Foto: Cem Özdemir; Publicitātes foto
Vienalga, vai mums gribas vai nē, bet mums uz šīs zemes ir un būs jādzīvo kopā ar musulmaņiem. Mums ir izvēle – atbalstīt tos cilvēkus musulmaņu pasaulē, kuri iestājas par demokrātiju, tic cilvēktiesībām un viedokļu apmaiņai, vai arī padarīt spēcīgākus tos, kuri draud mūsu dzīves modelim.
Intervija ar turku izcelsmes Eiropas Parlamenta deputātu no Vācijas Džemu Ozdemiru (Cem Özdemir).
Jūs esat ļoti interesants cilvēks – dzīvojat Vācijā, bet esat turku izcelsmes. Jūs jūtaties vairāk kā vācietis, jo esat tur teju visu mūžu dzīvojis, vai kā turks, jo Jūsu saknes meklējamas Turcijā?
Pirmkārt, visvairāk es jūtos kā eiropietis, jo strādāju Eiropas Parlamentā. Es domāju, ka identitātes ir daudz sarežģītāks jautājums, nekā šķiet pirmajā brīdī. Daļa no manas vāciskās identitātes saistīta ar Vācijas dienvidu daļu – Švābiju, kur pavadīju savu bērnību. Tā kā mani saista arī identitāte ar šo konkrēto Vācijas apgabalu. Tāpat man ir arī īpaša identitāte, kas saistīta ar manu turku izcelsmi – mans tēvs nāk no Turcijas laukiem, bet māte no lielas pilsētas vārdā Stambula. Grūti pateikt, kura būtu pareizā turciskās izcelsmes identitāte. Nav vienotas turku identitātes, tāpat kā nav vienotas vāciskās vai latviskās identitātes.
Es nedaudz jūtos kā tie cilvēki, kas agrāk emigrēja uz ASV – poļi, grieķi, itāļi. Viņi devās pāri okeānam un kļuva par ASV pilsoņiem. Šie cilvēki lepojas ar savu valsti, bet tiem ir arī saknes Eiropā.
Viena no Eiropas lieliskākajām vērtībām ir tā, ka mēs sanākam kopā ar dažādu izcelsmi, dažādu vēsturi, dažādu pieredzi, bet mums ir kopējs viens sapnis – mēs vairs negribam karu, spējam problēmas atrisināt ar sarunu palīdzību. Mums ir brīva tirgus ekonomika, mēs respektējam patērētāju tiesības, nodrošinām sociālās garantijas, ievērojam augstu dabas aizsardzības līmeni – tieši tas padara Eiropu spēcīgu.
Eiropiešiem šķiet skaidrs, kāpēc Turcija grib būt Eiropas Savienībā (ES) – tas ir bagāto klubs un līdz ar to arī ieguvums valstij. Kāpēc cilvēki Turcijā uzskata, ka valstij jāvirzās tuvāk Eiropai?
Es nedomāju, ka turki uzskata, ka tiem jāiet pie ES, tieši otrādi – Eiropai jānāk pie Turcijas vai vismaz jāvirzās Turcijas virzienā, lai valsts varētu kļūt par pilntiesīgu ES dalībvalsti. Protams, bieži vien tas, ko cilvēki sagaida no ES, ir nereāls sapnis. Līdzīga situācija bija arī Austrumeiropas valstīs, kur cilvēki iesākumā domāja, ka iestāšanās ES būs daudz straujāks un vienkāršāks process. Līdz ar to sekoja vilšanās pēc Briseles uzstādījuma saskaņot 80 tūkstošus acquis communitaire lappušu. Pēc tam savukārt ir sašutums par to, kāpēc tik ilgi jāgaida, kāpēc saskaņošana norit tik gausi. Bet tā ir procesa daļa. Atbildot uz šiem jautājumiem Turcijā, es saku: “Neaizmirstiet, ka Turcija ir liela valsts, ar daudziem miljoniem iedzīvotāju, ar lielu plaisu starp bagātajiem un nabadzīgajiem. Tas ir izaicinājums valstij!” Tas prasīs vēl vismaz 10 – 15 gadus, lai Turcija pilnvērtīgi izpildītu kritērijus un kļūtu par ES dalībvalsti. Protams, tā būs cita Turcija, citā ES.
