Viss kā pie latviešiem. Vēl skolēnu dziesmu un deju svētku dalībnieki īsti nav paguvuši aizbraukt mājās, kad sākas vadošo razborkas.
Daņiļeviča izaicinošais krekliņš deju lielkoncertā devis labu augsni, lai deju vadītāji atklātu savstarpējās nesaskaņas. Izskatās, ka lielvadītāji nav spējuši kaut ko sadalīt — vai nu kompetences, slavu, godu vai varbūt naudu. Kašķējas kā mazi bērni. Šteina mazus, bet dzēlīgus dūrieniņus Daņiļevičam, un šis — pretim. Tu tāds un šitāds, bet tu — pati tāda! Un vispār — labāk, ja es viens būtu bijis galvenais!
Un nezin kādēļ lielo savstarpējās intrigās aizmirstas, ka vispār jau visu aizvadīto nedēļu mazie un lielākie dziedātāji un dancotāji bija tie galvenie. Tie bija viņu svētki, un tam bija jābūt viņu priekam un gandarījumam par to, ka ilgus gadus ir nenoguruši un arī paguruši gājuši uz savām skolām, mūzikas un deju nodarbībām, un uz interešu pulciņiem un dziedājuši, dejojuši un pūtuši un bungojuši. Jā, protams, tā nu ir bijis visos laikos, ka mazos nošu labirintos un dejas rakstos ir vadījušas pieaugušo gudrās galvas, bet svētku prieku sev un skatītājiem tomēr veido viņi — mazie un lielākie, kas tautas tērpos svīda un dziedāja, svīda un dejoja, svīda un defilēja un spēlēja visdažādākos mūzikas instrumentus. Un radīja prieku i sev, i mums, i saviem skolotājiem, kas nu savstarpēji maziski lecas un kašķējas.
Varbūt tā vietā, lai visa Latvija publiski apspriestu, kādu kreklu mugurā bija uzcirtis viens deju skolotājs, lietderīgāk būtu padomāt, vai šajos svētkos esam parūpējušies par dziedātājiem un dejotājiem? Vai viņiem pietika tikai ar ugunsdzēsēju raidīto ūdens šalti un sponsoru atvēlētajiem dzeramā litriem? Manuprāt, der padomāt, kā būt elastīgākiem un ko darīt nākamajos svētkos, ja atkal estrādē un stadionā cepina kā uz pannas. Es nezinu, kā rīkotos es, ja manam bērnam smagajā tautas tērpā tur būtu jāstāv vai jālēkā. Pati esmu dejojusi un zinu, kāds smagums ir tik smukie, bet tomēr biezie vilnas brunči, kāds traucēklis ir vestes un vilnas zeķes. Viena lieta ir tradīcijas, bet varbūt īpašos apstākļos kaut kādā veidā no tām varam atteikties? Varbūt ļaut zēniem un meitenēm dejot vismaz bez vestēm? Varbūt — ar īsām/pusgarām zeķītēm? Varbūt ir vēl kādi citi varianti. Jā, es zinu — ir tradīcijas, ir tautas tērpu „formāts” un standarts. Bet vienalga — tie, kādos dejo, tāpat ir „īsteno” tautas tērpu stilizācija. Varbūt tad bērnu veselības dēļ varam kāpties vēl soli atpakaļ? Varbūt tas ir mazliet jēdzīgāk, nekā ļaut bērniem krist ģībonī?
Lūk, manuprāt, šie ir jautājumi, par kuriem vajag nopietni runāt, nevis ļaut virsvadītājiem publiski skalināt savus tautas tērpus. Vajag runāt ar visu deju kolektīvu un koru vadītājiem — viņiem, arī tiem no laukiem, ir savas domas. Viņi ikdienā ir kopā ar savējiem, un viņi savējos vada cauri lieliem un maziem svētkiem. Viņi dzird un redz, ko bērni saka, kā viņi jūtas. Viņi ir tie, kuri ir atbildīgi par to, lai Jānīt’s un Anniņa sveiki un veseli no lielkoncertiem atgriežas mājās pie savējiem. Ir jāuzklausa viņi un ir jāuzklausa bērni. Un tad par otršķirīgu būs kļuvusi „Daņiļeviča un Šteinas problēma”.
Bet vai šāds izvērtējums ar skatu nākotnē vispār ir iespējams? Ja pat mūžīgie pusaudži Valters un Kaža, kas LTV vadīja svētku raidījumus, gājiena laikā uzkrītoši satraucās, vai Zatlers vilnas ģērbā nebūs pārkarsis. Jā, mūsu rūpe parastā — par Zatleru un pārējo valdošo kompāniju, bet bērni — ak, nu kas kādam daļas gar bērniem! Viņiem ir jāiet, jādejo un jādzied, un viņi iet, dejo un dzied. Gan jau izturēs.