Kad laukos nomira mana omīte, mēs mēģinājām pārliecināt opapu paņemt sunīti – lai viņam, vecam cilvēkam dzīvojot mājās vienam, būtu kompanjons, jo citu mājdzīvnieku viņam nebija. Opaps stingri iebilda ar šādu argumentu: jaunībā viņam bijis uzticams suns, kurš, kad opaps aizgāja dienēt un pēc tam karā, no bēdām nomira. Opaps negribēja sagādāt līdzīgas ciešanas vēl kādam dzīvnieciņam, kurš viņu pārdzīvotu.
Es šo bērnības epizodi atcerējos pēdējās nedēļās, kad mediji izplatīja informāciju ne tikai par mirstošiem cilvēkiem Gruzijā, kur notiek karš, bet rādīja arī vairāk kā 20 (!) līdz nāvei novārdzinātus suņus tepat Rīgas pievārtē, ko miera laikā badā mērdējuši cilvēki. Internetā pieejamas Babītes pagastā mērdēto suņu fotogrāfijas.
Foto un video liecības par nabaga dzīvnieciņiem ir līdz asarām šokējošas, bet vēl šokējošāka bija pašvaldības un atbildīgo dienestu attieksme, ko atspoguļoja televīzija: Pārtikas un veterinārais dienests uzskata, ka „saimnieci nevarot vainot par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem, jo visi suņi ir vakcinēti pret trakumsērgu un mājās bijusi 70 kg sausās suņu barības, kā arī medikamenti“ (citāts no vakardienas „Panorāmas“, ko var noskatīties šeit). Amatpersonas laikam bija aklas un/vai bez sirds. Par laimi aktīvas sabiedriskās organizācijas un mediji turpina uzturēt šo ziņu sabiedriskajā dienaskārtībā, kas olimpiādes un kara Gruzijā laikā nav viegli … Vakar arī ziņots, ka policija par šo gadījumu ierosinājusi krimināllietu par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem, par ko draud cietumsods.
Ceru, ka suņi izdzīvos (viens kucēns jau ir miris), cilvēki saņems sodu, un mediji turpinās ziņot par vardarbību pret dzīvniekiem, lai cik neticami un asinis stindzinoši mums tas liktos: pēdējā mēneša laikā vien skaļi izskanējušas ziņas par kaķēnu, kas atdots saplosīšanai sunim, pakārtu suni, suni, kas mežā piesiets pie koka un pamests nomiršanai, jaundzimušu kucēnu izmešanu atkritumu konteinerī. Varmākas dzīvo mūsu vidū un apkārtējo – kaimiņu un sabiedrības – vienaldzība, atbalsts vai apzināšanās un aktīva iejaukšanās būs izšķiroša tam, kādā vidē visi kopā dzīvojam uz priekšu. Piemēram – ziņot par vardarbības gadījumiem pret dzīvniekiem un atbalstīt sabiedriskas organizācijas, kas šīs ziņas novada līdz amatpersonām un medijiem.