Raksts

Dagrūd mēli, redzēsi…!


Datums:
23. februāris, 2009


Autori

Dita Arāja


Pagurums. Un neticība. Ka būs citādāk. Pat nepieļaujot, ka varētu būt labāk. Valdības kā zvaigznes. Nē, kā mušas. Krīt. Un mēs tik gaidām, kas tālāk. Un mums neviens nevar pateikt, kā tad tālāk būs būt. Vismaz – kā vajadzētu, kā gribētu. Ir solījumi, bet pagaidām, šķiet, tukši. Un ticības nav.

Jaunlaiku nelaime – komunikācijas trūkums. Nē, nu ar mums jau it kā runā. Stāsta. Vajadzētu tā kā tā un tā kā šitā. Un vispār jau vieniem no viņiem nav kauns acīs skatīties, jo strādājuši pēc labākās sirdsapziņas, un otriem tāpat – nav kauns acīs skatīties, jo gribējuši strādāt, bet tikai, nelaime, nav pie strādāšanas laisti. Toties tagad – ja atkal vai vēlreiz pie varas palaidīs, tad gan – tad mēs redzēsim brīnumus zilus un zaļus. Ei, Pindacīš, dagrūd pie pletīzera mēli, tad Rīgu redzēsi! Mēs tā mēli pie karsekļa esam dagrūduši, uj, cik reižu – vai katrās vēlēšanās, vai pie katras jaunas un jauni vecas valdīšanas – un redzējuši – ne tikai Rīgu. Viskautko. Tagad skatām un baudām krīzi.

Un tagad atkal mums ir iespēja, jo krīzes jau ir iespēju laiks. Tik jānotic. Tik jautājums – kam ticēt? Un ko sagaidīt? Vai gaidīt, bet varbūt atkal – ar grābekļiem un dakšām, un vircas spaini uz muižas māju?

Mēs esam pacietīgi. Sasodīti pacietīgi. Mēs gaidām, kad ar mums runās. Un, kad runā, mēs klausāmies. Mums no Domburšova rāda tabulu stabiņus un stabiņu tabulas, mums uzskaita – viens, divi, trīs utt. Un mēs ļaujam, lai mums uzskaita. Ne tikai darāmos darbus un krīzes draudus, bet – lai mums uzskaita ar stibiņu pa ribiņu – ne jau par mūsu, bet par kungu nepadarīto. Par noslinkoto, par nozagto, par neizprasto un tāpēc neizdarīto, par nogulēto un par novienalgoto. Un, jā, vispār jau arī par mūsu novienalgoto. Jo mēs jau arī – ne mazāk pie vainas. Tāpat kā viņi – ne balti un ne pūkaini. Arī – nesapratuši vai negribējuši saprast, vienaldzīgi vai par maz ieinteresēti, nevarīgi vai – negribējuši prasīt atbildību, bet iztikuši ar drupaču no saimniekgalda, ar atmestu rubuli no muižniekgala. Mums pietika ar bruģi. Smuku bruģi. Un ar stabilitātes garantu. Ar dievvārdiem.

Mēs esam pacietīgi un joprojām klausāmies. Un ziņkāroti gaidām – nu, kam šoreiz dagrūdīsim mēli? Baigi interesē! Mož, būs kas vairāk par krīzi. Mož pavisam riktīgu bankrotu redzēsim! Baigi interesanti!

Mēs klausāmies, bet mums neviens nestāsta, kur mēs iesim. Ja iesim. Vai kā stāvēsim, kā mīņāsimies, ja paiet nevarēsim, ja pat parāpot nevarēsim. Mēs gaidām. Ziņkāroti? Nu – varbūt daļa. Bet cita daļa – paguruši, nomākti un nelaimīgi, bet vēl vienalga – pacietīgi. Esam tak izturējuši cikturtās okupācijas. Esam tak visādus jūgus uz saviem pleciem turējuši. Vai tad tagad neizturēsim savējo okupāciju? Savējo jūgu? Ar smuku bruģi, ar ilgām pēc stabiltātes garantijām un ar dievvārdu liekulīgās mutēs. Mums patika. Mums pietika. Un mēs izturēsim. Tikai – būt pacietīgiem. Un sagaidīt trešdienu, kad varbūt būs pienācis Valda patiesības mirklis un mēs uzzināsim, pie kā tagad dagrūžam mēli. Vēl tikai – līdz trešdienai jānodzīvo. Vēl tikai jāpaciešas.

Kārtējās gaudas, teiksit? Nu – kā tad! Es jau tak ar’ – tikai viena no jums.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!