Raksts

Cilvēktiesību robežas cietuma sienās


Datums:
15. novembris, 2010


Autori

Didzis Melbiksis


Foto: Koen

Runa nav tikai par Bazjaku. Runa ir par apstākļiem Latvijas cietumos, kas neatbilst mūsu pašu pieņemtajiem standartiem.

Cilvēktiesību kritiķi bieži mīl norādīt, ka šīs tiesības ir bezzobainas. Tās varbūt pastāv traku ideālistu iedomu pasaulē, un, jā, tās ir fiksētas arī dažādos starptautiski atzītos dokumentos. Taču, kā skaidro kritiķi, cilvēktiesību pārkāpumi pasaulē notiek katru dienu, un visbiežāk nevienu par to arī nesoda. Kādu reizi kāda valsts tiek publiski pakaunināta, tiek rakstīti dažādi ziņojumi, top ieteikumi valdībām un tamlīdzīgi. Tas arī viss. Vārdu sakot, cilvēktiesības ir tieši tādas tiesības, par kurām filozofs Džeremijs Bentams reiz rakstīja — “muļķības uz ķekatām”.

Šoks par kompensāciju

Nule kā Latvijas sabiedrība kārtējo reizi pārliecinājās, ka tā gluži nav. Par savu tiesību aizskārumu, izrādās, ir iespējams pat saņemt kompensāciju no valsts. Turklāt kompensāciju summas ir mērāmas tūkstošos latu. Par to it kā būtu jāpriecājas, vai ne? Tomēr nekā — šoreiz nekāda līksmošana nebija novērojama. Izrādās, Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) nolēmusi, ka teju 12 000 eiro liela kompensācija pienākas notiesātam izvarotājam Igoram Bazjakam. Par sliktiem apstākļiem mūsu cietumos.[1] Sabiedrība šokā — kā, vai tad tādiem noziedzniekiem vispār ir kaut kādas tiesības? Interneta komentāros, tāpat arī visnotaļ cienījamu žurnālistu replikās ir skaidri nojaušama doma — ar šo tiesas spriedumu kaut kas nav kārtībā. Par to tad arī ir šis raksts. Par to cilvēku tiesībām, kuriem daudzu skatījumā nekādu tiesību nemaz nevar būt.

Par kādām tiesībām šajā gadījumā ir runa? ECT skatījumā Latvija ir pārkāpusi Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECK) 3. un 13. pantu. 3. pants aizliedz spīdzināt cilvēku, kā arī cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt. Savukārt 13. pants pieprasa valstīm garantēt efektīvu aizsardzību valsts institūcijās tādos gadījumos, ja ir pārkāptas ECK noteiktās tiesības. Būtībā kā svarīgāko un nopietnāko jāvērtē 3. panta pārkāpumu, jo bez šī pārkāpuma 13. pants nemaz netiktu piesaukts. Taču šeit ir arī vērts uz mirkli abstrahēties no konkrētās lietas un palūkoties uz spīdzināšanas un cietsirdīgas vai pazemojošas apiešanās aizliegumu vispārīgā nozīmē.

Īpašās tiesības

Lai arī mēdz teikt, ka cilvēktiesības nevar dalīt svarīgākās un mazāk svarīgās[2], starptautiskie cilvēktiesību dokumenti skaidri demonstrē, ka juridiskā nozīmē tas tiek darīts. Parasti katram pantam šādos dokumentos ir divas daļas — vienā tiek aprakstītas attiecīgās tiesības, otrā norādīti kritēriji šo tiesību ierobežojumiem. Taču ne visiem pantiem ir šīs divas daļas, un tā tas ir arī gadījumā ar ECK 3. pantu. Spīdzināšanas un cietsirdīgas vai pazemojošas apiešanās aizliegums tāpat kā, piemēram, verdzības aizliegums, ir absolūts. Valstis no šī aizlieguma nedrīkst atkāpties pat kara vai citu ārkārtas stāvokļu gadījumā, lai gan attiecībā uz citām tiesībām šādas atkāpes tiek pieļautas[3]. Šādas tiesības vienkārši tiek uzskatītas par fundamentālām un pilnīgi neaizskaramām. Uz tām neattiecas arī samērības princips, jo nav iespējams nodalīt tādu “samērīgu spīdzināšanu” vai “samērīgu cietsirdīgu apiešanos”.

