Foto: A.Jansons
Militārā budžeta palielinājums aizvadītā gada laikā vien būtu ļāvis izmaksāt 1000 latu dzimšanas pabalstu ne tikai ap 19 000 gada laikā pasaulē nākušajiem, bet glābt arī vairumu no tiem apmēram 17 000, kas nogalināti ekonomisko cēloņu determinētos abortos.
Ārlietu un aizsardzības ministriju valsts sekretāri politika.lv ievietotajā rakstā noklusē vai vienpusēji parāda būtiskus situācijas aspektus. Patiesi sajūsmina, ka portālā ievietotajā tabulā pieticīgi izmantoti dati par 2001. gada Latvijas aizsardzības budžetu, jo pat Aizsardzības ministrijas mājaslapā lasāms, ka, “salīdzinot ar 2001.gada precizēto budžetu, 2002. gadā aizsardzības izdevumu apjoms palielināsies par 36 miljoniem latu jeb 66%”!
Summējoties daudzām šādām nelielām manipulācijām, situācija tiek attēlota jūtami sagrozīti. Tāpēc – cik nu to atļauj valsts noslēpuma plīvurs, tomēr palūkosimies nopietnāk, kāda tad ir un būs reālā cena, ko maksāsim par NATO.
Latvijai kļūstot par NATO dalībvalsti, dalības maksa gadā sasniegs aptuveni 3 miljonus ASV dolāru, paziņojis aizsardzības ministrs. Arī “miera uzturēšanas” izdevumi faktiski ir maksa par dalību NATO – ieguldījums alianses mērķu sasniegšanā. Valsts sekretāri pieticīgi noklusē mums precīzu šo izdevumu summu, tā nav atrodama arī publiskajos valsts budžeta datos, bet, spriežot pēc ministra publiskajiem izteikumiem, miera uzturēšanai jau tagad tiek tērēti miljoni.
Šogad valsts aizsardzībai, drošībai un integrācijai NATO atvēlēts kopumā gandrīz 91 miljonu latu jeb 1,75% no iekšzemes kopprodukta. No šīs summas Aizsardzības ministrijas budžets ir nepilni 69 miljoni latu (gandrīz 21 miljona latu pieaugums gada laikā). No nākamā gada tērēsim jau 2% IKP. Nākamo piecu gadu laikā – aptuveni 831 miljonu latu.
Valsts sekretāru tēze, ka lielākā daļa aizsardzībai izmantoto līdzekļu tā vai citādi atgriežas Latvijas ekonomikā, ir vienpusīga. Kungi noklusē, ka būtiska daļa šo izdevumu tomēr nonāk pilnīgi citās – ASV un Rietumeiropas valstu ekonomikās. Tā kā Latvijā militārās rūpniecības nav, izdevumi par bruņojumu, munīciju, sakaru iekārtām ir jāapmaksā kā imports un tiek izņemti no valsts ekonomikas. No Aizsardzības ministrijas budžeta pieauguma tiek finansēta, piemēram, 3D tālas darbības radara iegāde par 5,7 miljoniem latu. Piecu gadu laikā munīcijas importam plānots iztērēt vairāk kā 55 miljonus, pretgaisa aizsardzības ekipējumam – 16 miljonus, pretmīnu un apgādes kuģis maksās 6 miljonus utt. Neaizmirsīsim, ka importējam ne tikai tehniku un munīciju, bet arī visu degvielu armijas auto, lidmašīnām un kuģiem, importējam pat lielu daļu armijas patērētās elektrības.
Jauno NATO dalībvalstu pieredze rāda, ka bruņojuma imports var būt cieši saistīts ar korupciju. Piemēram, pagājušā gada jūlijā Polijas premjers atbrīvoja no amata aizsardzības ministra vietnieku Šeremetjevu, kurš tika apsūdzēts saistībā ar vienu no lielākajiem bruņojuma darījumiem visā Austrumeiropā; 60 jaunu iznīcinātāju iepirkšanu par 2,5- 3,5 miljardiem dolāru. Kad valsti mēģināja pamest Šeremetjeva palīgs Zbigņevs Farmušs, Polijas drošības dienesti viņu aizturēja uz prāmja, augstā amatpersona tika piekarināta pie helikoptera un prāmja pasažieru, kā arī TV skatītāju acu priekšā ievilkta lidaparātā.
Atcerēsimies, ka pērn Valsts ieņēmumu dienests konstatēja interešu konflikta situāciju – arī Latvijas premjers izteica brīdinājumu aizsardzības ministram Ģirtam Valdim Kristovskim par ministram neatbilstošu rīcību, pieņemot Lielbritānijas militārā uzņēmuma British Aerospace Defence Systems Limited piedāvājumu apmeklēt Lielbritāniju par šīs firmas līdzekļiem, kas bija viena no četriem pretendentiem uz radaru piegādi Baltijas gaisa telpas novērošanas sistēmai. Gan iespējamā korupcija, gan cīņa ar to, protams, notiks uz nodokļu maksātāju rēķina.
