Foto: G. Dieziņš © AFI
Administratīvo tiesu izveidošana. Nav šaubu, ka administratīvo tiesu izveidošana ir pēdējais no labi padarītajiem darbiem cilvēktiesību jomā. Bet es nesaku, ka viss ir izdarīts. Mēs vēl aizvien esam pašā ceļa sākumā.
Jūs uzsākat darbu Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT). Vai redzat kādas būtiskas problēmas līdzšinējā ECT darbā un lietas, ko vajadzētu mainīt?
Runājot par problēmām tiesā, vispirms ir jāpievēršas problēmām, kas ir Eiropas Padomes dalībvalstīs. Ir gadījumi, kad ECT ir pēdējais salmiņš, pie kura cilvēks ķeras, jo dalībvalstīs cilvēka tiesību aizsardzības sistēma nedarbojas tā, kā tai vajadzētu darboties. Tas ir radījis milzīgu lietu skaitu ECT, un tiesa ir nonākusi situācijā, kad tai ir jādara valstu institūciju vai likumdevēja nepadarītie darbi. Tā ir sarežģīta situācija. Iesniegto lietu pieauguma skaits kopš 1990.gadu vidus un ECT mapēs uzkrāto lietu skaits ir milzīgs. Tā ir ECT problēma, un tās galvenais iemesls – Eiropas Padomes dalībvalstu nepadarītie darbi.
Vai vispār ir iespējama situācija, kad cilvēktiesības tiek pilnībā ievērotas un ECT nebūtu pamatotu sūdzību, ko izskatīt?
(Smejas) Gribētos jau, bet pasaules un Eiropas vēsture rāda, ka nav ideālas valsts. Neviens cilvēks nav ideāls un cilvēki ir tie, kas veido šo valsti. ECT tāpat kā pārējām cilvēktiesību institūcijām būs, ko darīt.
Svarīgākais, ka Eiropā valstu vadītāji, politiķi un iedzīvotāji ir sasnieguši to pakāpi, kad redzēja nepieciešamību izveidot ECT. Un vēl būtiskāk – ciena izveidoto mehānismu, jo ECT spriedumu izpilde ir praktiski absolūta. Tas, protams, parāda Eiropas tiesisko kultūru un apziņu. Manuprāt, tas ir būtiskākais – mums ir mehānisms, kuru cienām un kurš var palīdzēt.
Ļoti bieži ir tā, ka paši problēmu neredzam, bet, no malas skatoties, ir vieglāk ieraudzīt gan problēmu, gan rast tai risinājumu. To arī ECT ir sniegusi un sniegs. Varbūt sākumā dalībvalstis ir neapmierinātas – tās ir mirkļa emocijas. Bet pēc tam valstis atzīst, ka tiesai bijusi taisnība.
Kāda varētu būt ECT nozīme nākotnē, ņemot vērā izmaiņas, ko nesīs ECT konvencijas 14.protokolā noteiktās izmaiņas tiesas darbā[1]?
Visi patreiz ECT un Eiropas Padomē domā, kā palīdzēt tikt galā ar dramatiski pieaugušo prasību pieteikumu skaitu. 14.protokols ir solis uz priekšu, lai konvencijā būtu noteikts pamats tam, ko praksē bieži vien tiesa jau īsteno – kā ātrāk izskatīt saņemtās vēstules un sašķirot pamatotos un nepamatotos pieteikumus.
Protams, 14.protokols paredz arī vairākas jaunas lietas, piemēram, tas paver iespēju Eiropas Savienībai pievienoties Eiropas Cilvēktiesību konvencijai un tādējādi novērst dubultās judikatūras veidošanos divās Eiropas tiesās. Ir arī būtiski aspekti gan attiecībā uz tiesnešiem, gan termiņiem, gan ad hoc tiesnešiem.
14.protokols ir vajadzīga un ļoti laba lieta, bet ar to reforma neapstāsies, tas ir pilnīgi skaidrs. Cerams, ka protokols stāsies spēkā 2006.gadā. Tomēr nebūšu pārsteigta, ka, ierodoties tiesā, tiks runāts par to, kā vēl uzlabot ECT procesu.
