Raksts

Cīņa par skolu


Datums:
23. novembris, 2011


Autori

Miķelis Grīviņš


Foto: Karthick Ramachandran

Aktuālais uzdevums – pēc iespējas ātrāk izveidot optimālu izglītības tīklu, kas resursus ļautu koncentrēt tikai tajās mazajās skolās, kas tiešām varētu izdzīvot.

Lai arī mazās skolas vajag mēģināt saglabāt, daļu no tām tomēr nāksies slēgt. To, kuras un cik slēgs, izvēlas, novada līmenī plānojot izglītības finansējumu un attīstību. Attiecīgi, gaidot jaunus risinājumus, kas veicinātu mazo skolu konkurētspēju, būtu jāvērš uzmanība uz novados veicinātajām izglītības sistēmas plānošanas un attīstības praksēm. Starp šādiem plāniem mēs varam atrast gan spēju nosargāt visas novada skolas, gan arī neapņēmīgu veģetēšanu, strādājot visām skolām. Šo atšķirību iemeslu analīze ļauj iegūt vērtīgus secinājumus par izglītības sistēmu novados.

Emocionālā saikne

Nesen jaunais izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis (izvirzīts no ZRP) intervijā Latvijas Radio norādīja, ka slēgt mazās skolas neesot pareizi. Ar šo ministrija apstiprināja to, ko visi prātīgi cilvēki jau zināja, – skolas nav tikai vieta, kurā lauku rezgaļi apgūst reizrēķinu. Tā ir telpa, kurā norisinās mazo vietu sociālā dzīve – daži pašdarbības kolektīvi gatavojas nākamajiem dziesmu svētkiem, reizi pa reizei kāda kareivīga latviešu valodas skolotāja noorganizē lāpu gājienu, bet kāds lokālais brīnumbērns „noceļ” otro vietu reģionā. Visu papildina silti vietējo stāsti par paaudzēm, kuras mācījušās vecajā muižā vēl 19. gadsimtā ierīkotajā skolā, un skolotāju, kura, šķiet, ir skolojusi visu ciemu. Stāstu varētu turpināt, pieminot omītes ievārījumu, kuru skolēnu vecāki ir sarūpējuši kopējam pusdienu galdam, tā saikni starp skolu un māju veidojot vēl ciešāku. Skaidrs, ka skola nav tikai cipari, un skaidrs, ka skolas sasniegumus nevar novērtēt tikai caur finansiālu efektivitāti.

Un tomēr tikpat skaidrs, ka daļa no mazajām skolām būs jāslēdz. Skolēnu skaitam krītoties un skolu iespējas saistot ar skolēnu skaitu, dažas no tām ir nolemtas mokošai agonijai vai, ja pašvaldības ļaudis izglītības plānošanu uztver nopietni, sāpīgai, bet ātrai amputācijai. Citiem vārdiem, tas ir jautājums par plānošanu, kurai būtu jābūt reālai, pārdomātai un argumentētai, nevis tikai uz papīra. Skolēnu skaits tuvākajā nākotnē nesola palielināties, un arī skolām pieejamais finansējums, visticamāk, neaugs. Tas nozīmē, ka agrāk vai vēlāk daļa no šīm mazajām skolām būs jālikvidē un šī brīža aktuālais uzdevums ir pēc iespējas ātrāk izveidot optimālu un reālu izglītības tīklu, kas ļautu nākamajos gados koncentrēt resursus tikai tajās mazajās skolās, kuras tiešām varētu izdzīvot.

Pieeja, kad novadā katru gadu tiek slēgta viena skola, pirmkārt, ir neefektīva, jo katru gadu liek atkal un atkal pārdomāt, kā savilkt jostas. Tomēr tai ir arī citi negatīvi efekti. Piemēram, vairāk darba kādam, kurš katru gadu ir spiests atgriezties pie šī jautājuma, un konflikti starp skolām par to, kura tiks slēgta šobrīd, bet kura varēs konfliktēt arī nākamgad. Veidojas tāda suņa astes griešana pa gabaliņam, bet sāp visu laiku.

Būt vai nebūt?