Viens no lielākajiem strīdiem cilvēktiesību jomā ir par to, vai cilvēktiesībām jābūt pēc iespējas plašākām, vai arī gluži pretēji — jāvienojas par minimālu, taču visiem pieņemamu standartu. Viens no minimālā standarta piekritējiem Maikls Ignatjevs (Michael Ignatieff) raksta šādi: “Cilvēktiesību valoda […] ir domāta tam, lai atgādinātu mums par tādiem pārkāpumiem, kurus nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut, un par tādiem attaisnojumiem šiem pārkāpumiem, kurus nevar atbalstīt. Runājot par tiesībām, mēs varam saprast, kad diskusijas un kompromisi vairs nav iespējami.”[4] Viens no šādiem pārkāpumiem, kas atrodas aiz sarkanās līnijas, ir spīdzināšana un cietsirdīga vai pazemojoša apiešanās[5]. Tātad, pat ja mūsu attieksme pret cilvēktiesībām ir skeptiska, ECK 3. pantā kodificētais aizliegums nav apstrīdams — ja vien mēs nevēlamies apstrīdēt pašu cilvēktiesību būtību. Man ir tiesības nebūt pakļautam spīdzināšanai no jūsu puses nevis tāpēc, ka es esmu kaut kādā ziņā īpašs, bet gan tāpēc, ka šādas tiesības ir visiem[6].

Valsts īpašā atbildība

Šeit var jautāt — vai cietumnieku tiesības nedrīkst kaut kā īpaši ierobežot? Turklāt Bazjaka pastrādātais noziegums bija īpaši smags. Protams, cietumnieku brīvība tiek ierobežota, jo viņi atrodas ieslodzījumā, kas ir viņiem piespriestais sods. Taču tas nenozīmē, ka, ienākot cietumā, cilvēks automātiski zaudē visas savas tiesības. Starptautiskā pilsonisko un politisko tiesību pakta 10. pants skaidri norāda: “Visām personām, kam atņemta brīvība, ir tiesības uz humānu apiešanos un cilvēka personībai piemītošās pašcieņas respektēšanu.” ANO Cilvēktiesību komiteja, kas uzrauga šī pakta ievērošanu, ir skaidrojusi, ka cietumnieku tiesības drīkst pakļaut tikai tādiem ierobežojumiem, kuri ir neizbēgami slēgtās telpās. Turklāt jāņem vērā, ka cilvēki ieslodzījumā ir pilnībā atkarīgi no valsts. Tāpēc komiteja ir īpaši atgādinājusi par spīdzināšanas un cietsirdīgas vai pazemojošas apiešanās aizliegumu attiecībā uz ieslodzītajiem[7].

Žurnālistu divkosība

Īpaša loma tādu ECT lēmumu kā Bazjaks pret Latviju atspoguļošanā ir nevis juristiem, bet gan žurnālistiem. Tieši viņiem ir pienākums vienkāršā, saprotamā valodā izskaidrot cilvēkiem tiesas lēmumu būtību. Jāatzīst, mani ļoti nepatīkami pārsteidz tas izteikti emocionālais tonis un paviršais skatījums, ar kādu par šo ECT lēmumu tiek rakstīts Latvijas medijos. Pat tādi izglītoti, talantīgi un pieredzējuši žurnālisti kā Sanita Jemberga nespēj atturēties no Delfi komentētāju cienīgiem izteikumiem publiskajā telpā: “Piedodiet, cilvēktiesību aizstāvji, bet 12TK eiro, ko šodien 15gad meitenes izvarotājam par sliktu LV cietumu stāvokli iedeva ECT, ir sviests ”; “1) Cietums nav kūrorts! 2) Nevajadzēja izvarot, nebūtu jāsēž. Neesmu pret cilvēktiesībām, bet esmu par samērību.”; “Turklāt nonākšana cietumā, zinot, ka tur nav viesnīca un puisiets nav gluži nozadzis puķīti, ir paša izvēle. Kas ir jākompensē?”[8]. Šādi izteikumi demonstrē vispārēju tendenci — sabiedrībai īpaši nepatīkamajiem likumpārkāpējiem tiek atņemta viņu cilvēcība. Būtībā viņi tiek padarīti par homo sacer. Tā antīkās Romas likumos dēvēja cilvēkus, kuri tika uzskatīti par absolūti bezvērtīgiem un kurus varēja nesodīti nogalināt. Šāds skatījums, protams, nav savienojams ar tiesisku valsti. Tāpēc dīvaina šķiet žurnālistu vaimanāšana par nepamatotu varmākas aizstāvēšanu šajā gadījumā, kamēr žurnālistiem labvēlīgos ECT lēmumus mediji vienotā korī apsveic. Tiesiska valsts galu galā nav nekāds kliņģeris, no kura var izlasīt garšīgās rozīnes. Žurnālistiem pienāktos ievērot konsekvenci un skaidrot ECT lēmumus sabiedrībai pēc būtības, nevis pakļauties mirkļa emociju uzplūdiem.

