Foto: N. Mežiņš © AFI
Varbūt Saeimai vajadzētu kļūt par viedokļu sacensības un gudras asprātības skolu? Tas pieradinātu arī citus strīdēties bez dusmu izvirdumiem. Līdz šim mūsu Saeimas sēdes ne vienmēr liecina par cilvēku cieņas respektēšanu.
Kad 1949. gadā dzima Vācijas Federatīvā republika (VFR), tās Konstitūcijas autori ilgi diskutēja – kādu no pilsoņa tiesībām likt pirmajā vietā? Ņēma vērā filozofa Karla Jaspersa domu, ka jāuzsver tās tiesības, kas pretējas totalitārismam, varmācībai un cilvēku pazemošanai. Tā tapa VFR Satversmes 1. panta 1. paragrāfs: „Cilvēka cieņa ir neaizskarama. Visas valsts varas pienākums ir to respektēt un aizstāvēt”.
Tā jaunā valsts apstiprināja savu mērķi: izveidot Vācijā demokrātisku iekārtu, kas cienītu personību, cilvēka brīvību un godu, garantētu iespēju brīvi izvēlēties ticību un pārliecību.
Esot Vācijā, pārliecinājos, ka šis Konstitūcijas pants nav tikai cēla mērķa deklarācija. Valsts institūcijas un drošības iestādes ir sardzes postenī. Katru rītu pa radio dzirdēju par pasākumiem, kuri vērsti pret cilvēka cieņas un brīvības tiesību pārkāpumiem, cieņas mīdītājiem, arī rupju aizskarošu vārdu teicējiem, kuri vēršas pret citas rases, tautības un ādas krāsas cilvēkiem. Cieņas sardzē stāv jaunatnes organizācijas, kristīgo humānistu apvienības, baznīca, visas lielākās politiskās partijas, dominējošā demokrātiskā prese, televīzija, radio. Neonacistu un ultranacistu darbība iedzīta likumības ievērošanas robežās un katrs mēģinājums to pāriet saņem prettriecienu. Citēšu Bundeskanclera Gerharda Šrēdera šā gada aprīlī teiktos vārdus: „Attieksmē pret neonacistiem – nekādu toleranci!” Būdams Gētingenē tamlīdzīgus lozungus redzēju arī uz respektablu namu sienām. Man paskaidroja: to uzrakstījuši namīpašnieku dēli.
Manuprāt, var runāt par Vācijas pozitīvo pieredzi savas demokrātiskās iekārtas un savu cilvēku cieņas aizstāvēšanā. To tur dara katru dienu nepārtraukti.
Mums Latvijā arī nerimtīgi jāaizstāv cilvēka cieņa. Latvijas Republikas Satversme to paredz un prasa. Citēšu tās 95. pantu: „Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta.” Likumība ir cieņas pusē.
Taču diemžēl ikdienā uz ielas, tirdzniecības un arī atpūtas vietās vēl diezgan bieži zobus atņirdz necieņa. Turklāt dara to bez bailēm par sodu. Šā gada 10. aprīlī, vakarā, īsi pirms astoņiem, pie universālveikala Centrs ap 20 jaunieši, dekorēti pēc panku modes, aplenca Rīgas jūdaistu reliģiskās draudzes rabīnu Mordehaju Glazmanu. Var lēst, ka kāds tos bija informējis par gaidāmo Glazmana garāmiešanu. Tikko bija beigusies dievlūgšana sinagogā Peitavas ielā. Dauzoņas apsaukājuši rabinu antisemītiskiem saukļiem, rupji ņirgājušies. Faktiski – viņš tika apdraudēts. Veikala apsardze izsaukusi policiju. Kārtība atjaunota. Taču krimināllieta nav ierosināta.[1] Nevarot. M. Glazmans nav fiziski aizskarts, t.i., nav piekauts. Ja būtu – cita lieta. Bet tā – par vārdu lietošanu krimināli nesodot. Diezgan bieži personas cieņa tiek rupji aizskarta dažādos preses rakstos gan latviešu, gan krievu valodā. Šajā jomā īpaša „slava” ir laikrakstam „DDD”, kura 9. numura (28. aprīlis – 12. maijs) pielikumā krievu valodā melns uz balta teikts: „Krievi nešauboties rīkojas, lai sagrābtu visu pie kā viņi pietiek, turklāt nogalinātu visus, kas uzdrošinās iebilst”. Mūsdienu Krievijas valsts nosaukta par „lāci – mutantu”, kas galīgi jānobeidz[2]. Domāju, ka tāda retorika aizskar katra krievu cilvēka cieņu un godu, pazemo visu krievu tautu. Vācijā tamlīdzīgus tekstus legāli izdot nevar.