Vai protokols varētu būtiski izmainīt ECT nozīmi? Ir izskanējušas bažas, ka ECT būs mazāk pieejama.
Šeit mēs atgriežamies pie jautājuma, ar kuru sākām. Visi liek cerības uz ECT. Mēs aizmirstam, ka primārā loma visos jautājumos, kas saistīti ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas īstenošanu, ir valstij. Latvijas kontekstā atbildīgie ir mūsu valdība, Saeima un tiesas. Nevar ECT teju pussimtā valstu aizvietot visas šīs institūcijas. Nevaram mēs aizmirst par vietējām institūcijām un prasīt atbildību tikai no ECT.
Protams, nākotnē uzmanīgāk tiks vērtēts, kādas lietas pieņemt izskatīšanai. Piemēram, vai pieņemt izskatīšanai tā sauktās desmit dolāru lietas vai sūdzības par minimālu administratīvo pārkāpumu, kur procesā kaut kas izdarīts ne tā, kā nākas. Bet vai tiešām tās būtu lietas, ar kurām ECT jānodarbojas? Ir fundamentālas, strukturālas problēmas. Būtu labi, ja ECT varētu reaģēt uz šādām lietām.
Viens no jautājumiem, kur tiesa ir piestrādājusi un cīnās – lietu izskatīšanas nesaprātīgie termiņi nacionālajās tiesu instancēs. ECT ir ļoti nopietni domājusi par to, kā beidzot valstīm pateikt – tas, ka pie mums nonāk desmit gadus ilgusi civillieta, nav normāli. Valstīm ir beidzot kaut kas jādara, lai problēmu risinātu. Risinājums var būt, piemēram, tiesnešu skaita palielināšana, izmaiņas likumdošanā, finansējuma palielināšana. ECT atkal un atkal atzīst, ka lietas ir jāizskata saprātīgā termiņā. Cik tādus šablonveida spriedumus var Strasbūrā rakstīt? Tāpēc lietā pret Poliju ECT pateica, ka valstij ir jādara kaut kas, lai jautājums par nesaprātīgiem lietu izskatīšanas termiņiem atkal un atkal neatgrieztos tiesas izskatīšanā. Lai gan lieta ir tikai pret Poliju, teiktais attiecas uz visām valstīm, kurās ir šī problēma. Tiesa šo ziņu sūta visām 45 Eiropas Padomes valstīm. Interesanti, ka daudzas valstis jau ir reaģējušas.
Analizējot ECT iesniegtos prasību pieteikumus, vai no Latvijas līdz ECT nonāk “desmit dolāru lietas” vai būtiski jautājumi?
No Latvijas ECT nonāk svarīgas lietas. Ne viena vien ir tāda, kur tiesai jāskata kāds pilnīgi jauns aspekts, kur nācies interpretēt ECT konvenciju līdz šim neskatītā kontekstā. Piemēram, lietas par vēlēšanu tiesībām, kur Latvijas situāciju var uzskatīt par zināmā mērā unikālu. Latvijai ECT dod interesantu vielu pārdomām.
Runājot par Latvijas nepadarītajiem darbiem, kurus Jūs minētu kā galvenos?
Vēl pirms laika es rakstīju ziņojumus Eiropas Komisijai kā fundamentālo cilvēktiesību eksperts par pilnīgi visu cilvēktiesību spektru. Nācās konstatēt, ka Latvijas valstij ir jāstrādā visdažādākajās jomās. Patiesībā – jāstrādā ļoti daudz. No vienas puses, tas ir normāli, jo neviens jau nevar uzcelt ideāli funkcionējošu demokrātisku valsti īsā laika periodā. Ir ļoti daudz kas izdarīts. Bet darbs jāturpina. Ir jānostiprina gan tiesu sistēma, gan tiesībsargājošo iestāžu spriedumu izpilde. Daudz darāmā ir arī bērnu tiesību aizsardzības jomā. Es negribētu veidot tādu “top 10”, bet darāmā tiešām ir daudz.
Jūs minējāt, ka ir paveiktas arī labas lietas. Ko Jūs uzskatāt par galveno labi paveikto darbu?
