Recenzija Andras Tallijas un Elīnas Āleres pētījumam Sieviešu un bērnu tiesību īstenošana laulības šķiršanas gadījumos Latvijas tiesu praksē
Pētījumā “Sieviešu un bērnu tiesību īstenošana laulības šķiršanas gadījumos Latvijas tiesu praksē”, pamatojoties uz atlasītiem visu instanču tiesu nolēmumiem (kopskaitā 173 nolēmumiem), kas taisīti laika posmā no 2000. līdz 2005.gadam, ir analizētas trīs lietu kategorijas: 1) laulības šķiršana neizturamas cietsirdības dēļ pret otru laulāto (Civillikuma 74.panta pirmās daļas 1.punkts), 2) uzturlīdzekļu piedziņa nepilngadīgā bērna uzturam (Civillikuma 179.pants) un 3) līdzekļu piedziņa par labu laulātajam iepriekšējā labklājības līmeņa nodrošināšanai vai uzturam, ja otrs laulātais ar savām darbībām veicinājis laulības iziršanu (Civillikuma 80.pants). Kā norādīts pētījuma ievadā, pētījuma mērķis ir, analizējot nacionālo tiesu praksi minēto kategoriju lietās, vērst tiesnešu, advokātu un citu interesentu uzmanību uz sieviešu un bērnu tiesību īstenošanu minētajās civillietu kategorijās, kā arī vērtēt, cik lielā mērā sieviešu un bērnu tiesību īstenošanas iespēju paplašināšanai tiesas piemēro šajā tiesību jomā Latvijai saistošos starptautisko tiesību instrumentus (Konvenciju par visa veida diskriminācijas izskaušanu pret sievieti un Konvenciju par bērna tiesībām).
Pirmām kārtām jānorāda, ka pētījuma tēma ir ļoti aktuāla gan no teorētiskā, gan praktiskā viedokļa, it īpaši – jautājumā par Civillikuma 74.panta pirmās daļas 1.punktā lietotā jēdziena “neizturama cietsirdība” izpratni un jautājumā par Civillikuma 80.pantā paredzēto laulātā tiesību prasīt no otra laulātā, kurš veicinājis laulības iziršanu, līdzekļus “iepriekšējā labklājības līmeņa nodrošināšanai vai uzturam”. Šajos jautājumos kopš 2003.gada 1.janvāra ir spēkā jauns tiesiskais regulējums, kas aizgūts no Vācijas un Nīderlandes ģimenes tiesībām. Turklāt sevišķu vērtību pētījumam piešķir tas apstāklis, ka minētie civiltiesiskie jautājumi un to risinājumi tiesu praksē ir analizēti tieši no sieviešu un bērnu tiesību aizsardzības un šo tiesību īstenošanas viedokļa (cilvēktiesību aspekts). Tā, piemēram, iztulkojot jēdzienu “neizturama cietsirdība” no starptautisko cilvēktiesību viedokļa, pētījumā pamatoti ir secināts, ka laulāto savstarpējās attiecībās no šādas cietsirdības parasti cieš sieviete, turklāt “neizturama cietsirdība” pret sievieti var izpausties ne tikai kā fiziska vai seksuāla vardarbība, bet arī kā garīga (emocionāla) cietsirdība.
Pētījuma struktūra ir pārdomāta un atbilst pētījumā izvirzītajam mērķim. Saistībā ar katru no minēto lietu kategorijām, pirmām kārtām, ir vispārīgi atspoguļots pastāvošais tiesiskais regulējums (gan nacionālais, gan starptautiskais), tālāk seko atsevišķu tiesu nolēmumu analīze, ko noslēdz autoru izdarītie secinājumi par stāvokli tiesu praksē.
Kaut gan pētījuma mērķis ir “vērst tiesnešu, advokātu un citu interesentu uzmanību uz sieviešu un bērnu tiesību īstenošanu minētajās civillietu kategorijās”, pētījuma sadaļās “tiesiskais regulējums” autores ir citējušas attiecīgās nacionālo un starptautisko tiesību normas un pavisam nedaudz ir analizējušas šo normu piemērošanas priekšnoteikumus un tiesiskās sekas. Taču, lai šī pētījuma primārajiem adresātiem (tiesnešiem, advokātiem) veidotos iespējami pilnīgāks priekšstats par “pastāvošo tiesisko regulējumu”, būtu vēlama plašāka attiecīgo normu analīze un sistemātisks izklāsts par to, “kā tad īsti jābūt”. Šajā ziņā kā būtisks palīglīdzeklis varētu kalpot arī Vācijas un Nīderlandes tiesu praksē un tiesību doktrīnā izstrādātās atziņas, jo, kā jau minēts, Civillikuma 74.panta pirmās daļas 1.punktā un Civillikuma 80.pantā ietvertais tiesiskais regulējums ir pārņemts no šo valstu ģimenes tiesībām. Ja tiek sniegta plašāka un sistemātiska pastāvošā tiesiskā regulējuma analīze, daudz konstruktīvāka kļūst arī tiesu prakses kritika un norādes uz tās trūkumiem. Bez tam šādā gadījumā pētījuma adresātiem rodas pilnīgāks un visaptverošāks priekšstats, no kā vadīties savā turpmākajā praksē.
