Referāts konferencē "Vai Latvija iet Īrijas pēdās: darbaspēka migrācija" 2006. gada 20. janvārī
Labdien!
Labdien ministra kungs, labdien ekselences, cienītās dāmas un godātie kungi! Man gribētos teikt arīdzan domu biedri, jo runājot par migrācijas procesiem un atskatoties uz šīs dienas konferences tēmu, man gribētos piekrist iepriekšējiem runātājiem. Vēlos varbūt ne tik daudz runāt par to, kā pēdās mēs ejam, tādēļ ka mums pašiem ir ļoti daudz labu piemēru pagātnē. Gribētu, lai mēs viens otrā rodam sabiedroto, domājot par to, kādu Latviju mēs vēlamies veidot.
Aptaujā diezgan uzskatāmi parādījās, ka ir jādomā par ekonomiskās situācijas uzlabošanu, ir jādomā par uzņēmējdarbības vides sakārtošanu. Mēs, šeit klātesošie, par to arīdzan varētu kopīgi vienoties. Un, nenoliedzami, domājot par mūsu valsti, par Latviju kā Eiropas Savienības daļu, mēs domājam, kā mūsu Latvija varētu būt pievienotā vērtība Eiropas Savienībai un tās konkurētspējai pasaulē. Tad atkal ir jāpiemin Lisabonas stratēģija. Šoreiz es gribētu akcentēt tikai trīs no galvenajiem mērķiem, kas attiecās uz migrācijas jautājumiem. Mēs runājam par pilnas nodarbinātības nodrošināšanu, mēs runājam par darba kvalitātes un produktivitātes celšanu mūsu valstī, mēs runājam par sociālās vienotības un iekļaušanās nodrošināšanu. Mēs varam vilkt paralēles ar secinājumiem, kurus ir izdarījusi prezidentes Stratēģiskās analīzes komisija, runājot par labklājību, par drošību un par stabilitāti valstī.
Ko darba devēji šajā situācijā vēlas darīt un kādos jautājumos viņi redz atbalstu no Eiropas Savienības politikām? Jāsaka, ka Eiropas Komisijas augstā līmeņa grupa pagājušā gada nogalē jau ir skaidri pateikusi – mums ir daudz aktīvāk jāstrādā pie uzņēmējdarbības veicināšanas un labvēlīgas vides radīšanas, tātad likumdošanas pilnveidošanas, kur, nenoliedzami, ļoti liela loma ir Darba devēju konfederācijai, kas apvieno lielākos un nozīmīgākos darba devējus un nozaru asociācijas šeit Latvijā.
Otrs jautājums ir domāt par iekļaujošu darba tirgu. Mēs ar to visvairāk saprotam efektīvāku esošo darba spēku resursu izmantošanu Latvijā. Esam ļoti aktīvi iesaistījušies jautājumos, kas ir saistīti ar izglītības sistēmas sakārtošanu un kvalificētu darba spēku pieejamības jautājumu risināšanu, jo, kā jūs ziniet, tad izglītība nav pats vieglākais uzdevums, kas mums šobrīd ir jārisina. Strādājot pie Lisabonas nacionālās programmas un pie nacionālā attīstības plāna, cerību rada uzstādījums par cilvēku centrā. Tomēr es vēlētos, lai mēs neaizrautos un saprastu, ka, noliekot cilvēku centrā, mums ir jāatvēl pietiekami iespaidīgi un adekvāti resursi šo cilvēku attīstībai.
Runājot par Latvijas uzņēmējdarbības vidi un arī šonedēļ izskanējušiem apgalvojumiem par algām, jāatzīst. ka uzņēmējdarbības vide Latvijā vēl ir ļoti tālu no perfektas, tā vēl ir jākopj. Tieši tādēļ Latvijas Darba devēju konfederācija aicina atbalstīt sociāli atbildīgu uzņēmējdarbību Latvijā, kur cilvēku resursi ne tikai pakalpojumu jomā, bet arī ražošanas sektorā tiek noteikti par stratēģisku resursu. Līdz ar to attieksmei pret šo resursu ir jābūt tieši tādai, kāda ir pret ikvienu nozīmīgu resursu biznesā.