Nozieguma upuris kā ierocis

Ļoti dīvaina ir arī žurnālistu tendence šajā gadījumā kritizēt ECT lēmumu, kā argumentu izmantojot izvarošanas upuri. Piemēram, Imanta Vīksnas rakstā Neatkarīgajā Rīta Avīzē[9] jau virsraksts signalizē par to, kas gaidāms tālāk: “Latvija lūgs piedošanu nepilngadīgas meitenes izvarotājam”. Lasītājs tiek informēts, ka “ECT, protams, nav vērtējusi, kas viņš ir par cilvēku un ko viņš ir nodarījis meitenei” (raksta autors šeit apzināti maldina cilvēkus, jo tiesas lēmumā ir skaidri aprakstīts Bazjaka noziegums un par to Latvijā piespriestais sods, taču šie fakti paši par sevi nekādi nevarēja ietekmēt lēmumu, tie vienkārši nebija relevanti šajā gadījumā) un “viņam par labu piespriestā kompensācija ir divreiz lielāka, nekā viņš bija spiests maksāt meitenei, kurai sagrāva dzīvi” (interesanti, vai tad, ja kompensācija būtu divreiz mazāka, raksta autors ar to būtu mierā?). Šajā un citos rakstos izvarotā meitene tiek izmantota kā parocīgs sitamais, ar kuru uzbrukt cilvēktiesību institūcijām. Es ļoti šaubos, vai šī meitene ir devusi savu piekrišanu šādai viņas personīgās traģēdijas izmantošanai publiskajā telpā. Un žurnālisti diez vai ir padomājuši, ka viņu argumentācija ir pielīdzināma atkārtotam verbālam upura izvarošanas rituālam avīžu lapās un interneta portālos.

Turklāt salīdzināt Bazjaka pastrādāto noziegumu ar pārkāpumu pret viņa aizskartajām cilvēktiesībām ir nekorekti arī cita iemesla dēļ. Cilvēktiesības ir domātas, lai aizsargātu cilvēku pret pārkāpumiem no valsts puses[10]. Izvarošana, kas ir briesmīgs, necilvēcīgs noziegums, ir viena indivīda pastrādāts likumpārkāpums. Bazjakam par viņa nodarījumu saskaņā ar Latvijas likumdošanu tika piespriesti 10 gadi cietumā un prāvs naudas sods. Šo sodu ECT nemaz nav apstrīdējusi. Savukārt Latvijas valsts nav pildījusi savus pienākumus saskaņā ar ratificēto ECK. Un te nu runa nav tikai par Bazjaku. Runa ir par apstākļiem Latvijas cietumos, kas neatbilst mūsu pašu pieņemtajiem standartiem. Tiesa savā lēmumā atsaucas uz atkārtotiem Eiropas Spīdzināšanas novēršanas komitejas ziņojumiem un rekomendācijām Latvijai, un diemžēl jāsecina, ka mūsu valsts atsaucība nav bijusi īpaši liela. Tāpēc arī nākas maksāt kompensāciju cilvēkam. Jā, tā ir mūsu, nodokļu maksātāju nauda. Tāpēc daļa atbildības gulstas arī uz mums — mēs neesam pārliecinājuši valdību, ka situācija Latvijas cietumos ir jāuzlabo.

Atbildība pieprasa rīcību

Kā pēdējais arguments mūsu labā potenciāli varētu tikt minētas ekonomiskās grūtības. Tas ir tiesa, cilvēktiesību garantijas valstij prasa līdzekļus, un tā savā ziņā ir sacensība starp dažādām tiesībām[11]. Taču jau iepriekš citētajā ANO Cilvēktiesību komitejas komentārā ir norādīts, ka cietumnieku cilvēktiesības nedrīkst ierobežot, pamatojot to ar līdzekļu trūkumu.