Bieži dzirdētas diskusijas par to, kurš arguments ir svarīgāks – Turcija vajadzīga Eiropas Savienībai vai Eiropas Savienība Turcijai. Jūs zināt medaļas abas puses, kuram apgalvojumam Jūs dotu priekšroku?
Tas ir grūts jautājums. Viss atkarīgs no pozīcijas. Ja Jūs uzskatāt, ka nav problēmu ar terorismu, reliģisko fundamentālismu utt., tad varat teikt, ka Jums ir vienalga par Turciju. Ja Jūs uzskatāt, ka ir neatrisinātas problēmas ar reliģisko ekstrēmismu, terorismu u.c. bīstamiem veidojumiem, Jūs varat teikt, ka Turcija varētu būt labs piemērs, kā valsts ar lielu iedzīvotāju skaitu, kurā ir daudz minoritāšu, var kļūt par demokrātisku valsti, kurā respektē vienlīdzīgas iespējas un cilvēktiesības. Ja Turcija turpina integrāciju ES, tas varētu būt labs paraugs visam reģionam, kurā diemžēl nav daudz demokrātisku un viendabīgu valstu. Vienalga, vai mums gribas vai nē, bet mums uz šīs zemes ir un būs jādzīvo kopā ar musulmaņiem. Mums ir izvēle – atbalstīt tos cilvēkus musulmaņu pasaulē, kuri iestājas par demokrātiju, tic cilvēktiesībām un viedokļu apmaiņai, vai arī padarīt spēcīgākus tos, kuri draud mūsu dzīves modelim. Kā eiropietis un reizē sekulārs musulmanis, es teiktu, ka mūsu interesēs ir padarīt spēcīgākus tos cilvēkus, kuri pieņem demokrātiju, cilvēktiesības u.c. vērtības, kas tuvas mums Eiropā. Mēs nedrīkstam noskatīties, kā Turcija mūsu acu priekšā pieņem nepareizus lēmumus.
Kā Turcijas iedzīvotāji redz ES? Tā ir iespēja aizbraukt, lai pelnītu naudu, tas ir sapnis vai vēl kas cits?
Protams, Turcijā nav vienota viedokļa par to, kas ir ES un ko tā dos Turcijai. Cilvēku ekspektācijas par Eiropu ir ļoti dažādas un atšķirīgas. Viens Eiropu redz kā līdzekli, lai atrisinātu kurdu problēmu. Savukārt, ja runāsiet ar kādu no kurdiem, viņi noteikti teiks, ka Eiropa dos iespēju strādāt, bagātību, tāpat viņiem nozīmīgs arguments būs tas, ka Eiropa nes vairāk brīvības, un vairāk brīvības nozīmē vairāk brīvības arī kurdiem. Citi teiks, ka ir par Eiropu, jo tā nes darbu, bagātību, taisnīgumu, brīvību, bet tajā pašā laikā viņi cerēs, ka Eiropa palīdzēs atrisināt problēmas, kuras Turcijā līdz šim nav atrisinātas, piemēram, attiecības starp politiku un armiju, reliģiju neatkarību no valsts. Studenti savukārt tic, ka Eiropa nes iespēju studēt ārvalstīs. Cilvēki, kuriem nav darba vai kuri ir nabadzīgi, tic, ka Eiropa nesīs darbu vai arī pastiprināti attīstīs Turcijas ekonomiku, kas uzlabos viņu dzīvi. Protams, šie cilvēki cer, ka varēs arī izmantot iespēju strādāt citās Eiropas valstīs.
Turcijā ir ļoti dažādi viedokļi par ES, bet lielākā daļa no tiem ir pozitīvi. Tajā pašā laikā, ja Jūs jautāsiet cilvēkiem, vai viņi tic tam, ka Turcija kļūs par ES dalībvalsti, absolūtais vairākums pateiks – nē. Šajā jautājumā ir vērojams uzticamības trūkums un cilvēki ar katru dienu mazāk tic, ka Turcija kļūs par pilntiesīgu ES dalībvalsti.
Viena no ES iedzīvotāju bažām par Turcijas dalību ES ir tāda, ka Rietumeiropas valstis pārpludinās darba un labākas dzīves meklētāji no Turcijas. Kā varētu risināt šo problēmu?