Administratīvo tiesu izveidošana. Nav šaubu, ka tas ir pēdējais no labi padarītajiem darbiem. Tagad ir šī neatkarīgā institūcija un jācer, ka cilvēka un valsts attiecībās tiks ieviesta likumība un tiesiskums. Pozitīvi ir arī tas, kā administratīvo tiesu tiesneši strādā – tika veikts milzīgs apmācības kurss un tas jau nes augļus.
Man ir ļoti liels prieks, ka beidzot arī kriminālprocesa likumprojekts ir iesniegts Saeimā un pie tā ir sākts darbs, kas ir ļoti vajadzīgs.
Viens no attaisnojumiem, ko politiķi nereti min – trūkst naudas. Cik lielā mērā cilvēktiesību problēmas ir atkarīgas no naudas daudzuma valsts maciņā? Vai naudas trūkums var būt attaisnojums?
Es nedomāju, ka tas ir naudas jautājums. Drīzāk tas ir jautājums par efektīvāku prioritāšu plānošanu. Cilvēktiesību ievērošana neprasa vairāk naudas kā citi aspekti, bet labums, kas tiek atnests, ir nenovērtējams. Mēs bieži runājam par varas un tautas nošķirtību. Tajā brīdī, kad politiķi sāk pievērsties cilvēktiesībām, viņi arī nāk pretī savam vēlētājam – viņi sāk runāt vienā valodā.
Kāds Jums ir radies priekšstats, kāda ir Latvijas valsts attieksme pret cilvēktiesībām?
1995.gadā mēs izveidojām Latvijas Universitātē cilvēktiesību institūtu. Šajā pašā gadā izveidojās arī Cilvēktiesību birojs. Kopš tā laika ir pagājuši desmit gadi. Ir bijis ļoti interesanti skatīties, kā cilvēktiesības kā vērtība pamazām ienāk Latvijas valstī. Protams, viegli nav bijis, jo Padomju Savienībā cilvēks nebija vērtība. Tas, ko esam sasnieguši uz šo brīdi, jau uzskatāms par lielu progresu. Es priecājos, ja valdībā vai Saeimā izskan atsauce uz Eiropas Cilvēktiesību konvenciju. Tiesu sistēmā cilvēktiesību jautājums “ir aizgājis” jau daudz nopietnāk. Tas, protams, lielākoties ir apmācību nopelns. Ne tikai Satversmes un Administratīvo tiesu spriedumos ir atsauces uz cilvēktiesības aizsargājošiem līgumiem, arī vispārējās jurisdikcijas tiesās tā jau ir normāla prakse. Bet es nesaku, ka viss ir izdarīts. Jā, mēs vēl aizvien esam pašā ceļa sākumā.
Bet kā ir ar sabiedrības izpratni?
Jā, es atbildēju tīri tehniski kā juriste, bet Jūs pieskaraties jautājumam, ko mēs visi kā sabiedrība saprotam ar vārdu “cilvēktiesības”. Viena no lietām ir jāņem vērā – cilvēktiesības nav tikai pilsoniskās vai politiskās tiesības. Cilvēktiesības ir arī sociālās tiesības. Latvijā var redzēt, ka sociālajos jautājumos būtu ļoti daudz lietu, ko vajadzētu pārdomāt. Sociālie jautājumi un sociālās tiesības ir tās, par ko cilvēki uztraucas. Jāatceras, ka cilvēktiesības ietver arī toleranci pret tiem, kas ir savādāki. Bet tas nāk ar laiku. Kā jau teicu – mēs esam pašā ceļa sākumā.
Kā Jūs komentētu asos diskusiju uzliesmojumus, īpaši politiķu un citu amatpersonu izteikumus, par geju un lesbiešu tiesībām?
Bez komentāriem.
_____________________
[1] Izmaiņu mērķis ir samazināt lietu izskatīšanas ilgumu un celt spriedumu kvalitāti. Sīkāk par 14.protokolu lasiet Ingas Reines rakstā “Quo vadis Eiropas Cilvēktiesību tiesa?”