Foto: A. Jansons © AFI
Mans piedāvājums - jāsāk ar jauniešiem, lai cilvēktiesību vērtības kļūtu par realitāti. Izmaiņas sabiedrībā nenotiek pēkšņi, bet tieši darbs ar jauniešiem ir tas, kas varētu dot rezultātus gan tuvākajā, gan tālākajā nākotnē.
Mūsdienās vārds “cilvēktiesības” bieži ir dzirdēts un redzēts visdažādākajos kontekstos, dažreiz pat jāuzklausa komentāri, ka šī vārda jēga ir pazaudēta. Mans mērķis šajā nelielajā rakstā ir iezīmēt, kā cilvēktiesības var veidot ap sevi noteiktu kultūru un kādā veidā šo kultūru var audzināt mūsdienu sabiedrībā.
Cilvēktiesību kultūra ir tas, kas rodas praksē. Tā ir cilvēku spēja sadzīvot, balstoties uz kopīgām vērtībām, kuras, savukārt, ir atrodamas cilvēktiesību pamatā – tādas vērtības kā brīvība un līdztiesība, taisnīgums un tolerance, atbildība un tiesības. Tā ir spēja pieņemt citu, pat ja nav iespējams viņu saprast. Tā ir cieņa pret cilvēka pamatbrīvībām un arī savu pienākumu atzīšana un saprašana. Tas ir ceļš uz demokrātisku sabiedrību, kur katra indivīda līdzdalība sabiedriskajos procesos ir ārkārtīgi svarīga – jo tieši šī līdzdalība ir demokrātijas pamats.
Kāds var iebilst, ka dzīvot pēc šādiem principiem un vērtībām nav iespējams, jo kur tad ir tā robeža, līdz kurai man ir jāpieņem cits un kur ir manas brīvības robežas? Visbiežākā atbilde ir, ka manas brīvības robeža ir tur, kur sākas cita brīvība. Tas skan mazliet ideāli, vai ne?
Latvijā, tā pat kā lielākā daļa pasaules valstu protams ir ļoti tālu no šī ideāla. Vēlos pieminēt, ka Latvija nav Eiropas sliktākais vai labākais piemērs, Eiropā bieži netiek dotas līdzdalības iespējas imigrantiem, savukārt dažās vietās Latvijā jauniešiem tiek uzspiesta netoleranta apmācības programma. Jaunieši Latvijā arī ir gana neiecietīgi attieksmē pret citādi domājošajiem, citām tautībām, citas seksuālās orientācijas pārstāvjiem, un bieži pie tā ir vainojama gan visa sabiedrība kopumā, gan ģimenes, kurās jaunieši auguši.
Bet ko ir svarīgi saprast? Ja mēs necentīsimies vismaz tuvoties šim ideālam, tad kā mūsu sabiedrībā varēs sadzīvot kopā cilvēki, kuri tik krasi atšķiras viens no otra? Tāpēc jautājums ir – kā un kur uzsākt virzību pie šāda ideāla?
Mans piedāvājums – jāsāk ar jauniešiem. Kāpēc? Jo jaunieši ir mūsu sabiedrības nākotne, viņi ir tas resurss, kurā ir jāiegulda, ja gribam panākt pārmaiņas. Izmaiņas sabiedrībā nenotiek pēkšņi, bet tieši darbs ar jauniešiem ir tas, kas varētu dot rezultātus gan tuvākajā, gan tālākajā nākotnē.
Darbs ar jauniešiem, kuru var nosaukt par cilvēktiesību izglītību (angļu val. human rights education), palīdz audzināt tolerantu sabiedrību un sniegt saprašanu par vispārējām tiesībām, kas piemīt visiem, neskatoties uz reliģiju vai ādas krāsu. Tas arī palīdz katram atsevišķam indivīdam veiksmīgi atrast savu vietu sabiedrībā, orientēties šajā pasaulē, kur nemitīgi notiek straujas izmaiņas.
Ģimenē bieži vien nevar palīdzēt jaunietim, jo paši vecāki ir aizņemti ar to, kā nopelnīt naudu. Skolas uzdevums ir dot jauniešiem zināšanas, kuras ir nepieciešamas darba tirgu. Bet nav nevienas iestādes, kura iemācīs saprast citu vai paskaidros, kādas katram tiesības tikai tāpēc, ka katrs ir cilvēks.
Līdz ar to sabiedrisko organizāciju loma mūsdienu sabiedrībā pieaug, jo tieši tās dod jauniešiem iespēju komunicēt ar citiem ārpus skolas, iegūt jaunas prasmes un zināšanas, kas būs svarīgas dzīvē: prasmi sadarboties ar citiem un komunicēt, zināšanas par savām tiesībām un pienākumiem sabiedrībā, kā arī par cilvēktiesībām un iecietību, projektu rakstīšanu un veselīgu dzīves veidu, komandas darbu un prezentācijas mākslu. Tajā pat laikā sabiedriskās organizācijas nekonkurē ar skolu vai ģimeni – tās tikai paplašina jauniešu iespējas pavadīt laiku lietderīgi.
Jaunieši ļoti bieži izsaka maksimālistiskus spriedumus par to, kas notiek viņiem apkārt, jaunieši var būt ļoti neiecietīgi pret jebkuru citādību. Ja ņemt vērā, ka jauniešiem parasti ir daudz enerģijas, tad kļūst skaidrs, cik svarīgi ir šo enerģiju virzīt pozitīvi.
Šī nav tikai Latvijas problēma – visās Eiropas valstīs notiek liels darbs, ar jauniešiem strādā nelielās grupās vai klubos, mācot viņus sadzīvot ar pārējiem. Šis process izmanto “neformālās izglītības” pieeju, kura dod iespēju par nopietnām lietām runāt caur spēlēm, diskusijām vai interaktīvām nodarbībām. Eiropas Padome šajā sakarā katru gadu rīko virkni dažādu neformālās izglītības pasākumu, kas paplašina jauniešu redzes loku, kā arī sniedz viņiem iespēju iepazīt dažādas kultūras un mentalitātes.
Latvijā šis darbs arī notiek, bet problēma ir tā, ka Latvijā to jauniešu skaits, kuri aktīvi piedalās sabiedrisko organizāciju pasākumus, ir pavisam neliels. Neformālā izglītība un sabiedriskās organizācijas Latvijā darbojas kopš neatkarības atjaunošanas. Jauniešu līdzdalība sabiedriskajās organizācijās ir ļoti zema – tikai 6,4%, bet tajā pat laikā aktīvajiem jauniešiem šīs organizācijas dod iespēju attīstīt sevi visdažādākajās jomās, kā piemēram, daudz Latvijas politiķi ir kādreiz bijuši jaunatnes NVO aktīvisti. Pozitīvs piemērs neformālās izglītības attīstībai ir Latvijas Jaunatnes padome, kas sadarbojoties ar savām dalīborganizācijām, dod iespēju apmācīt to jauniešus.
Lai pievērstu sabiedrības un īpaši jauniešu uzmanību cilvēktiesību problemātikai, Eiropas Jaunatnes cilvēktiesību sadarbības tīkls 10. decembrī plkst.18:00 Rātslaukumā rīko Svecīšu vakaru, kas ir veltīts Vispārējai Cilvēktiesību deklarācijas 55.gadadienu svinībām.