Vācija ir Eiropas valsts, kas uzņēmusi ļoti daudz iebraucējus no Turcijas, ieskaitot tā sauktos viesstrādniekus – arī mani vecāki ieradās Vācijā 1960.gados. Tomēr jāatceras, ka Vācija aicināja viesstrādniekus, jo tai trūka vietējā darbaspēka, tas bija nepieciešams, lai attīstītu Vācijas ekonomiku. Tomēr ir jāņem vērā viens aspekts: kopš Turcija saņēma solījumu, ka sarunas par tās dalību ES tiks sāktas, Turcijas ekonomika strauji attīstās, palielinās ārvalstu investīciju ieplūde, samazinās inflācija. Arvien vairāk augsti kvalificēti cilvēki no Vācijas, kuru saknes meklējamas Turcijā, izvēlas atgriezties Turcijā, lai strādātu tur. Uzņēmumiem vajadzīgi darbinieki, kuri zina Eiropu – tirgu, ko turki grib iekarot. Tā ir lieliska iespēja atgriezties Turcijā, un cilvēki to arī izmanto. Interesants ir fakts, ka pēdējo gadu laikā strauji pieaug to vāciešu skaits, kuri pārceļas uz dzīvi Turcijā.
Tātad atbildot uz jautājumu, es teiktu, ka nesaskatu šo kā milzīgu problēmu. Kā jau teicu, Turcija par pilntiesīgu ES dalībvalsti nevar kļūt ātrāk kā desmit gadu laikā – tas ir pietiekami ilgs laiks, lai attīstītu šo valsti. Mana recepte, lai samazinātu turku vēlmi braukt peļņā uz Eiropu, ir nevis Turcijas atgrūšana, bet gan darbs pie tās attīstības.
Tiek minētas vairākas problēmas, kas varētu kavēt Turcijas ceļu uz ES – kurdu problēma, Turcijas jautājums, migrācija u.c. Kā Jūs vērtējat, kurš varētu būt lielākais šķērslis Turcijas ceļā uz ES?
Pašlaik Kipras jautājums ir ļoti nozīmīgs, jo vēl šogad Turcijai jāpanāk būtisks progress ar Ankaras līgumu jeb muitas ūniju ar desmit jaunajām dalībvalstīm tajā skaitā Kipru.
Jā, kurdu jautājums ir viens no lielākajiem izaicinājumiem ilglaicīgā perspektīvā skatoties. Skaidrs, ka Turcijai ir arī kurdu identitāte, kas tai jāpieņem. Turcija daudz darījusi, lai risinātu kurdu problēmu – ir akceptēts, ka Turcijā var brīvi izmantot kurdu valodu, tajā var notikt koncerti u.c. pasākumi. Protams, Turcijas problēma ir tā, ka šie risinājumi meklēti pārāk ilgi un reformas notikušas pārāk vēlu. Tāpat problēma ir tā, ka Turcijas ekonomika strauji attīstās valsts Rietumu pusē, kamēr valsts austrumu daļā attīstība ir krietni lēnāka. Tas arī atspoguļojas iedzīvotāju ienākumu līmenī un bezdarba līmenī. Jāpiebilst, ka tālākā pozitīvā situācijas attīstībā ir arī neieinteresētie – tie spēki, kuri negrib, lai Turcijā būtu miers, jo šādā situācijā ir mazāk iespēju panākt pragmatiskus risinājumus. Tā kā es teiktu, ka solis pretim ir jāsper ne tikai Turcijai. Tiesa, ar šo izteikumu es negribu mazināt Turcijas atbildību, kurai nopietni jāturpina strādāt pie tālākām reformām kurdu stāvokļa uzlabošanā.
Intervija notika 2006.gada 28.aprīlī Baltijas foruma, Eiropas Komisijas pārstāvniecības un Eiropas Parlamenta informācijas biroja rīkotās starptautiskās konferences “Turcija Eiropas Savienībā: kas Latvijai sakāms?” laikā
Šī publikācija ir tapusi Eiropas Komisijas finansēta projekta ietvaros. Eiropas Komisija nav atbildīga par publikācijā paustajiem viedokļiem un darba tālāko izmantošanu