Paredzams būtisks medicīnisko izdevumu pieauguma risks no dalības starptautiskajās operācijās. Piemēram, valsts sekretāru tik iemīļotajā 2001. gadā NATO pēc Itālijas uzaicinājuma uzsāka pārbaudi, vai Kosovas un Bosnijas konfliktu laikā izmantotie urāna ieroči ietekmējuši karavīru veselību. Itālija to ierosināja pēc sešu karavīru nāves no leikēmijas. Vēlāk ar “Balkānu sindromu” tiek saistīta vēl citu valstu astoņu karavīru bojāeja, vairāki turpina ārstēties. Protams, par ārstēšanu un kompensācijām svešos karos kritušo tuviniekiem arī būs jāmaksā no valsts budžeta.
Visai apšaubāmi liekas arī apgalvojumi, ka dalība NATO nostiprinot Latvijas suverenitāti. Jāatgādina, piemēram, ka tieši NATO pieprasīja (!) mainīt neatkarīgās (?) Latvijas vēlēšanu likumu, svītrojot latviešu valodas zināšanu kritēriju. Der atcerēties, ka tieši NATO un ES pērn ieviesa Maķedonijā divvalodību apgabalos, kur kompakti dzīvo albāņu minoritāte, kas ir apmēram divas reizes procentuāli mazāka par krievvalodīgo iedzīvotāju grupu Latvijā. Vēl viena maksa par NATO ir latviešu valodas pozīciju vājināšanās ar reālu divvalodības perspektīvu nākotnē.
Teorētiskais apgalvojums, ka “Latvija varēs rēķināties ar sabiedroto valstu militārajiem resursiem Latvijas aizsardzības nodrošināšanai”, nonāk būtiskā pretrunā ar prominentu Rietumu ekspertu secinājumiem, kas rada šaubas, vai drošības garantijas reāli darbosies. Piemēram, ASV stratēģisko pētījumu centra Strategic Forecasting, LLC analīzē norādīts, ka NATO ir grūti aizstāvēt Baltijas reģionu, jo tam ir plaša fronte, ierobežots dziļums un komunikāciju līnijas. Kara gadījumā uz Baltijas valstīm būtu jānosūta papildspēki, jo Krievija tās neitralizētu, lai aizstāvētu Kaļiņingradu un savu ostu. Iespējas nosūtīt papildspēkus būtu ierobežotas, jo Kaļiņingrada padarītu gaisa un jūras satiksmi ļoti riskantu, bet padomju gados izveidotais Baltijas ceļu tīkls dod priekšrocības tam, kurš nāk no kontinenta puses. Tāpēc ASV pētnieki uzskata, ka kara gadījumā Krievija panāktu kontroli pār Baltiju, atstājot pludmalē lielu skaitu NATO karaspēka, gaidot glābējus.
Tā kā 1999.gadā pieņemtā jaunā NATO militārā doktrīna veco aizsardzības stratēģiju nomaina ar pāriešanu uzbrukumā, paredzot iejaukšanos reģionālos konfliktos, masu iznīcināšanas ieroču un terorisma draudu novēršanu visā pasaulē, var paredzēt reālus atbildes terorisma draudus Latvijā, ja mēs Irākā vai citur islama pasaulē piedalīsimies tādās operācijās kā NATO īstenotā liela skaita nevainīgu civiliedzīvotāju noslepkavošana Dienvidslāvijā.
Prāgas samits liek atcerēties arī to, ka šā gada Čehijas parlamenta vēlēšanās savas pozīcijas uz visu trīs pārējo parlamentāro partiju rēķina nostiprināja un vietu skaitu praktiski dubultoja vienīgā partija, kuras programmā paredzēta Čehijas izstāšanās no NATO.
Kļūdas ir iespējams labot (un tā ir liela atsevišķa raksta tēma), bet tās dārgi maksā. Militārā budžeta palielinājums aizvadītā gada laikā vien būtu ļāvis izmaksāt 1000 latu dzimšanas pabalstu ne tikai ap 19 tūkstošiem Latvijā gada laikā dzimušajiem bērniem, bet glābt arī lielāko daļu no tiem apmēram 17 tūkstošiem, kas šajā laikā tika nogalināti ekonomisko cēloņu determinētos abortos. NATO reālā cena mūsu valstij ir un būs simtiem miljoni latu un desmitiem tūkstoši dzīvību.