Raksts

Cilvēku tirdzniecība – neizprasta problēma Latvijā


Datums:
11. aprīlis, 2006


Autori

Inese Šūpole


Foto: Andrejs Kotovs

Latvija cilvēku tirdzniecības kontekstā tiek aplūkota kā „izcelsmes” valsts. Tas nozīmē, ka tās iedzīvotāji ir tie, kurus cilvēku tirdzniecības organizētāji aizved uz ekonomiski attīstītākajām Eiropas valstīm, lai izmantotu prostitūcijai, nelikumīgai adopcijai, iekšējo orgānu transplantācijai un tirdzniecībai vai lai paverdzinātu.

Cilvēku tirdzniecības problēmas apzināšanās ir kaut kas jauns ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Lai gan pats fenomens ir ļoti sens, jaunais ir šī fenomena mūsdienīgās aprises. Neskatoties uz to, ka gribam domāt, ka cilvēku tiesības ir mūsu valstu pamatā, realitātē gan Latvijā, gan citās Eiropas valstīs globalizācijas un ekonomiskās migrācijas procesu rezultātā cilvēku tirdzniecības problēma pēdējos desmit gados ir grandiozi pieaugusi.

21. gadsimta sākums Eiropas Savienībā iezīmējas ar atklāsmi, ka cilvēku tirdzniecība nav kas tāds, kas pastāvēja kaut kad kaut kur senā pagātnē, bet ir Vācijas, Spānijas, Lielbritānijas un arī visu citu ES valstu skaudrā realitāte. Šīs apzināšanās rezultātā Eiropas Kopienas iniciatīvas EQUAL projektu viens no darbības virzieniem ir cilvēku tirdzniecības apkarošana.

Latvija un citas Austrumeiropas valstis cilvēku tirdzniecības kontekstā parasti tiek aplūkotas kā „izcelsmes” valstis. Tas nozīmē, ka Austrumeiropas iedzīvotāji ir tie, kurus cilvēku tirdzniecības organizētāji aizved uz ekonomiski attīstītākajām Eiropas valstīm un tur izmanto – gan prostitūcijas nolūkos, gan paverdzinot, gan izmantojot nelikumīgai adopcijai, gan iekšējo orgānu transplantācijai un tirdzniecībai.

Lai cīnītos pret cilvēku tirdzniecību, nepieciešama gan starptautisko, gan valsts, gan nevalstiskā sektora sadarbība un sabiedrības izpratne šajā jautājumā. EQUAL projekta „Atvērtu darba tirgu sievietēm” ietvaros veiktais pētījums „Cilvēku tirdzniecība Latvijā: stereotipi un situācijas raksturojums” parāda, ka Latvijā vēl ļoti daudz kas ir darāms sabiedrības informēšanas jomā.

Pētījumā ir apkopota informācija gan par pieejamajiem statistikas datiem, gan ekspertu viedokļi, gan sabiedriskās domas aptaujas rezultāti, gan Interneta portālu diskusiju analīze.

Latvijā par cilvēku tirdzniecības noziegumu pēc Krimināllikuma 165.panta “Par personas nosūtīšanu seksuālai izmantošanai” kopš tā stāšanās spēkā (15.06.2000) ir ierosinātas 85 krimināllietas. Savukārt, pēc Krimināllikuma 154. panta „Par cilvēku tirdzniecību” kopš tā stāšanās spēkā (23.05.2002) ir ierosinātas 14 krimināllietas. Tomēr tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Kā liecina eksperti, daudzi cilvēki slēpj šo faktu vai arī neapzinās, ka tas, kas ar viņiem ir noticis, ir saucams par cilvēku tirdzniecību.

Aptaujas rezultāti parāda, ka Rīgas sieviešu vidū visapdraudētākā grupa ir sievietes 18-25 gadu vecumā, sievietes ar pamata vai nepabeigtu pamata izglītību, kā arī krieviski runājošās sievietes, jo viņu vidū informētības līmenis par cilvēku tirdzniecību ir viszemākais. Šajās grupās ir vairāk to, kas neapzinās problēmas aktualitāti, nezinātu, ko darīt, sastopoties ar šādu problēmu, un tajā pašā laikā viņas ir visvairāk motivētākās un apņēmīgākās doties strādāt uz ārzemēm.

Visspilgtākā un arī metodoloģiski inovatīvākā pētījuma daļa ir interneta portālu diskusiju analīze. Portāla „Delfi” publicētās ziņas „Latvijas meitenes izglābtas no Lielbritānijas bordeļa” (30.09.2005.) komentāru analīze parāda, ka noteikta cilvēku daļa Latvijā nav informēta par cilvēku tirdzniecību kā starptautisku organizētās noziedzības veidu. Visbiežāk Interneta diskusijā jēdziens „cilvēku tirdzniecība” tiek interpretēts kā sinonīms prostitūcijai.