Apskatot Latvijas Darba devēju konfederācijas uzstādītos mērķus un politiku nodarbinātības jomā, ir jāsaka, ka mūsu galvenais fokuss šobrīd ir vērsts, pirmkārt, uz darba spēka resursu nodrošināšanu kopumā. Līdz ar to kompleksi raugāmies uz jautājumu par emigrāciju un imigrāciju un, protams, domājam par cilvēku nodarbināšanai labvēlīgas uzņēmējdarbības vides radīšanu, ar to saprotot arī ļoti konkrētus soļus. Saeimā pašlaik atrodas Darba likums, un ļoti daudz jautājumu, kas ir saistīti ar darba likumdošanas elastīgumu, pašlaik ir politiskajā dienas kārtībā.
Runājot par emigrācijas aspektiem no darba devēju skatījuma, un domājot par to, kā tas varētu ietekmēt biznesa vidi un biznesa konkurētspēju nākotnē, ir jāatzīmē jau iepriekš parādītā tendence, ka mēs runājam ne tikai par mazkvalificēta darba spēka aizplūšanu, mēs runājam arī par kvalificēta darba spēka aizplūšanu, kurā ir investējusi gan valsts izglītības sistēma, gan paši darba devēji, pārkvalificējot savus cilvēkus. Līdz ar to mēs saprotam, ka darba samaksas jautājums ir ļoti nozīmīgs. Pagājušajā gadā algu pieaugums ir bijis ļoti ievērojams, un tie ir vismaz 17% gadā.
No otras puses, mēs saprotam, ka tas nozīmē arī ražošanas izmaksu paaugstināšanos un mūsu radīto pakalpojumu un produktu sadārdzināšanas, to konkurētspēju samazināšanos. Ja mēs šobrīd kā iedzīvotāji varam baudīt tās brīvības, ko mums sniedz Eiropas Savienība, braucot un piedāvājot savas zināšanas, savas darba rokas citās valstīs, tad diemžēl uzņēmējiem šādi apstākļi ne vienmēr ir radīti. Mēs varam runāt par atsevišķām nozarēm, kuras ir spējušas zināmā mērā “izsisties” un piedāvāt savus pakalpojumus, piemēram, atsevišķi uzņēmumi IT nozarē vai būvniecībā. Kopumā runājot, un tas nevienam nav noslēpums, brīva darba spēka kustība darbojas, bet brīva preču un pakalpojumu kustība Eiropā vēl atrodas ļoti, ļoti smagā sarunu periodā. Domāju, ka Austrijas prezidentūras laikā diez vai mēs šo smago jautājumu spēsim atrisināt.
No otras puses, mums ir jāsaprot, ka šis politiskais spiediens, sabiedrības izpratne par migrācijas procesiem nevienmēr padara efektīvu mūsu, kā darba devēju iesaistīšanos izglītības procesu sakārtošanā un nodarbinātības politikas izstrādē kopumā. Runājot par imigrācijas procesiem, jāsaka, ka darba devēji ir pozīcijā, kas ir nepopulāra, proti, mums ir jāveido sociāli atbildīga imigrācijas politika, kurai nebūtu dubultās morāles, un kurai nebūtu dubultās sejas. Mēs vēlamies, lai pret mūsu strādniekiem pasaulē izturas cilvēcīgi, bet mēs paši pret viesstrādniekiem izturamies tā, kā nesen gadījumā ar medicīnas studentiem no Indijas un tuvās Āzijas valstīm. Mēs kā galvenos fokusus tautsaimniecības attīstībai vēlētos uzsvērt darba spēka pieejamības jautājumu un reģionālās mobilitātes veicināšanu, izmantojot kaimiņvalstu resursus.
Otrs jautājums, kurā mēs arīdzan vēlētos rast atbalstu un izpratni, ir saistīts ar atbilstošas kvalifikācijas nodrošināšanu no valsts puses, sākot ar profesionālo izglītību un profesionālo mobilitāti. Domāju, ka neviens nevar prasīt no darba devēja, lai viņš 20 gadus nodrošina cilvēkam darbu vienā un tajā pašā profesijā, vienā un tajā pašā amatā, vienā un tajā pašā kompānijā. Mainoties tirgus apstākļiem, ir jāspēj pārkvalificēt cilvēkus. Runājot par Eiropas sociālo un strukturālo fondu apguvi kopumā, mums ir jāraugās uz efektivitāti un administratīvo procedūru sarežģītības sabalansēšanu, lai uzņēmumam būtu pēc iespējas vieglāk iesaistīties pārkvalifikācijas procesos. Es ļoti vēlētos, lai mēs darbinieku pārkvalifikācijas procesos nozīmīgu vietu iedalītu arī nozaru un reģionālajām darba devēju organizācijām un to apvienībām. Mums ir jādomā kā mazināt administratīvās barjeras un izmaksas darba devējiem. Viens viesstrādnieks vidēji gadā Lietuvā izmaksā 200 eiro, Latvijas darba devējam viesstrādnieks izmaksā 500 lati, maksājot nodevas un kārtojot administratīvās procedūras.
