Raksts

Cilvēktiesības partiju programmās. Labāk paklusēt…


Datums:
03. oktobris, 2006


Autori

Annija Mazapša


Foto: Komar & Melamid darba fragments

Sensitīvie cilvēktiesību jautājumi nav partiju programmu prioritāte. Partijas labāk runā par jautājumiem, kas sabiedrībā nav izraisījuši vai nevar izraisīt asas diskusijas, būtiskos cilvēktiesību jautājumus atstājot deklaratīvu izteicienu līmenī.

Visas partijas, gan lielās, gan mazās, gan tās, kuras saskaņā ar aptaujām pārvarēs piecu procentu barjeras slieksni, gan tās, kurām tas neizdosies, savās programmās uzsver demokrātiskas valsts vērtību. Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, viens no demokrātiskas valsts stūrakmeņiem ir cilvēktiesību ievērošana. Šeit ietilpst gan pilsoniskās un politiskās tiesības, gan arī sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības. Šajā rakstā vairāk par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, jo tieši saistībā ar tām sabiedrībā bijusi vislielākā ažiotāža. Būtiskākās cilvēktiesības, kuru aizsardzība valstī prasa lielāku uzmanību no valsts puses, ir trīs: pirmkārt, vienlīdzība; otrkārt, spīdzināšanas un citas necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas aizliegums; un treškārt, pulcēšanās un biedrošanās brīvība.

Iepazīstoties ar partiju programmām, jāsecina, ka tajās nav ietverta atsevišķa sadaļa par cilvēktiesību ievērošanu. Tās lielākoties balstītas uz deklaratīviem izteicieniem par cilvēktiesībām kā sabiedrības pamatvērtību, kas liek domāt, ka cilvēktiesību aizsardzībai valstī nebūtu jāpievērš īpaša uzmanība.

Vienlīdzība

Pašlaik valstī tiek veikta virkne kampaņu par dzimumu līdztiesības nodrošināšanu un izpratnes veicināšanu par ar diskriminācijas aizliegumu saistītiem jautājumiem. Tāpat izstrādāta koncepcija par mazākumgrupu integrāciju sabiedrībā, tajā skaitā arī seksuālo mazākumgrupu integrāciju. Šo jautājumu risināšanā visvairāk iesaistījusies Labklājības ministrija un Īpašo uzdevumu ministrija sabiedrības integrācijas lietās. Tomēr neviena no partijām, pie kurām pieder augstāk minēto ministriju ministres (Latvijas Zemnieku savienība, savienība „Latvijas ceļš”), neuzsver konkrēto jautājumu un to risināšanas nepieciešamību. Tādejādi rodas jautājums, vai konkrētās partijas to neuzskata par ievērības cienīgu darbu, un vai nākotnē šīs koncepcijas vispār tiks īstenotas.

Taisnības labad gan jāsaka, ka arī neviena cita partija savā programmā neuzsver šos aspektus, vienīgi aprobežojas ar deklaratīvām frāzēm par visu cilvēku vienlīdzību. Piemēram, Tautas partija savā programmā vairākkārt norāda uz vienlīdzību un brīvību sabiedrībā, tomēr netiek risināts jautājums par seksuālo mazākumgrupu vienlīdzības nodrošināšanu, kā arī dzimumu līdztiesības nodrošināšanu (tiek uzsvērta vienīgi vecāku vienlīdzīgā loma ģimenē). Arī partijas Jaunais laiks programmā tās ir tikai deklaratīvas frāzes. Vairāk uzmanības tiek pievērsts vienlīdzīgai finanšu sadalei starp zemniekiem, kamēr mazākumgrupu aizsardzība izpaliek (tiek pieminēta vienīgi nepieciešamība nostiprināt mazākumgrupu identitāti, atbalstot mazākumtautību skolu izveidi). Latvijas Pirmā partija savukārt pievērš uzmanību tikai mazākumtautībām.

Tādejādi var secināt, ka konkrētais jautājums ir tik jūtīgs, ka partijas izvairās to risināt savās programmās, un netiek pausti nekādi uzskati, jo tas varētu būt par pamatu vēlētāju balsu zaudēšanai.