No pateiktā loģiski izriet, ka veikt vienu pārplānošanu un pēc tam dzīvot ar optimālu skolu tīklu ir racionāli. Tas, savukārt, liek pārjautāt, kāpēc tad tā nenotiek? Kāpēc katru gadu atkal un atkal notiek izmaiņas izglītības iestāžu tīklā un atkal kāds novads ir nolēmis likvidēt kādu skolu? Acīm redzamais iemesls ir tas, ko izklāstīju pirmajā rindkopā, – skola nav tikai naudas plūsma, bet emocionāla piesaiste un vietas iespēja būt. Varbūt tā ir arī nevēlēšanās pārraut kontinuitāti, kurā simt gadu un dažreiz pat vecāka skola pārtrauc savu darbī. Nevienam arī negribas būt par cilvēku, kas pašrocīgi sagrauj sociālu vēstures mantojumu, kaut arī esam redzējuši, kā vēsturiskās skolas ēkas tagad ir pamestas un atstātas vandāļiem un laikam.

Reizē, kaut par mazajām skolām un izglītības plānošanu var runāt emocionāli, es saskatu arī citus iemeslus, kas nosaka, kāpēc bieži izglītības tīkla plānošana ir vērsta uz esošās situācijas uzturēšanu, nevis optimālas un dzīvotspējīgas izglītības sistēmas veidošanu.

Acīm redzams faktors, kas nosaka, vai novadā būs iespējamas reformas un kādas tās būs, ir atkarīgs no pieredzes, kas novadā izglītības jomā ir uzkrāta. Tas nozīmē, ka visos novados ir viens cilvēks vai nodaļa, kas pilda pašvaldībām likumos noteiktās, ar izglītību saistītās funkcijas. Daži novadi dabīgi ir pārmantojuši rajonu izglītības speciālistus, bet dažiem, savukārt, pieticis uzņēmības šādus speciālistus pie sevis pārvilināt. Citi novadi izglītības speciālistus ir atraduši starp lokālo skolu vai pašvaldību darbiniekiem. Vēl citi ir pieņēmuši darbā kādu, kas ir vienkārši labs cilvēks, bet līdz šim vispār nav bijis saistīts ne ar pašvaldību, ne izglītību. Šiem cilvēkiem atšķiras gan pieredze, gan arī pieejamie kontakti, un katrs no viņiem nonāk savā amatā ar citu interpretāciju, kas tagad būtu jādara. Arī pieminētie kontakti – draugi, kas risina līdzīgas problēmas, varbūt kāds paziņa ministrijā – ir nozīmīgs resurss, kas šajā amatā rada iespēju iegūt informāciju. Tāpat noderīga ir pieredze, kā un ar kuru no Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) vispār būtu jārunā. Tas viss nosaka, kā konkrētajā vidē veidosies iespēja plānot izglītības procesus un pārdalīt izglītības finansējumu.

Cīņa par ietekmi

Cits faktors, kas nosaka iespēju plānot, ir dažādie ietekmes avoti, ar kuriem ikdienā izglītības plānošanas speciālisti saskaras. Izglītība, kā jau iepriekš norādīju, ir emocionāla vide, kurā daļu no emocionalitātes veido tas, ka visi novadā ir ieinteresēti, kāda tad būs izglītības nākotne. Tā iedzīvotāji, lai arī apzinās, ka kādu skolu būs nepieciešams slēgt, nevēlas samierināties ar faktu, ka tā ir viņa skola. Pagasts savā mazajā skolā nesen ir investējis remontā vai atjaunošanas darbos, savukārt skolotāji atrod dažādus mehānismus, lai demonstrētu savu aizvainotību. Paralēli šīm domstarpībām izglītības speciālisti ir spiesti rēķināties ar novada pašvaldības iekšējo varas sadalījumu un varas turētāju interesēm. Jārēķinās ir arī ar IZM, kas atkal un atkal stāsta par izmaiņām, aicina uz semināriem un nosaka izglītības sistēmas kopējos mērķus. Un, tā kā šī brīža oficiālā izglītības politika veicina konkurenci par skolēniem, visām ietekmēm paralēli ir konkurence ar citām izglītības plānošanas teritorijām. Tas nozīmē, ka jebkurš novads var ielaist savu skolas autobusu citā teritorijā, un ar šādu situāciju, pārveidojot skolu tīklu, ir jārēķinās.