Domājot par darba tirgus būtiskākām problēmām, un to, kā mēs viņas varētu risināt, ir jāpieskaras nodokļu jautājumam un sociālo maksājumu slogam ne tikai uzņēmējam, bet arīdzan iedzīvotājiem kopumā, salīdzinot ieņēmumu grozu Baltijas līmenī. Te mums ir jāatgriežas pie jautājumiem, kas tiek risināti Nacionālā trīspusējās sadarbības padomes līmenī, runājot ne tikai par minimālās algas celšanu, bet domājot par neapliekamo minimumu, kas atstāj ļoti nozīmīgu ietekmi uz mūsu iedzīvotāju pirktspēju. Otrs jautājums ir augstais nedeklarētais nodarbinātības līmenis. Es domāju nav vairs ko slēpties, ja katrā trešajā Latvijas uzņēmumā vēl joprojām akceptējam, ka nav darba līgumi un paši darba ņēmēji to akceptē un nevēlas maksāt sociālās apdrošināšanas iemaksas. Ir adekvāti jāreaģē un jāstiprina valsts institūcijas, kas šajā procesā ir iesaistītas. Tas ir gan Valsts darba inspekcija, gan VID, kas diemžēl vēl šobrīd tā īsti neapmainās ar informāciju datu bāzēs. Par kādu e-pārvaldi mēs runājam, par kādiem miljoniem, ko investējam mūsu IT sistēmās?
Runājot par atbalstu uzņēmējiem, jāmin pakalpojumu direktīvas jautājums un, protams, atbalsts eksportam. Mums nepietiek, ka tiek atbalstītas divas izstādes gadā, ar to mēs savu eksporta potenciālu nepalielināsim un savas algas valstī lielākas pacelt nevarēsim. Runājot par nedeklarēto nodarbinātību, gribu vēlreiz atgriezties pie sociāli atbildīgu uzņēmumu atbalstīšanas šeit Latvijā, ar to saprotot ļoti vienkāršas lietas. Mēs pašlaik Saeimā strādājam pie Iepirkuma likuma, domājam par Koncesijas likumu, tad nedosim valsts pasūtījumu tiem uzņēmumiem, kuri nemaksā nodokļus un kuros ir pārkāpumi, veidojot darba attiecības ar saviem darbiniekiem.
Nobeidzot, viena no galvenajām problēmām pēc Latvijas Darba devēju konfederācijas un tās biedru domām ir ēnu ekonomikas izskaušana. Tā ir cīņa par godīgu konkurenci Latvijā, lai tie uzņēmēji, kas ir sociāli atbildīgi, nebūtu pabērna lomā un viņu konkurētspēja nesamazinātos. Otrs jautājums ir sociālās stabilitātes jautājuma risināšana – adekvātas algas un pabalsti, garantijas. Nevajag pārcensties, bet saprast, ka mums cilvēku ir jāmotivē ne tikai saņemt pabalstu, bet arī strādāt. Nākamais jautājums ir valsts nodokļu ieņēmumu palielināšana, lai tālāk varētu domāt par papildus sociālām atbalsta programmām, integrējot cilvēkus, kas no darba tirgus izkrita 1990-tajos gados, atpakaļ darba tirgū. Protams, jādomā par likumdošanas sakārtošanu un prasību adekvātu implementēšanu normatīvajos aktos, kas mums tiek uzdoti no Eiropas Savienības puses.
Liels paldies par pacietību un par to, ka uzklausījāt varbūt ne uzreiz tik pozitīvi vērtējamas ieceres. Es ļoti ceru, ka ekonomikas sakārtošana mums visiem ir darbs pie kā ir kopīgi jāķeras jau šajā gadā.
Paldies un veiksmi!