmas darbinieki pie ikdienas budžeta griezieniem ir bailēs par savām darba vietām, jo viņi zina, ka paturēs tos, kurus gribēs, nevis tos, kuri ir profesionālāki. Tāpēc Daugavpilī kopš 90-tajiem gadiem pastāv uzņēmumi, kas ir paspējuši algot vai pusi pilsētas, atlaižot darbiniekus ik pēc 3 mēnešiem, neizmaksājot darba algas. Neviens par šādiem uzņēmumiem nesūdzas, un tie apkrāpj arvien jaunus cilvēkus.

Cik vēl ir tādu jomu, kur darbiniekus pieņem pēc pazīšanās, nevis pēc profesionalitātes mēra? Un kā ir iespējams izskaust šādu sistēmu, kur darbinieks ir tik nepasargāts? Nekādas informēšanas akcijas no sērijas “zini savas tiesības” šeit nepalīdzēs, jo problēma, manuprāt, slēpjas tajā, ka sabiedrībā un šaurajās paziņu kopienās pietrūkst solidaritātes, cieņas vienam pret otru. Un ir tik lielas bailes atrauties no paziņu sistēmas, jo tā ir vienīgā, ar kuras palīdzību daudzi zina, ka var atrast darbu. Tāpēc jāpieķeras un beidzot jāuztaisa mammai CV. Un uztaiset Jūs savējai arī, ja viņa vēl strādā.


www.miomilo.lv

www.twitter.com/curiha

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!