Spīdzināšanas aizliegums

Spīdzināšanas un citas necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas aizliegums ir cieši saistīts ar apstākļiem ieslodzījuma vietās. Šis jautājums bijis aktuāls jau kopš neatkarības atgūšanas 1991.gadā. Šo gadu laikā situācija nav uzlabojusies, bet gan tikai pasliktinājusies. Varētu teikt, ka savu apogeju tas neoficiāli sasniedza pagājušajā gadā. Līdzekļi ieslodzījuma vietu darbībai faktiski tika piešķirti tādā apjomā, lai pietiktu tikai līdz augustam. Šogad šis jautājums kļuva zināms arī plašākai sabiedrībai, kad no ieslodzījuma vietām izbēga vairākas apcietinātās personas.

Sabiedrībai šis ir ļoti „jūtīgs” jautājums. Tas vienmēr saistās ar jautājumu – kādēļ gan ieslodzītos nodrošināt ar labākiem apstākļiem, nekā pensionārus un trūcīgos cilvēkus. Tādā gadījumā jāuzdod pretjautājums, vai ir labāk nenodrošināt medicīnisko aprūpi ieslodzītajiem un atgriezt viņus sabiedrībā ar virkni slimību, kas pēc tam apdraud sabiedrību?

Kā jau minēju, šis ir „jūtīgs” jautājums, un iespējams tādēļ neviena no partijām to savās programmās neaizskar.

Pulcēšanās un biedrošanās brīvība

Šis jautājums kļuva aktuāls saistībā ar 2006.gada 16.marta gājienu, kā arī seksuālo mazākumgrupu gājienu gan 2005.gadā, gan arī 2006.gadā. Valsts cilvēktiesību birojs jau vairākkārt uzsvēris šo tiesību nozīmīgumu demokrātiskā sabiedrībā un iesniedzis arī lūgumu veikt grozījumus vairākos Pulcēšanās un biedrošanās likuma pantos. Tie paredzēti, lai atvieglotu piketu, mītiņu un sapulču rīkošanu.

Vadošo partiju politika gan pēdējo četru gadu laikā virzījusies pilnīgi pretējā virzienā. Proti, tiek izveidoti dažādi pulcēšanās un biedrošanās brīvības ierobežojumi (arī absurdi ierobežojumi, piemēram, mītiņā nedrīkst izkliegt nekādus saukļus), kas atspoguļojas arī partiju programmās. Kopumā partijas pulcēšanās un biedrošanās brīvību programmās vispār nav skārušas (izņemot deklaratīvās frāzes par cilvēktiesību ievērošanas nepieciešamību). Zināmā mērā tas ir tādēļ, lai nezaudētu vēlētāju balsis, un arī tādēļ, lai nesaņemtu cilvēktiesību aizstāvju pārmetumus par diskriminējošu uzskatu paušanu. Pietiekami būtu pat tikai paust nepieciešamību risināt šos jautājumus un piedāvāt galvenos virzības mērķus, piemēram, grozījumu pieņemšanu Pulcēšanās un biedrošanās likumā, neskarot sabiedrībai tik netīkamo jautājumu par seksuālo mazākumgrupu gājienu, bet piedāvājot risinājumu problēmai pēc būtības. Arī šādā vispārīgā veidā par to runājot, problēma tiktu risināta.

Secinājumi

Rakstā minētie būtiskākie cilvēktiesību jautājumi ir tik ļoti saasinājušies, ka tiem steidzami nepieciešams rast risinājumu, kam būtu jāiezīmējas arī partiju programmās. Pretējā gadījumā var secināt, ka partijas savos solījumos apspriež un risina tikai tādus jautājumus, par kuriem sabiedrībā nav izraisījušās vai nevar izraisīties asas diskusijas. Šāda nostāja nav pieļaujama, īpaši, ja partijas savās programmās kā galveno mērķi deklarē vienlīdzīgu tiesību nodrošināšanu visiem. Nemeklējot risinājums sabiedrībā saasinātām problēmām, netiek nodrošināta ne visas sabiedrības saliedētība, ne tolerance vienam pret otru, ne visu vienlīdzība likuma priekšā.

Tā kā visu partiju programmās ietvertas vispārējas un deklaratīvas frāzes par cilvēktiesībām, bet netiek piedāvāti nekādi ilgtermiņa risinājumi cilvēktiesību ievērošanas veicināšanai, visām partijām var likt zemāko atzīmi – „1”.


Pārprastā vārda brīvība un vairākuma diktatūra

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!