Ja aprakstīto situāciju papildina ar skaidru varas mehānismu iztrūkumu, rodas situācija, kurā spēcīgas vairākas ieinteresētās puses cīnās par iespēju ietekmēt novada izglītības politiku, bet plānošana ir atbīdīta otrajā plānā, to padarot tikai par līdzekli, kā leģitimēt iegūto rezultātu. Attiecīgi cilvēkam, kurš nodarbojas ar plānošanu, būtu jābūt ar pietiekoši lielu autoritāti, lai spētu ietekmēt procesus un sabiedrisko domu, kas novadā veidojas. Papildus viņam arī jābūt pietiekoši spēcīgam, lai, vakarā satiekot likvidētās skolas skolotājus veikalā, viņš nejustos vainīgs par to, ka labi dara savu darbu. Darbs, it sevišķi runājot par vietām, kur izglītību plāno viens cilvēks, pārnesas ārpus kabineta, un lēmuma sekas izglītības plānotāji satiek savā ikdienā.

Ikdienas pienākumi pret plānošanu

Pēdējais no faktoriem, kas ietekmē izglītības plānošanu un kuru man gribas pieminēt, ir izglītības speciālistu ikdienas pienākumu interpretācija. No atbildīgajiem par izglītību IZM sagaida, ka viņi atrisinās sāpīgo jautājumu, ko darīt ar mazajām skolām. Tomēr izglītības speciālistu ikdienas pienākumu sarakstā jautājums par plānošanu nonāk reti. Pienākumu sarakstā pamatā ir statistikas uzkrāšana, komunikācija ar IZM, dažādu aktivitāšu un novērtējumu organizēšana, skolu asistēšana, finansējuma aprēķināšana un piesaistīšana, skolēnu autobusu organizēšana, metodisko komisiju uzraudzība, u.t.t. Liela daļa no šiem speciālistiem papildu ir kļuvuši par komunikācijas organizētāju starp skolām un vecākiem, un sociālajiem dienestiem, un pašvaldībām, un visiem pārējiem. Izglītības plānotāju kabinets ir vieta, kur tiek risināti skolotāju kašķi, skolēnu neuzvedība, vecāku neieinteresētība un viss pārējais, kas, lai arī attiecas uz iespēju iegūt izglītību, neattiecas uz speciālista pienākumiem.

Tātad, ko es vēlos ar šo pārstāstu pateikt? Pirmkārt, ka dažas skolas nāksies likvidēt un, jo ātrāk tiks secināts, kuras tās būs, jo vieglāk būs organizēt izglītības sistēmas darbu un jo lielāka iespēja, ka kādu citu skolu izdosies saglābt. Otrkārt, iepriekš minēto situāciju nevar sasniegt, jo ir virkne faktoru, kuri darbojas pret kopējo izglītības politiku. Lai cik labi savu darbu vēlētos veikt izglītības speciālists, viņam nav veidu, kā darboties pret faktoriem, kuri ietekmē viņa darbu. Treškārt, rezultātā izglītības tīkla plānošana dažādos novados ir attīstīta ļoti dažādos līmeņos, un mēs varam minēt, ka šo atšķirību dēļ novadu skolas saskaras arī ar citām problēmām.

Tāpēc novelt plānošanu uz atsevišķu pašvaldības speciālistu pleciem un cerēt, ka viņi atrisinās sasāpējušo problēmu, ir naivi. Efektīvāku izglītības tīklu novadi ne vienmēr spēs izveidot paši. Tāpat nepietiek tikai ar to, ka izglītības speciālistiem tiek rīkoti IZM semināri, jo tikai viena daļa no plānošanas jautājumiem ir saistīta ar izglītības speciālista zināšanām. Lielāka daļa saistās ar kontekstu, kāds ir konkrētajā novadā. Lai veicinātu to, ka kopējie izglītības mērķi tiek sasniegti, IZM vēl ir jādomā, kā dot reālus instrumentus, kuri atvieglotu izglītības plānošanas darbu.


Izglītības minsitrija

Mazo skolu ilgtspēja atkarīga no sadarbības ar pašvaldību

Pārmaiņu iespējas skolām

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!