Atsevišķu tiesu nolēmumu analīzes rezultātā izdarītais secinājums, ka tiesas nepietiekami plaši un vispusīgi motivē savus nolēmums, protams, ir aktuāla tiesu prakses problēma ne tikai ģimenes tiesībās, bet arī privāttiesībās vispār. Bez tam pētījumā vairākkārt un pamatoti ir uzsvērts, ka tiesu praksē ļoti reti tiek piemērotas starptautisko tiesību normas. Tajā pat laikā pētījumā tā arī nav sniegta pārliecinoša atbilde uz to, kāpēc tiesām līdzās nacionālo tiesību normām (kuru neatbilstība starptautisko tiesību normām pētījumā nav konstatēta) būtu jāpiemēro “paralēlas” starptautisko tiesību normas, it īpaši tad, ja no tiesas viedokļa pietiek jau ar norādi uz attiecīgo nacionālo tiesību normu, lai pozitīvi izšķirtu konkrēto tiesību jautājumu. Šajā ziņā būtu ieteicams pietiekami skaidri un saprotami pamatot, kādā nolūkā (piem., tiesu nolēmumu argumentācijas pastiprināšanai, nacionālo tiesību normu pareizas un vienveidīgas iztulkošanas mērķiem, tiesu prakses vienveidības nodrošināšanai) tiesām, izšķirot civiltiesisku strīdu divu privātpersonu starpā, būtu jāpiemēro arī starptautisko cilvēktiesību normas.
Jautājumā par bērna tiesību aizsardzību, šķirot bērna vecāku laulību sakarā ar “neizturamu cietsirdību” pret laulāto, pētījumā ir atzīts, ka tiesu nolēmumos vairumā gadījumos tiesas nepiemēro nedz Konvenciju par bērna tiesībām, nedz Bērnu tiesību aizsardzības likumu. Šajā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar Civillikuma 74.panta pirmās daļas 1.punktu laulības šķiršanas pamatu veido jau tas apstāklis vien, ka “neizturama cietsirdība” ir vērsta pret otru laulāto. Savukārt tam, vai šāda cietsirdība ir vērsta arī pret bērnu, no Civillikuma 74.panta pirmās daļas 1.punkta piemērošanas viedokļa nav juridiskas nozīmes, jo, iestājoties Civillikuma 74.panta pirmās daļas 1.punktā paredzētajiem priekšnoteikumiem, laulība ir šķirama neatkarīgi no tā, vai “neizturama cietsirdība” ir vērsta arī pret bērnu (tam apstāklim, ka “neizturama cietsirdība” ir vērsta arī pret bērnu, piemēram, varētu būt nozīme, izlemjot jautājumu par aizgādības tiesību atņemšanu, sk. Civillikuma 200.pants). Tajā pat laikā tiesību normām, kas regulē bērnu tiesību aizsardzību, ir izšķiroša nozīme, izlemjot jautājumu par nepieciešamību sevišķu iemeslu dēļ saglabāt izirušu laulību šajā laulībā dzimuša nepilngadīga bērna interesēs (Civillikuma 76.pants), taču šis aspekts pētījumā nav analizēts.
Jautājumā par līdzekļu piedziņu laulātā labā, ja otrs laulātais ar savām darbībām veicinājis laulības iziršanu (Civillikuma 80.pants), pētījumā pavisam nedaudz ir ieskicēta atšķirība starp “iepriekšējā labklājības līmeņa nodrošināšanu” un “uzturu”. Turklāt tālākajā analīzē šie atšķirīgie un patstāvīgie prasījumi ir “apvienoti”, lietojot apzīmējumu “uzturlīdzekļu piedziņa bijušā labklājības līmeņa nodrošināšanai” (kas ir teorētiski nepareizi). Šajā ziņā būtu vēlams, lai pētījumā, atspoguļojot Civillikuma 80.pantā ietverto tiesisko regulējumu, plašāk tiktu analizēti viena un otra prasījuma priekšnoteikumi, jo tas ļautu daudz precīzāk atklāt arī pastāvošās problēmas tiesu praksē.