Jāatzīst, ka tiešām daudzi cilvēku tirdzniecības gadījumi ir saistīti ar cilvēku tirdzniecību prostitūcijas nolūkā. Tomēr, iedziļinoties problēmas būtībā, redzams, ka Interneta portālos dominējošais priekšstats par cilvēku tirdzniecības upuriem ir maldīgs un savā ziņā pat naidīgs pret sievietēm vispār.

Portālu diskusiju dalībnieki atkārtoti izplata priekšstatu, ka cilvēku tirdzniecības upuri ir prostitūtas, kas ar prostitūciju nodarbojas labprāt, ir priecīgas par iespēju bieži mainīt partnerus (!), dzīvo turīgi un viņām nav nepieciešama īpaša aizsardzība un palīdzība. Vēl vairāk – prostitūtu pakalpojumi tiek pozicionēti kā kaut kas pozitīvs un nepieciešams, kā labs laika pavadīšanas veids un patīkama nodarbošanās.

Diemžēl realitāte ir pavisam cita. Sievietes, kas ir iesaistītas prostitūcijā, ir pakļautas draudiem, piekaušanai, izvarošanai, izsekošanai, nevēlamai grūtniecībai, neauglībai, kaulu, dzimumorgānu un taisnās zarnas traumām, pazemojumiem un apvainošanai. Vēl vairāk – šīs sievietes klientu un suteneru vainas dēļ ir pakļautas dažādām seksuāli transmisīvajām slimībām, tai skaitā HIV/AIDS. Pētījumi citās valstīs parāda, ka gandrīz katra prostitūta ir bijusi spiesta stāties dzimumsakaros bez aizsardzības līdzekļu izmantošanas un tikusi izvarota. Šeit rodas jautājums – kam ir izdevīgi romantizēt jeb idealizēt priekšstatu par prostitūciju? Tiešs izdevīgums šeit ir tikai un vienīgi tiem, kas ir saistīti ar seksa industriju – šī biznesa organizētājiem un pakalpojumu saņēmējiem. Prostitūtas šajā biznesā nebūt nav ieguvējas, bet tieši otrādi.

Savukārt nevalstisko organizāciju pārstāves, kas mēģina kaut kā palīdzēt sievietēm, kuras kļuvušas par cilvēku tirdzniecības upuriem, tiek nozākātas un apsaukātas dažādos vārdos, no kuriem pieklājīgākie ir „seksuāli neapmierinātās”, „liekēdes” „feministes un citi vājprātiņi”.

Nav arī īstas skaidrības par valsts un pašvaldību nostāju šajos jautājumos. Ko lai saka par izdevumu „Riga This Week” ar pielikumu „Tikai pieaugušajiem”, ko izdala viesnīcās un Vecrīgas kafejnīcās un kas ir Rīgas oficiālais ceļvedis?

Starptautisko partneru tikšanās reizē, diskutējot par iemesliem, kāpēc netiek ratificēts Palermo protokols par cilvēku tirdzniecības novēršanu[1], jāsarkst par to, ka Rīgas viesiem tik tendenciozi tiek piedāvāta Rīga kā seksa tūrisma citadele.

Veidojot un uzturot pozitīvu priekšstatu par prostitūciju, tiek atbalstītas gan organizētās noziedzības struktūras, kas iesaistītas cilvēku tirdzniecībā, gan arī sutenerisms. Ir jāsaprot, ka pozitīva prostitūcijas, cilvēka ķermeņa pirkšanas un pārdošanas tēla radīšana, piemēram, reklāmās, reāli atbalsta un veicina starptautiskās cilvēku tirdzniecības biznesu.

Skaidrs ir viens – sabiedrībā par šo jautājumu ir jārunā vairāk, un veiktais pētījums ir viens solis uz priekšu, lai atklātu dažādu stereotipu veidošanos un izplatīšanos Latvijā.

________________________________

[1] Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas pret transnacionālo organizēto noziedzību protokols par cilvēku tirdzniecības, jo sevišķi tirdzniecības ar sievietēm un bērniem, novēršanu, apkarošanu un sodīšanu par to. 2000.


Cilvēku tirdzniecība Latvijā: stereotipi un situācijas raksturojums

Islandes veiksme vienotībā (intervija ar Solveigu Petursdotīru)

Trafficking in Persons Report 2004

Trafficking in Persons Report 2005

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!