Tajā pašā avīzes numurā latviešu valodā, 8. lappusē ievietots Jura Sārņa (pseidonīms?) „Lasītāja vēstule”, kuras autors secina, ka „Saeimā un Rīgas pilī tik tiešām valda bagāti žīdi, nevis latviešu tauta”. Ļoti nesolīdi, rupji, frivoli rakstīts par Valsts prezidenti, netīrs akmens mests arī uz cilvēktiesību aizstāvi Ilzi Brands-Kehri.
Avīzes izdevēji bargi norāda: publikāciju izmantošanas gadījumā atsauce uz laikrakstu „DDD” obligāta. Respektēju to un tādēļ arī norādu, ka avīzi parakstījušas Līga Muzikante un Liene Apine. Sārņa rakstam viņas nekādas piezīmes no redakcijas puses nav pievienojušas. Klusēšana ir piekrišana.
Latvijas Saeimas deputāti lasa „DDD”. To redzam televīzijā. Bet uz Saeimas antisemītisko „noraksturošanu” nereaģē. Vai varbūt šī reakcija tika izteikta deputāta Aleksandra Kiršteina „kritiskās piezīmēs” par Latvijas ebreju kopienu? Pēdējā gadījumā lielākās partijas gan pienācīgi reaģēja, tā glābjot visas Latvijas cieņu un godu.
Esmu lasījis VFR Bundestāga sēžu atreferējumus Vācijas nedēļas laikrakstā „Das Parlament”. Asās diskusijas tur notiek korekti un demokrātijas ietvaros. Atzinību gūst spožas ironijas par oponentiem. Neesmu atradis nevienu rupju izlēcienu. Kā zināms, ironija ir gudrības izpausme, bet lamas ir nekompetences pazīme. Antisemītisms liecina, ka parlamentā iekļuvis nedemokrāts.
Varbūt arī Latvijas Saeimai vajadzētu kļūt par viedokļu sacensības un gudras asprātības skolu? Tas pieradinātu arī citus strīdēties bez dusmu izvirdumiem. Līdz šim mūsu Saeimas sēžu rādījumi un apraksti ne vienmēr liecina par cilvēku cieņas respektēšanu. Saka – Krievijas Valsts domē notiek vēl trakākas lietas, kaut vai no V. Žirinovska puses. Bet kādēļ mums jāskatās uz šo „paraugu”? Kādēļ mēs nevaram mācīties no Vācijas?
Pēc maniem vērojumiem vēlētāji kļūst prasīgāki un vēlas redzēt uz politiskās skatuves gudrus cilvēkus, kuri ciena savus līdzpilsoņus, kurus cienīs arī pēc ievēlēšanas.
Tas var notikt tikai uz vispārējas demokratizācijas un sabiedrības integrācijas pamata. Nekonsekvenci vai oportunismu cilvēktiesību un cilvēka cieņas aizstāvēšanas jomā nevar piedot. Par to varēsim pārliecināties 9. Saeimas vēlēšanās.
___________________
[1] Sk. „Diena”, 2005. g. 24. maijā.
[2] Sk. pielikuma 4. lpp. rakstā „Vai krievi paliek mežoņi?”.
Publikācija tapusi Nacionālās programmas iecietības veicināšanai ietvaros.