Patiesībā mums būtu jāpriecājas, ka Latvija ir ratificējusi ECK un ir pakļauta ECT jurisdikcijai. Šī ir visattīstītākā no reģionālajām cilvēktiesību sistēmām[12]. Un jebkurš no mums, ja Latvijas valsts pārkāpj kādu no konvencijas tiesībām un nacionālajā līmenī to nav iespējams atrisināt, var vērsties ECT. Protams, ideālā variantā ar cilvēktiesību pārkāpumiem būtu jātiek galā Latvijas tiesām. ECT ir un paliek kā drošības ventilis gadījumiem, kad tā nenotiek. Gan mūsu valsts, gan visu pilsoņu pienākums ir pēc iespējas samazināt šādu gadījumu skaitu. Viens no veidiem, kā to darīt, būtu uzlabot situāciju Latvijas cietumos.

____________________________

[1] http://www.mfa.gov.lv/lv/Jaunumi/PazinojumiPresei/2010/oktobris/19-10-ect/

[2] Vīnes deklarācijā norādīts: “Visas cilvēktiesības ir universālas, nedalāmas, savstarpēji atkarīgas un savstarpēji saistītas.” Tomēr šo tekstu nebūtu pareizi uztvert kā deskripciju. Tas ir drīzāk normatīvs apgalvojums, kurš norāda, kā lietām vajadzētu būt. Reālā dzīve uzliek zināmus ierobežojumus šādam ideālismam.

[3] ECK 15. nosaka: “1. Kara vai kāda cita izņēmuma stāvokļa gadījumā, kas apdraud valsts dzīvi, jebkura Augstā Līgumslēdzēja Puse var veikt pasākumus, kas atkāpjas no saistībām, ko tā uzņēmusies šīs Konvencijas ietvaros, tai apjomā, ko neizbēgami prasa situācijas izņēmuma raksturs, ar noteikumu, ka šie pasākumi nav pretrunā ar citām tās saistībām, ko nosaka starptautiskās tiesības. 2. Šī nosacījuma ietvaros nedrīkst būt atkāpju no Konvencijas 2. panta nosacījumiem, izņemot attiecībā uz nāves gadījumiem likumīgas kara darbības rezultātā, vai 3., 4. (1. punkta) un 7. panta nosacījumiem..” Arī Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām neparedz nekādus izņēmumus šī pakta 7. pantā noteiktajam spīdzināšanas un cietsirdīgas vai pazemojošas apiešanās aizliegumam.

[4] Michael Ignatieff, Human Rights as Politics and Idolatry, Princeton and Oxford, Princeton University Press, 2001, 22. lpp.

[5] Šāds aizliegums ir iekļauts arī Vispārējā Cilvēktiesību deklarācijā un Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām. Tāpat šim aizliegumam veltīta īpaša konvencija – Konvencija pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem un cieņu pazemojošiem apiešanās un sodīšanas veidiem.

[6] John Skorupski, Human Rights (ed. Samantha Besson & John Tasioulas, “The Philosophy of International Law”), Oxford, Oxford University Press, 368. lpp.

[7] ANO Cilvēktiesību komitejas vispārējais komentārs (General Comment) nr. 21.

[8] Citāti no Sanitas Jembergas twitter konta, pirmais no tiem tika publicēts arī portālā www.ir.lv.

[9] “Latvija lūgs piedošanu nepilngadīgas meitenes izvarotājam”, Neatkarīgā Rīta Avīze. http://zinas.nra.lv/latvija/33723-latvija-lugs-piedosanu-nepilngadigas-meitenes-izvarotajam.htm

[10] Peter Malanczuk, Akehurst’s Modern Introduction to International Law, London and New York, Routledge, 209. lpp.

[11] James Griffin, Human Rights and the Autonomy of International Law (ed. Samantha Besson & John Tasioulas, “The Philosophy of International Law”), Oxford, Oxford University Press, lpp. 354

[12] Henry J. Steiner & Philip Alston, International Human Rights in Context, New York, Oxford University Press, lpp. 786.


Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija

European Vourt of Human Rights

Ministru kabineta pārstāvis starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās

Spriedums

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!