Foto: Foto - B. Koļešnikovs © AFI
Projekta vadītāji ir priecīgi par pozitīvām pārmaiņām dalībniekos. Sievietes atguvušas pašcieņu, spējušas saņemties un mainīt dzīvi.
„Ļoti žēl, ka to, ko uzzināju projekta nodarbībās, neuzzināju, sākot patstāvīgu dzīvi. Tad tajā nebūtu 20 murgpilnu gadu.” Tā pēc Dundagas Veselības un sociālās palīdzības centra projekta „Darbība PRET vardarbību” beigām saka kāda no vardarbības ģimenē cietusi sieviete.
Ideja par sociālās rehabilitācijas programmas izstrādi no vardarbības cietušām sievietēm un jauniešiem centra vadītājam Valdim Randem radusies jau sen – kā ārstam strādājot Bērnu klīniskajā slimnīcā un sastopoties ar vardarbības sekām. Veicot aptauju Dundagas skolā, atklājusies satraucoša aina – no dažāda veida vardarbības mājās, skolā vai citur kopumā cieš gandrīz puse bērnu, turklāt konstatēti arī divi seksuālās vardarbības gadījumi.
Īsa informācija par projektu:
Projekta nosaukums:
Sociālās rehabilitācijas sistēmas izstrāde un ieviešana Dundagas pagastā no vardarbības cietušām sievietēm un jauniešiem
Projekta iesniedzējs:
Dundagas pagasta padomes struktūrvienība “Veselības un sociālās palīdzības centrs”
Projekta mērķauditorija:
No vardarbības cietušas sievietes un jaunieši
Projekta finansējums:
Ls 22 821
Aktivitāte, kuras ietvaros projekts atbalstīts:
Sociālās rehabilitācijas programmu izstrāde un ieviešana
Aktivitāti administrējošā institūcija:
Sabiedrības integrācijas fonds
Domājot par vardarbības problēmas iespējamajiem risinājumiem, centra darbinieki secinājuši, ka Dundagā nepieciešams izveidot krīzes centru. Tur sievietes un bērni varētu griezties pēc palīdzības, kā arī, pieaicinot dažādus speciālistus, īstenot plašāku rehabilitācijas programmu, lai palīdzētu no vardarbības cietušajiem.
Projekta ietvaros 15 sievietes un jaunieši gandrīz gada garumā apmeklēja dažādas nodarbības, kurās risināja jautājumus par vardarbību, tās sekām, bailēm, iespējām sevi pasargāt, savām tiesībām un citiem svarīgiem jautājumiem. Dundagas Sociālās palīdzības centrs izstrādāja savu programmu atsevišķi sieviešu un jauniešu grupām. Projektā un semināru nodarbībās iesaistīja ekspertus – profesionālu psihologu, pieredzējušu juristi bērnu tiesību jautājumos, kā arī pagasttiesas priekšsēdētāju.
Projekta dalībnieki tika atlasīti ar sociālo darbinieku palīdzību, kuriem jau bija informācija par riska grupā esošajiem. „Braucām apkārt, runājām ar šiem cilvēkiem,” stāsta sociālā darbiniece Dace Bergmane. Dalībniekus īpaši pierunāt nevajadzēja, jo viņi labprāt iesaistījušies projektā. „Cilvēki zina, ka te ir kāds, kas grib palīdzēt,” saka Valdis Rande.
Lai atvieglotu dalībnieku iesaistīšanos projektā, nodarbību dienās nodrošināts gan transports, gan bērnu pieskatīšana. Vairākām sievietēm projekta laikā nācies saskarties ar ģimenes locekļu iebildumiem par prombūtni vakaros, „bet viņas izturēja un nāca vienalga,” ar gandarījumu stāsta Dace Bergmane. Grupu nodarbībās dalībnieki dalījās pieredzē un pārsprieda to kopīgi ar speciālistiem, bet papildus bija pieejamas arī individuālās konsultācijas dalībniekiem, kam bija grūti atraisīties grupā. Paralēli intensīvam semināru darbam dalībniekus iesaistīja arī dažādās radošās nodarbēs, piemēram, krūzīšu apgleznošanā, lai smagākās semināra tēmas kā, piemēram, bailes un vīriešu agresija, būtu vieglāk izrunāt.
Projekta vadītāji ir ļoti priecīgi par pozitīvām pārmaiņām dalībniekos. Dace Bergmane stāsta, kā sievietes atguvušas pašcieņu, spējušas saņemties un mainīt dzīvi. Vairākas dalībnieces spērušas izšķirošu soli, pārtraucot pašreizējās attiecības un pārceļoties dzīvot atsevišķi. „Bet ir arī tādas, no kurām mēs to negaidījām, bet viņas atkrita atpakaļ,” atzīst sociālā darbiniece. Ir skaidrs, ka šis darbs nav vienkāršs, un no varmācības cietušajiem nereti trūkst drosmes mainīt ierasto dzīvi.
Tomēr, redzot, ka projekts kopumā nesis augļus, radusies doma par iespējamo turpinājumu. Arī dalībnieces pēc projekta nākušas klāt un jautājušas: „Bet kā – vai tad vairāk nekas nebūs? Mēs gribam!”, stāsta Valdis Rande. Tā kā Dundagas jaunie sociālie darbinieki nu jau jūtas gana pieredzējuši un rūdīti, ātri vien tapis nākamais projekts, kas ir loģisks turpinājums iepriekšējam. Programmas nodarbības nu apmeklē 15 jauni dalībnieki, savukārt iepriekšējo projektu izgājušajiem turpina tikties reizi mēnesī, pārrunājot vēl dažādus iepriekš nerisinātus jautājumus un vienlaikus saglabājot saikni ar savu atbalsta grupu. Valdis Rande uzsver, ka ir svarīgi radīt patīkamu atmosfēru un visus priekšnosacījumus tam, lai cilvēks šādā seminārā justos labi, mājīgi, spētu atbrīvoties un runāt par savām problēmām.
Valdis Rande gan neslēpj arī ēnas puses: „Tie papīru kalni, tas ir kaut kas ārprātīgs! Projekta beigās pateicu, ka vairāk nepiedalos šinī afērā, man pietiek nervus bendēt! Bet pienāk brīdis, un Tu uzraksti atkal nākamo…” Projekta laikā radušās arī dažādas pārdomas – kaut arī projekts un diskutētās problēmas guvušas uzmanību vietējos medijos, Valdis Rante tomēr redz lielu nepieciešamību risināt vardarbības problēmu plašākā līmenī. „Mēs ejam vienā virzienā,” viņš saka, „bet problēma nemainās, jo sieviete varbūt pēc projekta saņemsies un pārtrauks attiecības, bet tas vīrietis atradīs nākamo partneri”. Sociālo darbinieku apņēmība ir rosinājusi dažādas jaunas idejas – piemēram, kā iesaistīt projektos vīriešus. Dace Bergmane stāsta, ka viens šāds eksperimentāls projekts Latvijā uzsākts, taču izgāzies. Abi atzīst, ka darbs drīzāk būtu jāturpina skolās un bērnudārzos, pievēršot īpašu uzmanību vardarbības tēmai veselības mācības un citās stundās, izglītojot bērnus par savām tiesībām, kā arī sagatavojot pedagogus. Dundagas centra entuziastiem ir jau doma par nākamo projektu, kas palīdzētu izglītot skolotājus, lai viņi spētu laikus atpazīt bērnus, kas cieš no vardarbības, un zinātu, kā šādos gadījumos tālāk rīkoties un kādās institūcijās lūgt palīdzību.
„Semināru ciklā esmu ieguvusi vairākas vērtīgas atziņas, kādas ir iespējas sevi pasargāt no varmācības, kā atgūt ticību sev. Šādas nodarbības būtu ļoti nepieciešams turpināt, jo par šo tēmu pietrūkst informācijas. Cilvēks, sēžot mājās, nezina, kur saņemt palīdzību,” tā atzīst kāda no projekta dalībniecēm.
Eksperta komentārs:
Māra Sīmane, “Pārskata par tautas attīstību 2002/2003. Cilvēkdrošība” galvenā redaktore:
Cilvēki ar augstu trauksmes līmeni, nejūt, ka viņi var ietekmēt savu dzīvi un savu vidi. Viens no lielākajiem trauksmes izraisītājiem valstī ir vardarbība ģimenē. Šis projekts ir drosmīgs, jo notiek mazā pilsētā, kur cilvēki pazīst cits citu. Šādos apstākļos nav viegli atzīt savu trauksmes cēloni un ar to tikt galā. Projektu veicējiem šis ir solis kompleksas problēmas risināšanā. Pēc darba ar upuriem-sievietēm tie ir gatavi meklēt tālākus risinājumus. Savukārt, tagad arī upuri ir saliedējušies. Viņiem svarīgi zināt, ka nav vieni.